trešdiena, 2010. gada 1. decembris

Pieaugušie alkoholiķu bērni.

Interesantas atziņas Janet G. Woititz grāmatā "The adult children of alcoholics" (Pieaugušie alkoholiķu bērni).
Autore, kura pati ir vadījusi atbalsta tikšanās alkoholiķu pieaugušajiem bērniem, ir secinājusi, ka var novērot pazīmes, kas ir sastopamas starp pieaugušo alkoholiķu bērniem un ģeneralizējot tās varētu apkopot 13 punktos. (Tulkojums ir mans, tā, ka lūdzu piedošanu jau iepriekš:)
Ņemot vērā to, ka LV ir grūti atrast ģimeni, kur kāds tuvs radinieks nebūtu atkarīgs no alkohola, šie 13 punkti var attiekties uz katru no mums visiem.

Te lūk ir šie punkti ar dažiem maniem komentāriem
1. Pieaugušiem alkoholiķu bērniem (PAB) ir jāmin, kas ir normāla uzvedība.
2. PAB ir grūtības sekot kādam procesam, projektam no paša sākuma līdz beigām.
Domāju, ka autore šeit ir gribējusi pateikt, ka PAB ļoti bieži izjūt trauksmi un bezcerību, ar ko paši ir diezgan daudz saskārušies, kad bijuši bērni, tādējādi, piedalīties un veikt kādu uzdevumu līdz galam viņiem ir grūti
3. PAB melo brīdī, kad visai vienkārši būtu teikt patiesību.
4. PAB tiesā un nosoda sevi bez jebkādas žēlastības.
5. PAB ir grūtības priecāties.
Priecāties mūs iemāca vecāki, bet, ja viņi ir bijuši atkarīgie un bērnam radījuši nedrošu, trauksmainu vai pat bīstamu (bijuši agresīvi) vidi, bērnam grūti apgūt prasmi izjust prieku. Tai vietā nāk šaubīšanās, neuzticēšanās, nomāktība.
6. PAB uztver paši sevi ļoti nopietni.
7. PAB ir sarežģīti veidot tuvas, intīmas attiecības.
8. PAB pārspīlēti reaģē uz pārmaiņām par kurām viņiem nav varas.
Šādas situācijas aizsāk dekompensāciju - personības regresu. PAB it kā atgriežas bērnības situācija, kur viņam nebija nekādas varas un ietekmes pār savu likteni.
9. PAB pastāvīgi meklē atzinību un apstiprinājumu.
10. PAB parasti izjūt, ka viņi ir atšķirīgi no citiem normāliem ļaudīm.
Tas, ko pārdzīvojis un kā audzis PAB ir tik kardināli atšķirīgs no citiem, ka līdz ko PAB piedalās jebkurās attiecībās, iepazīst citus, tā uzpeld sajūta par savu negatīvo atšķirīgumu.
11. PAB ir superatbildīgi vai superbezatbildīgi.
Te ir runa par par tiem PAB, kuri veido tā saucamo antiscenāriju un nekad nelieto apreibinošas vielas, bet kompensējas citu glābšanā un superatbildīgumā, pat ignorējot savas vajadzības. Savukārt tā saucamajam "scenārijam" sekojošie PAB it kā iet viņu atkarīgo vecāku pēdās un atkārto līdzīgu likteni. Paradoksāli, bet reizēm abas šīs galējības mēdz apvienoties un vienā situācijā/jomā cilvēks mēdz būt superatbildīgs, savukārt citā pilnīgi bezatbildīgs.
12. PAB ir ekstremāli lojāli, pat ja ir pierādījumi, ka šī lojalitāte ir nepelnīta.
13. PAB ir impulsīvi. Viņiem ir tendence ieslēgt sevi kaut kādā aktivitāšu ciklā bez pienācīgas, nopietnas pārdomāšanas par izvēles alternatīvām vai iespējamām sekām. Šī imulsivitāte noved pie apjumuma, riebuma pret sevi un kontroles zudumu pār apkārtējo. Kā rezultātā viņi patērē neiedomājamu enerģiju sakopjot paši savu ķezu.





pirmdiena, 2010. gada 15. novembris

Terapeitisks kino

Zemāk apkopoju kinofilmas, kas pēdējā laikā atstājušas vielu pārdomām un manā vērtējumā varētu aktualizēt pārdomas kādos jautājumos.
Plašāku info par šīm filmām var izlasīt www.imdb.com, nu bet kā tās noskatīties droši vien paši izštukosiet.



Attiecības:
City Island, 2009, ASV
Secrets and Lies, 1996, Lielbritānija
Whatever works, 2009, ASV 
Everybody's Fine, 2009, ASV 


Personiskā izaugsme:
American Beauty, 1999, ASV
Cast away, 2000, ASV

Vērtības, cilvēka izvēle: 
The Lives of Others, (Das Leben der Anderen), 2006, Vācijai 
Anything for Her, (Pour elle), 2008, Francija
House of Sand and Fog, 2003, ASV 



Traumatisku pieredzi atklājošas, didaktiskas: 
Speak, 2004, ASV
The lovely bones, 2009, ASV, Lielbritānija, Jaunzēlande





pirmdiena, 2010. gada 25. oktobris

Atvaļinājums.

Sveiki visiem!
     Pēc radošuma eneģijas krituma pēdējā mēnesī, kamēr mani vajāja dažādi rudens vīrusi, esmu atgriezusies pie rakstīšanas. Pagaidām lēni un bez lielas degsmes, tā teikt tikai treniņam, tāpēc tēma arī būs atbilstoša.
Katru reizi, kad mēdzu saslimt, uzreiz jautāju sev, cik kvalitatīva pēdējā laikā ir bijusi mana atpūta.
Lūgums pacelt rokas visiem tiem, kuri šovasar nav bijuši normālā atvaļinājumā. Ahaaa, Jūsu  vai drīzāk Mūsu ir daudz, arī es esmu šai skaitā.
     Ar vārdiem "normāls atvaļinājums" esmu domājusi laiku bez atrašanās dara vietā un darba pienākumus veikšanas ne mazāk par 3 nedēļām pēc kārtas. Šajā laikā nedrīkst būt darītas sekojošas lietas: veikts remonts dzīvoklī/mājā, kopts slims radinieks, haltūrēts kādā citā darba vietā, pabeigti nepaspētie darba uzdevumi, organizētas kāzas:-)/bēres:-(, piedzīvoti kādi citi nopietni zaudējumi, piem. šķiršanās, smaga slimība.
Nu, tadag ceļam rokas vēlreiz. ahaaa!
Tie, kuri pacēluši rokas, jautājums Jums: vai šoruden jau esat slimojuši? Nu atkal Mūsu ir daudz. Vai redzat sakarību?
     Ātri pārlecot pāri moralizēšanas fāzei tikai ar aicinājumu vairāk saudzēt pašiem sevi, padalīšos ar saviem novērojumiem attiecībā uz profesionālu pārdegšanu, vai vienkāršāk runājot pārstrādāšanos.
By Aiga Abožina
     Manis pašas formula, kurai cenšos (reizēm neveiksmīgi) sekot līdzi ir, atpūtai ir jābūt vienlīdzīgai sasprindzinājumam.
     Respektīvi, tik cik patērēju laika, lai saspringtu, koncentrētos, citiem vārdiem, strādātu, tik pat laika man ir nepieciešams, lai es atslābtu, relaksētos, atpūstos, izklaidētos. Miegu neierēķinam.
     Pieņemsim, ka cilvēka X darba laiks ir 8 h/dienā- 40h/nedēļā, tad apmēram tik pat daudz jāsavāc atpūtas. Rupji parēķinot 2-3h katru vakaru un sestdien, svētdien nedarīt neko, kas saistās ar darbu. Ja šai laikā iegadās vēl kādas citas nepatikšanas, problēmas, kas neatliekami jārisina, tad atpūta vēl vairāk jāpalielina.
     Vai tas ir reāli? Uzreiz teikšu, ka ne vienmēr, tāpēc tik būtisks ir ikgadējais atvalinājums, kas ideālā gadījumā velkas 4 nedēļas pēc kārtas.
    Četru nedēļu atvaļinājumu varētu sadalīt sekojoši. Pirmajā nedēļā es neatpūšos, bez mēģinu nedomāt par darbu vai no tā atslēgties, arī ķermeniski pierast, ka no rīta nav jāskrien uz darbu un vakarā nav jāgatavojas rītdienai.
     Otrajā nedēļa sāku ievērot, ka nezinu kāds šodien datums un tā ir laba zīme, tomēr nedēļas beigās vēl nevarētu teikt, kas esmu pilnībā atslēgusies no nostrādātā gada.
     Trešajā nedēļā ķermenis un prāts jau sācis atslābt, pamazām sākam baudīt brīvību, savukārt, ceturtā nedēļa kalpo, kā putukrējuma cepurīte un salda pīrāga, tā iedot pilnīgu atslābumu, sajūtu par brīvību, bezatbildības ilūziju un šai laikā mēs uzkrājam enerģiju nākošam gada skrējienam.
     Tātad, kas notiek, ja mēs apraujam atpūtu pēc otrās nedēļas. Ķermeni drusku atslābinājām, pakārdinājām un iegrūdām atpakaļ darba ritmā uz gadu. Ja pēc 6 mēnešiem paņemsim vēl 2 nedēļas, tad vēl neko, bet, ja neizdosies, tad ķemenis sagādās mums vīrusu, tieši uz tik lielu laiku, cik viņam pietrūka atvaļinājuma laikā.
    Tādi nu ir mani novērojumi.
     Vēl viens būtisks atpūtas elements ir ne tikai "plikas" atpūtas stundas, kuras noguļam dīvānā iepretim TV (lai gan arī to reizēm vajag), bet kā mēs šīs atpūtas stundas iztērējam. Šeit svarīgs ir pretpolu princips.
     Ja darba laiku pavadu sēžot, risinot intelektuālus uzdevumus, tad vislabākā būs aktīva atpūta, pastaigas, sports, dārza rakšana u. tml.
     Ja darbs saistīts ar fizisku slodzi, tad laba atpūta būs TV, grāmatu lasīšana, kino, krustvārdu mīklu minēšana. Abos gadījumos ļoti ieteicama ir kāda SPA procedūra.
     Tādi paši pretpoli ir nepieciešami attiecībā uz emocionālu slodzi. Ja darbu pavadu, skaļā kolektīvā, apkalpojošā sferā vai jeb kā citādi runājoties ar cilvēkiem, pakalpojot tiem, tad laba atpūta būs pabūt vienatnē, klusumā, meditācijā u. tml.
     Ja darbu veicu viens, īpaši nesaskaroties ar citiem ļaudīm, tad noteikti ir vērts aizdoties ciemos, uz kādu ballīti vai interešu klubu, kur man būs iespēja paust savus uzskatus, būt uzklausītam vai vienkārši klausīties citos.
    Veicot visus šos pasākumus būtu svarīgi atcerēties, ka tā tomēr ir atpūta un ja kaut ko darīt negribas, tad nedarīt pat neskatoties uz to, ka tas ir kaut kas veselīgs un rekomendējams. Ja būsim pret sevi uzmanīgi, mūsu ķermenis vislabāk jutīs, kas dotajā brīdī mums ir nepieciešams.
     Atzīšos, ka šī tēma man ir īpaši tuva, mēdzu vadīt seminārus saistītus ar pārdegšanu un stresu. Jāsaka, ka katru reizi pasniedzot to citiem, pašai nākas vēl un vēlreiz izvērtēt, cik daudz pati rūpējos par sevi.

ceturtdiena, 2010. gada 23. septembris

Par vēlmēm, kas nepiepildās.

Reizēm mums pašiem liekas, ka mēs kaut ko tik ļoti gribam, tik ļoti kārojam, ka ar to pilnīgi pietiek, lai "lietas" sāktu notikt.
Pēdējā laikā ir manīts vesels literatūras vilnis, kas mēģina apgalvot, ka galvenais ir vēlēties un iedomāties, tādējādi "sūtot savu vēlmi kosmosā". Šajās grāmatās ar entuziasmu tiek pasniegti dažādi veiksmes stāsti, kas tā vien saka: "vēlies un tev būs".
Vai var būt arī savādāk? Ko atbildēt tiem, kuri ir vēlējušies un iedomājušies, bet nav un nav saņēmuši. Var jau apgalvot viņiem, ka dzīve gluži tāpat kā kalni ir vienaldzīga. Tai ir vienalga, cik ļoti tu vēlies, tādējadi "iebraucot" pilnīgi otrā grāvī.
Man aizvien laika sāk aizņemt pārdomas par vēlmju samaksu. Cik tad es esmu gatavs apzināti samaksāt, lai mana vēlme piepildītos? Kas ir samaksa? Tas ir zaudējums. Tik vienkārši.
Lai es kaut ko iegūtu man kaut kas ir jāzaudē, citiem vārdiem, jāsamaksā un ne vienmēr ir redzama cena uz "preces". Bieži vien ir jātirgojas un jāmin, tādējādi iespējama kļūda un alošanās.
Piemēram, cilvēks vēlas augstāko izglītību kādā konkrētā jomā. Tātad, cik tas maksās? Naudu apmaksai, laiku sagatavoties, laiku mācīties tik, cik pieprasa programma, atteikties, piem, no ballītes ar draugiem, jo jāmācās eksāmenam, atteikties no jauniem džinsiem, jo jākrāj studiju maksai utt., variantu var būt daudz.
Cits vēlas apprecēties, dibināt ģimeni, bet cik maksā tas? Diezgan grūti aprēķināt, bet visai skaidrs, ka ja izbrāķēt visus kandidātu uz laulībām, gaidot mistisko pareizo ar ko nebūs jāslēdz kompromisi, nez vai cilvēks ir gatavs iemaksāt pat pirmo iemaksu.
Cits piemērs, cilvēks vēlas dzīvot labklājīgā un pārtikušā valstī, ko tad? Cik tad viņam ir jāiegulda, pirms viņš nolaiž rokas vai sāk sūdzēties, ka tas nav iespējams.
Skatoties sabiedrības norisēs reizēm šķiet, ka mēs nemaz negribam maksāt, lai būtu labi, lai piepildītos vēlmes. Piem. vēlamies labas vecumdienas saviem vecākiem, bet tai pat laikā nemaksājam nodokļus.
Cik tad lielai ir jābūt maksai un cik lielam zaudējumam, lai iegūtu ar garantiju? Atbilde ir, jo vairāk mainīgo, jo grūtāk kalkulēt un vieglāk kļūdīties.
Tomēr vienai lietai pilnīgi droši var pievērst uzmanību. Brīdī, kad vēlmes nerealizējas, pajautāt sev, vai es pietiekoši samaksāju/zaudēju, vai es varu/gribu vēl samaksāt, lai tas notiktu? Jeb es samaksāju tikai "skata pēc" un pārējo gaidīju tāpat?
Šāda nostāja liks pārtraukt sēdēšanu autiņos un brēkšanu, lai kāds mums atnes gatavu. Būs jāpieaug, jāpasvīst un jāsasmērē rokas, kas ir grūti un nepatīkami. Daudz vienkāršāk ir dusmoties, ka par mums nav parūpējušies un tad jau vainīgo viegli atrast - radinieki, darba devējs, politiķi, ierēdņi, valsts, dievs.

pirmdiena, 2010. gada 20. septembris

Interaktīvais TV rulzzz.

Šoreiz gribu padalīties savā priekā par visai trivialu lietu - TV. Un nevis vienkārši kaut kāds TV, bet Interaktīvā televīzija, kuru vairākus mēnešus atpakaļ pieslēdzu savam mājoklim.

Kādas ir priekšrocības?
Pamatpakā ir ļoti daudz kanālu, bet ja ar to vēl nepietiek, var pieslēgt papildus tematiskas pakas un to visu izdarīt spaidot pulti (nepaceļot pakaļu no dīvānā) un ievadot vajadzīgos kodus. 
Arhīvs gandrīz visiem LV kanāliem. Ko tas nozīmē: veselu nedēļu atpakaļ es varu apskatīties jebkuru raidījumu no LTV1, LTV7, LNT, TV5. Nokavēju "Panorāmu", lūk, daži pogu spiedieni un es varu to skatīties kaut 2.00 naktī, kaut parīt.
Tiem, LV kanāliem, kuriem nav arhīva iespējas (TV3, TV3+, TV6 un vēl kaut kādi arī ārzemju, piem. National geografic) ir ieraksta iespējas. Piem. zinot, ka nepaspēšu, jau laicīgi uzlieku ierakstīt.
Ir arī video noma, kuras filmutēkā, manuprāt, ir kādi pāris simti kino. Tik apskaties, izvēlies un vari nedēļu skatīties šo filmu. Katru nedēļu piedāvā vienu bezmaksas filmu.
Ir arī karaoke izlase, lai gan dziesmu varētu būt vairāk.
Daudziem kanāliem ir valodas izvēle un titru valodas izvēle.
Pārslēdzot no viena kanāla uz otru parādās informācijas panelis, kurš parāda ne tikai uz kuru kanālu ir pārslēgts, bet arī kāds šobrīd iet raidījums, kad sācies, kad beigsies un kāds, cikos būs nākošais raidījums un protams pulkstenis sānā.
Ja datu bāzē iekļauts, var arī apskatīt aprakstu par ko šī filma vai raidījums. Jāsaka, ka tas ir ļoooti ērti, mēs mājās esam pārstājuši lietot jebkāda veida TV programmas un aprakstus.
Tomēr kā vislielāko fīču, novērtēju arhīvu. It īpaši priekšvēlēšanu laikā, varešu skatīties savus mīļotos raidījumus ierakstā, bet politiskās reklāmas vienk. pārtīt uz priekšu.
Tātad viens veids kā izvairīties no politiskās smadzeņu skalošanas TV, ir iegādāties Interaktīvo TV.

Protams ir arī trūkumi:
Dekoderis ilgi lādējas, apm. 5 min. un tas notiek tad, kad nosvārstās elektrība, kas manā pusē mēdz notikt bieži.
Reizēm dekoderis uzkaras un arī ir jāpārslēdz, atkal 5 min.
Kanālus pārslēdzot ar pulti, liels gaidīšanas rezīms. Kādas 3 sekundes.
Reizēm šiem kaut kas datu bāzēs aiziet šreijā un nerāda raidījumu aprakstus, vai rāda neprecīzus, ja TV kaut ko mainījusi pēdējā brīdī.

Tāds nu man prieks mājās.... jau labu laiku neskatos reklāmas, arī politiskās.

ceturtdiena, 2010. gada 9. septembris

Šoreiz būs pārdomas par politiku, ne psiholoģiju.

Par cik partiju esmu izvēlējusies sen, tuvojoties 2.oktobrim sāku vētīt izvēlētās partijas kandidātus tuvāk. Pārskatot sarakstā minētos jāsecina, ka pazīstu un varu izteikt viedokli par kādiem 30 %. Tas šķiet loģiski, jo pārējie ir "jaunas sejas" un par tiem nākas ievākt ziņas. Palīgā nāk gan saturā nabadzīgā info no CVK.lv, gan partiju pārspīlēti pozitīvas lapas, gan googlis.
Jāsaka, ka arī šai sakarā esmu formulējusi savu viedokli. Ja deputāta kandidāts nav jēdzis iekļūt google.lv, rodas jautājums, ko viņš meklē politikā?
Par cik sarakstos ir pilnīgi jauni, neredzēti cilvēki nākas papētīt, gan viņu biogrāfijas, padarīto iepriekšējās darba vietās, palasīt viņu publikācijas, tviterus, paskatīt pieejamos video. Kaut kāds priekšstats jau rodas un krietni palīdz zināšanas un darba pieredze psihoterapijā.
No izteiksmes stila var nojaust par cilvēka domāšanu, no izturēšanās var spriest par dažiem riskiem, tomēr jāsaka, ka kandidāti paliek zināmā miglā. Tomēr, par cik nevēlos tikai atķeksēt partiju, bet svītrot un likt plusiņus, nākas iespringt.
Ir kāda interesanta parādība, ko nācies ievērot svaigi izcepto deputātu kandidātu tekstos par viņu motivāciju iesaistīties politikā. Pamatā skan "neesmu mierā ar esošo, pretīgi, riebjas, gribu nākt palīgā", daži pat paziņo visai radikāli un arī šauri: "ja bērni prasīs, ko esi darījis dzimtenes labā, varēšu atbildēt".
Hm, rodas iespaids, ka norūpējies cilvēks ir kaut kāda profesija un šķiet, ka kandidāti ir aizmirsuši, ka sēžot Saeimā, komisijās, vai pat MK būs jāsaskarās ar dažādām sarežģitām sistēmām, kā budžets, likumdošana, administrēšana, plānošana, iekšpolitika, ārpolitika, diplomātija, ko divos vārdos sauc par valsts pārvaldi.
Rodas dažādi jautājumi:
Vai iesaistoties politikā ir vienīgais veids kā parādīt, ka man rūp dzimtene?
Vai nepietiek arī, ka strādāju, godīgi pelnu, rupējos par līdzcilvēkiem un vidi?
Vai tādā gadījumā man būs kauns atbildēt bērniem?
Īpašs komentārs man ir radies tiem, kuri saka, ka viņiem riebjas, pretīgi, nāk vēmiens no ŠĪS politikas.
Nelabums ir 1.kursa medicīnas studenta tiesības, tas nozīmē, ka vēl neesmu vides izmainīts. Savukārt, nelabumam pārejot jau var spriest par deformāciju.
No jaunajiem deputātu kandidātiem gribētos dzirdēt vairāk par savām kompetencēm un novēlēt atcerēties ne tikai to, ko viņi var izdarīt politikā, bet arī to, ko politika var izdarīt ar viņiem.

otrdiena, 2010. gada 7. septembris

pirmdiena, 2010. gada 30. augusts

Darbs ar panikām.

Aizvien vairāk un vairāk cilvēki sāk atzīties, ka ikdienā mēdz piedzīvot ļoti smagus emocionālus brīžu, kur liekas, ka viņi mirs, noģībs, sajuks prātā. Pēc ilgstošiem izmeklējumiem, kuros neizdodas atrast nekādu ķermenisku vainu cilvēki kopā ar speciālistu nonāk pie secinājuma, ka tā ir bijusi trauksmes jeb panikas lēkme.
By Aiga Abožina
Diezgan tipiski, ka pirmā panikas lēkme cilvēka dzīvē sākas šķietami ne no kā. Cilvēks strādā, iet pa ielu, atpūšas, labi pavada laiku un te pēkšņi viņu pārņem dažādas sajūtas: galvas reiboņi, nelabums, sāpes krūtīs, "melns gar acīm", samaņas zudums.

Visas šīs ķermeņa izpausmes cilvēkam liek domāt, ka ar viņu notiek kaut kas pavisam nopietns - viņš mirst, kā rezultātā neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana, neskaitāmi izmeklējumi pie ārsta. 
Jo vairāk izmeklējumi klusē, jo vairāk attīstās fantāzija. Ja jau nevar tik viegli atrast, tad tas ir kaut kas pavisam nopietns un liels ir pārsteigums, kad ārsts pasakaidro apmēram tā: "Tas Jums no nerviem. Vajag vairāk atpūsties."
Reizēm ārsti arī paskaidro nedaudz vairāk un tas sniedz zināmu mierinājumu. Palīdz, ja speciālists informē, ka no panikas lēkmes nevar nomirt, ka tas, ko cilvēks jūt tās laikā ir drīzāk dažādas sajūtas, nevis simptomi un no sajūtām nevar nomirt.
Ja nekādi paskaidrojumi neseko, cilvēks tukšumus aizpilda pats ar savām fantāzijām, kas parasti sākas ar vārdiem "ja nu?" un ar vietu, kur notika panikas lēkme.
Ja slikti palika autobusā, viņš vairs nebrauc ar autobusu, ja uz ielas, tad sēž mājās, bet, kad tas jādara, nemitīgi domā, "ja nu man atkal paliks slikti, ja nu es noģībšu, sākšu vemt utt.?"
Pamatā šie jautājumi ved strupceļā, jo neviens no mums nevar paredzēt, kas notiks tālāk, tāpat arī to, vai mēs noģībsim, vai nomirsim.
Atkārtotas panikas lēkmes parasti notiek pēc sekojošās shēmas, kuras beigās veidojas apburtais loks.
Baidos noģībt,
     no bailēm straujāk sitas sirds,
         to sajūtot, nobīstos vēl vairāk,
             straujāk sāku elpot, piegādāju smadzenēm vēl vairāk skābekļa,
                  no lielā skābekļa daudzuma sāk reibt galva,
                      no sajūtot vēl vairāk sitas sirds,
                        vēl vairāk nobīstos,
                           adrenalīna daudzums asinīs palielinās, liekot aizplūst asinīm
                           no visiem cīņai nevajadzīgiem orgāniem,
                                 kuņģis pārstāj strādāt un sākas nelabums,
                                   no straujās asinsrites maiņas tirpst rokas, kājas,
                                        no bailēm sākas nerealitātes sajūta.
By Aiga Abožina
Tā tas var turpināties ar dāžādām individuālām atšķirībām, bet vienojošais ir, ka paša cilvēka bailes iedzen viņu panikā. Atslēga ir: jo vairāk baidamies, jo vairāk satracinām savu ķermeni.
Laba metode cīņā ar šādām bailēm un tendenci izolēties ir slavenā austriešu psihoterapeita, logoterapijas pamatlicēja, Viktora Frankla arsenālā. To sauc par paradoksālo intenci. Paradoksālās intences būtībā ir iešana pretim sajūtai vai tās pastiprināšana.
Piem. Ja man sēžot šai bailīgajā autobusā parādās doma: "ja nu es noģībšu?", tad es atļauju sev pretējo, to, ko nevēlos un saku sev: "Nu labi, tagad ģībšu nost" vai vemšu, vai miršu, vai sajukšu prātā.
Citiem vārdiem, šī metode palīdz pieņemt to, kas ar mani notiek. Ja nu man ir lemts noģībt šai autobusā, velns ar viņu, iekārtošos labi, ērti un ļaušu tam notikt.
Nākošā doma, ko noteikti vēlētos, lai cilvēki ar piedzīvotu panikas lēkmi atcerētos, ka panikas lēkme vienmēr beidzas. Tas ir ne tikai sākums, bet arī beigas, neviens panikas lēkmē nav palicis.

Tātad, ja man sākas panikas lēkme ir svarīgi sev pateikt:
Tā ir tikai panikas lēkme, esmu vesels, ārsti mani pārbaudīja;
No panikas lēkmes nevar nomirt;
Tas, ko jūtu panikas lēkmes laikā ir tikai sajūtas;
Panikas lēkme vienmēr beidzas;
Ja jau ir lemts noģībt, sajukt prātā, nomirt - lai notiek.

Šīs metodes varētu būt pirmais solis, lai uzsāktu panikas lēkmes pārvarēšanu, jo vienreiz pārvarēta tā vairs nesagādā grūtības.

pirmdiena, 2010. gada 23. augusts

Nedzīvošana

By Aiga Abožina
Iepriekšējā ziņā solījos parunāt plašāk par nedzīvošanu un dzīvošanu.
Rakstīju, "tomēr, ja (neskatoties uz trauksmi) iedziļināmies savas dzīves galējuma jautājumā, tad iespējams arī veikt lēmumu. Proti, izšķīst nebūtībā/nedzīvošanā jeb kļūt drosmīgam un dzīvot tā, kā tieši man ir nepieciešams."
Ko tad īsti nozīmē izšķīst nedzīvošanā un ko nozīmē būt drosmīgam šai kontekstā?
Grozies kā gribi, mēs visi ejam pretī savām beigām. Domājot par to, šķiet absurdi kaut ko vispār pasākt. "Ja nu es nomiršu un nepaspēšu?" Tā domājot var sabojāt jebkuru sapni, mērķi, plānus.
Šis pārdzīvojums aktualizē, gan "šeit un tagad", gan autentiskuma nozīmi mūsu dzīvē.
Proti, ja es nezinu vai man ir rītdiena, parītdiena vai pēc mēneša, tas, kas man pieder ir "šeit un tagad".
Paveras jautājums pašam sev, kā es šo "šeit un tagad" izdzīvoju?
Filozofs Fridrihs Nīče raksta par murgu, kad cilvēkam vajadzētu izdzīvot savu dzīvi pa sekundei bez jebkādas iespējas mainīt tur kaut sīkumu, atkal, atkal un atkal. Pēc šīs analoģijas, kā es justos, ja man vajadzētu savu dzīvi dzīvot tieši tāpat kā es to dzīvoju tagad atkal un atkal?
Tātad, kā es gribētu šo mirkli izdzīvot, ja cita man var arī nebūt?
Šeit nu paveras vieta autentiskuma jēdzienam. Ja mirklis var būt ātrs, īss un tālāk nekas var nebūt, es nevēlēšos dzīvot tā, kā man to liek ārpasaule, citi, bet gan pats uzdošu sev jautājumu "Kā man nepieciešams dzīvot?"
Kādam iespējams var likties, ka pēc šādiem tekstiem seko anarhija un noziedzība. Varbūt jā un varbūt nē.
Ja es uzskatīšu, ka pastāv tikai mana brīvība un citu brīvības blakus nav, tad agri vai vēlu es saskaršos ar vientulību, jo tādējādi būšu izturējies pret citiem kā pret objektiem vai mantām. Bet, ja realizējot savu brīvību atbildīgi, citiem vārdiem, respektējot citu tiesības uz viņu brīvību, mani var sagaidīt patiesu, tuvu attiecību prieks, kur "Es" ir kopā ar "Tu".
Lūk, kāda gudra doma, kurai diemžēl vairs neatceros autoru, bet tā noteikti nav mana. Ir vērsts sev uzdot 3 jautājumus: "Vai es zinu, ko vēlos? Vai tas ir iespējams? Vai man tas ir patiešām nepieciešams?", un ja atbilde uz visiem trim ir "jā", tad realizēt to jau ir mans pienākums pašam pret sevi, savu dzīvi.

pirmdiena, 2010. gada 16. augusts

Eksistenciālā psihoterapija nav nomācoša.

Biežākais jautājums par savu terapijas virzienu, ko nācies dzirdēt no apkārtējiem, vai eksistenciālā psihoterapija (EP) nozīmē, ka tas ir kaut kas smags un depresīvs?
Lai atbildētu, nepieciešams ieskicēt, kas ir eksistenciālā psihoterapija.
EP fokusējas uz cilvēka pieredzi, pētot to, izzinot tādu kāda tā ir, nevis mēģinot analizēt to pamatojoties uz kādām shēmām vai sistēmām, citādi tas viss ved prom no reālā cilvēka, kas sēž pretī un padara viņu par tādu kā abstraktu bezsejas objektu.
By Aiga Abožina
EP psihoterapeits veicina, lai cilvēks nodarbotos ar pašnovērošanu un ir kā starpnieks starp cilvēku un viņa iekšējo pasauli.
EP uzdod svarīgu, lai neteiktu fundamentālu jautajumu par esību: "Kas es esmu?", un runā par to, ka cilvēkiem pēc iespējas vajadzētu būt autentiskiem.
Būt autentiskiem nozīmē būt tādiem, kādi esam, bet neautentiski mēs kļūstam, kad citi cilvēki sāk mūs vadīt, noteikt mūsu mērķus, norādīt kā mums dzīvot. Tādējādi, sekojot citu norādījumiem par to kādiem mums jābūt, mēs nemaz neiepazīstam paši sevi.
Jā, piekrītu, ka liela vieta EP tiek iedalīta cilvēka dzīves galējības vai nāves apjaušanai un tas var izklausīties nomācoši.
Tomēr, ja (neskatoties uz trauksmi) iedziļināmies savas dzīves galējuma jautājumā, tad iespējams arī veikt lēmumu. Proti, izšķīst nebūtībā/nedzīvošanā jeb kļūt drosmīgam un dzīvot tā, kā tieši man ir nepieciešams. (Šo te plašāk izskatīšu citā reizē)
Ar šo (nāves) jautājumu nesaraujami saistās jautājums par atbildību.
EPā psihoterapeitam ir jāpalīdz ieraudzīt klientam savu iesaistīšanos paša dzīves un līdz ar to arī problēmu radīšanā. Psihoterapeita nolūks ir palīdzēt cilvēkam ieraudzīt to, kā viņš pats ir savas dzīves autors vai arī atrast veidus kā savu autorību palielināt. Citiem vārdiem, kā kļūt autentiskākam, arī brīvākam tājā laika strēķītī, kas mums šeit uz zemes ir dots.
Varētu jau vēl runāt un runāt, bet domāju, ka ar šo vien ir pietiekoši, lai ieraudzītu, ka EP dod iespēju būt tādam kāds esmu. Nu, pasakiet, vai tad tas ir nomācoši?

otrdiena, 2010. gada 10. augusts

Par ēšanu.

Dažas idejas veselīgai ēšanai, kas atrodamas angļu psiholoģes Suzijas Orbahas (Sussie Orbach) grāmatā "On eating".

Kā raksta autore, ēšana ir ķermeņa process tāpat kā gulēšana, staigāšana, nokārtošanās un mums katram ir iekšējs reģistrs, kas var mums pateikt, kad ēst, kā ēst, ko ēst un kad apstāties ēst. Diemžēl dzīves, audzināšanas, socializācijas laikā mēs varam pazaudēt šo iekšējā reģistra balsi.

Sussie Orbach piedāvā dažas atslēgas, kā atkal sadzirdēt savu iekšējo reģistru  un atgriezties pie veselīgas ēšanas.

1. Ēst tikai tad, kad esmu izsalcis.
Mēs bieži ēdam nevis tāpēc, ka esam izsalkuši, bet tāpēc, ka esam ciemos, tāpēc, ka ir vakariņu laiks, tāpēc, ka citi ēd, tāpēc, ka jūtamies noguruši, nomākti, garlaikoti, pat priecīgi. Tāpēc, pirmais ar ko sākt, ir noskaidrot savu izsalkumu. Iepējams, mūža laikā esam vispār šo sajūtu pazaudējuši un tas var paņemt zināmu laiku, lai sajustu, kā man izpaužas un kā es sajūtu izsalkumu. Var palīdzēt piemērs ar čurāšanu. Reizēm mēs jūtam, ka vajag riktīgi, reizēm tikai drusku, drusku.
2. Ēst tikai to pēc kā esmu izsalcis.
Jautāt sev, pēc kā patiešām mans ķermenis ir izsalcis?
3. Meklēt iemeslus kāpēc ēdu tad, kad neesmu izsalcis.
4. Izgaršot katru kumosu.
Ļoti būtiski pilnībā pieslēgties ēšanas procesam. ja skatamies TV vai ko citu, nevaram nemaz būt kontaktā ar to, ko ēdam, tādējādi to norijam daļēji sakožļātu vai mums pazūd apzināšanās par to, cik ēdam. Ēšana ir process, kam jāatvēl laiks, telpa.
5. Pārtraukt ēst mirklī tikko esmu pilns/paēdis.
Arī pilnuma sajūta ir jāsajūt. Reizēm pat jāapstājas uz 10 min. ēst, lai saprastu, esmu pilns vai nē. Bieži mēs turpinām ēst inerces pēc. Visizplatītākais piemērs ir pie viesību galda. Ēdiens ir rokas stiepienā un acis to nemitīgi redz, tādējādi kairinājums ir tik liels, ka grūti sajust, vai ķermenis ir izsalcis vai nav, pilns vai nav. 

Nekad nav par vēlu mēģināt sajust šo iekšējo reģistru. Reizēm pat nepieciešams kādu laiku pastaigāt tukšu vēderu, lai sajustu un saprastu, kas ir tie mani ķermeņa signāli, kā viņš paziņo par izsalkumu.
Un vispār, varat palasīt paši, grāmatiņa nopērkama amazon.com. Ļoti interesants ir autores skatījums uz tā saucamajiem sliktajiem produktiem, tiem, kurus paši liedzam sev ēst.

pirmdiena, 2010. gada 2. augusts

Pārsteigums

Šodien mani pārsteidza ziņa. Mans kolēģis un ar vārdu kolēģis es tiešām domāju amata brālis eksistenciālajā psihoterapijā, mācību biedrs un es gribu ticēt arī draugs Ansis Jurģis Stabingis ir iestājies partijā (Pēdējā partijā) un gatavojas startēt Saeimas vēlēšanās.
Saņēmu ziņu vēlu vakarā un nevaru izprast, kāpēc tik daudz emociju šai sakarā? No vienas puses šāds solis šķiet apsveicams - būt atbildīgam pašam, negaidīt no citiem, līdzīgi kā Mate Terēze teikusi "Negaidi uz vadoņiem, – izdari to pats."
Tomēr no otras, mūsdienu politikā, šķiet, mīt kaut kas tik neveselīgs, tik pretējs autentiskumam, ka ideja pat liekas absurda.
Pēdējās dienās un pat nedēļās Anša tviterojumos bija manāms vairāk politisku viedokļu un tagad nevaru saprast, vai tā jau bija kampaņa? Hm.
Neko vairāk pat nespēju formulēt....vien uzjokot. Ja partijai izdosies pārvarēt 5% barjeru, Saeimā būs savs psihoterapeits. Daudziem TUR tas varētu noderēt.

piektdiena, 2010. gada 30. jūlijs

Sākums

Nu, tātad sākam blogot. 
Turpmāk šeit rakstīšu savas pārdomas, kam sākums lasāms http://www.psihoterapeitesprakse.lv/p/emuars.html

Par cik jau ir piektdienas vakars, aprobežošos ar šo te  un kādas diskusijas atstāstījumu.

Vakar ar kādu draugu spriedām par tautību.
Viņš bija sašutis, ka kāds savā CV norāda tautību - krievs, latvietis utt.

Diskusija nonāca strupceļā, kad mans oponents startēja ar jautājumu, kāda tautība ir cilvēkam, kurš ir piedzimis Īrijā no japānietes un ukraiņa?
Viņš grūtsirdīgi noteica, ka šobrīd tautībai nav jēgas. Es spriedu, ka ir dīvaini salikt vienā teikumā vārdus "tautība" un "jēga".