Darbs ar panikām.

Aizvien vairāk un vairāk cilvēki sāk atzīties, ka ikdienā mēdz piedzīvot ļoti smagus emocionālus brīžu, kur liekas, ka viņi mirs, noģībs, sajuks prātā. Pēc ilgstošiem izmeklējumiem, kuros neizdodas atrast nekādu ķermenisku vainu cilvēki kopā ar speciālistu nonāk pie secinājuma, ka tā ir bijusi trauksmes jeb panikas lēkme.

By Aiga Abožina

Diezgan tipiski, ka pirmā panikas lēkme cilvēka dzīvē sākas šķietami ne no kā. Cilvēks strādā, iet pa ielu, atpūšas, labi pavada laiku un te pēkšņi viņu pārņem dažādas sajūtas: galvas reiboņi, nelabums, sāpes krūtīs, "melns gar acīm", samaņas zudums.

Visas šīs ķermeņa izpausmes cilvēkam liek domāt, ka ar viņu notiek kaut kas pavisam nopietns - viņš mirst, kā rezultātā neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana, neskaitāmi izmeklējumi pie ārsta. 
Jo vairāk izmeklējumi klusē, jo vairāk attīstās fantāzija. Ja jau nevar tik viegli atrast, tad tas ir kaut kas pavisam nopietns un liels ir pārsteigums, kad ārsts pasakaidro apmēram tā: "Tas Jums no nerviem. Vajag vairāk atpūsties."
Reizēm ārsti arī paskaidro nedaudz vairāk un tas sniedz zināmu mierinājumu. Palīdz, ja speciālists informē, ka no panikas lēkmes nevar nomirt, ka tas, ko cilvēks jūt tās laikā ir drīzāk dažādas sajūtas, nevis simptomi un no sajūtām nevar nomirt.
Ja nekādi paskaidrojumi neseko, cilvēks tukšumus aizpilda pats ar savām fantāzijām, kas parasti sākas ar vārdiem "ja nu?" un ar vietu, kur notika panikas lēkme.
Ja slikti palika autobusā, viņš vairs nebrauc ar autobusu, ja uz ielas, tad sēž mājās, bet, kad tas jādara, nemitīgi domā, "ja nu man atkal paliks slikti, ja nu es noģībšu, sākšu vemt utt.?"
Pamatā šie jautājumi ved strupceļā, jo neviens no mums nevar paredzēt, kas notiks tālāk, tāpat arī to, vai mēs noģībsim, vai nomirsim.
Atkārtotas panikas lēkmes parasti notiek pēc sekojošās shēmas, kuras beigās veidojas apburtais loks.
Baidos noģībt,
     no bailēm straujāk sitas sirds,
         to sajūtot, nobīstos vēl vairāk,
             straujāk sāku elpot, piegādāju smadzenēm vēl vairāk skābekļa,
                  no lielā skābekļa daudzuma sāk reibt galva,
                      no sajūtot vēl vairāk sitas sirds,
                        vēl vairāk nobīstos,
                           adrenalīna daudzums asinīs palielinās, liekot aizplūst asinīm
                           no visiem cīņai nevajadzīgiem orgāniem,
                                 kuņģis pārstāj strādāt un sākas nelabums,
                                   no straujās asinsrites maiņas tirpst rokas, kājas,
                                        no bailēm sākas nerealitātes sajūta.

By Aiga Abožina

Tā tas var turpināties ar dāžādām individuālām atšķirībām, bet vienojošais ir, ka paša cilvēka bailes iedzen viņu panikā. Atslēga ir: jo vairāk baidamies, jo vairāk satracinām savu ķermeni.
Laba metode cīņā ar šādām bailēm un tendenci izolēties ir slavenā austriešu psihoterapeita, logoterapijas pamatlicēja, Viktora Frankla arsenālā. To sauc par paradoksālo intenci. Paradoksālās intences būtībā ir iešana pretim sajūtai vai tās pastiprināšana.
Piem. Ja man sēžot šai bailīgajā autobusā parādās doma: "ja nu es noģībšu?", tad es atļauju sev pretējo, to, ko nevēlos un saku sev: "Nu labi, tagad ģībšu nost" vai vemšu, vai miršu, vai sajukšu prātā.
Citiem vārdiem, šī metode palīdz pieņemt to, kas ar mani notiek. Ja nu man ir lemts noģībt šai autobusā, velns ar viņu, iekārtošos labi, ērti un ļaušu tam notikt.
Nākošā doma, ko noteikti vēlētos, lai cilvēki ar piedzīvotu panikas lēkmi atcerētos, ka panikas lēkme vienmēr beidzas. Tas ir ne tikai sākums, bet arī beigas, neviens panikas lēkmē nav palicis.

Tātad, ja man sākas panikas lēkme ir svarīgi sev pateikt:
Tā ir tikai panikas lēkme, esmu vesels, ārsti mani pārbaudīja;
No panikas lēkmes nevar nomirt;
Tas, ko jūtu panikas lēkmes laikā ir tikai sajūtas;
Panikas lēkme vienmēr beidzas;
Ja jau ir lemts noģībt, sajukt prātā, nomirt - lai notiek.

Šīs metodes varētu būt pirmais solis, lai uzsāktu panikas lēkmes pārvarēšanu, jo vienreiz pārvarēta tā vairs nesagādā grūtības.

Nedzīvošana

By Aiga Abožina

Iepriekšējā ziņā solījos parunāt plašāk par nedzīvošanu un dzīvošanu.
Rakstīju, "tomēr, ja (neskatoties uz trauksmi) iedziļināmies savas dzīves galējuma jautājumā, tad iespējams arī veikt lēmumu. Proti, izšķīst nebūtībā/nedzīvošanā jeb kļūt drosmīgam un dzīvot tā, kā tieši man ir nepieciešams."
Ko tad īsti nozīmē izšķīst nedzīvošanā un ko nozīmē būt drosmīgam šai kontekstā?
Grozies kā gribi, mēs visi ejam pretī savām beigām. Domājot par to, šķiet absurdi kaut ko vispār pasākt. "Ja nu es nomiršu un nepaspēšu?" Tā domājot var sabojāt jebkuru sapni, mērķi, plānus.
Šis pārdzīvojums aktualizē, gan "šeit un tagad", gan autentiskuma nozīmi mūsu dzīvē.
Proti, ja es nezinu vai man ir rītdiena, parītdiena vai pēc mēneša, tas, kas man pieder ir "šeit un tagad".
Paveras jautājums pašam sev, kā es šo "šeit un tagad" izdzīvoju?
Filozofs Fridrihs Nīče raksta par murgu, kad cilvēkam vajadzētu izdzīvot savu dzīvi pa sekundei bez jebkādas iespējas mainīt tur kaut sīkumu, atkal, atkal un atkal. Pēc šīs analoģijas, kā es justos, ja man vajadzētu savu dzīvi dzīvot tieši tāpat kā es to dzīvoju tagad atkal un atkal?
Tātad, kā es gribētu šo mirkli izdzīvot, ja cita man var arī nebūt?
Šeit nu paveras vieta autentiskuma jēdzienam. Ja mirklis var būt ātrs, īss un tālāk nekas var nebūt, es nevēlēšos dzīvot tā, kā man to liek ārpasaule, citi, bet gan pats uzdošu sev jautājumu "Kā man nepieciešams dzīvot?"
Kādam iespējams var likties, ka pēc šādiem tekstiem seko anarhija un noziedzība. Varbūt jā un varbūt nē.
Ja es uzskatīšu, ka pastāv tikai mana brīvība un citu brīvības blakus nav, tad agri vai vēlu es saskaršos ar vientulību, jo tādējādi būšu izturējies pret citiem kā pret objektiem vai mantām. Bet, ja realizējot savu brīvību atbildīgi, citiem vārdiem, respektējot citu tiesības uz viņu brīvību, mani var sagaidīt patiesu, tuvu attiecību prieks, kur "Es" ir kopā ar "Tu".
Lūk, kāda gudra doma, kurai diemžēl vairs neatceros autoru, bet tā noteikti nav mana. Ir vērsts sev uzdot 3 jautājumus: "Vai es zinu, ko vēlos? Vai tas ir iespējams? Vai man tas ir patiešām nepieciešams?", un ja atbilde uz visiem trim ir "jā", tad realizēt to jau ir mans pienākums pašam pret sevi, savu dzīvi.

Eksistenciālā psihoterapija nav nomācoša.

Biežākais jautājums par savu terapijas virzienu, ko nācies dzirdēt no apkārtējiem, vai eksistenciālā psihoterapija (EP) nozīmē, ka tas ir kaut kas smags un depresīvs?
Lai atbildētu, nepieciešams ieskicēt, kas ir eksistenciālā psihoterapija.
EP fokusējas uz cilvēka pieredzi, pētot to, izzinot tādu kāda tā ir, nevis mēģinot analizēt to pamatojoties uz kādām shēmām vai sistēmām, citādi tas viss ved prom no reālā cilvēka, kas sēž pretī un padara viņu par tādu kā abstraktu bezsejas objektu.

By Aiga Abožina

EP psihoterapeits veicina, lai cilvēks nodarbotos ar pašnovērošanu un ir kā starpnieks starp cilvēku un viņa iekšējo pasauli.
EP uzdod svarīgu, lai neteiktu fundamentālu jautajumu par esību: "Kas es esmu?", un runā par to, ka cilvēkiem pēc iespējas vajadzētu būt autentiskiem.
Būt autentiskiem nozīmē būt tādiem, kādi esam, bet neautentiski mēs kļūstam, kad citi cilvēki sāk mūs vadīt, noteikt mūsu mērķus, norādīt kā mums dzīvot. Tādējādi, sekojot citu norādījumiem par to kādiem mums jābūt, mēs nemaz neiepazīstam paši sevi.
Jā, piekrītu, ka liela vieta EP tiek iedalīta cilvēka dzīves galējības vai nāves apjaušanai un tas var izklausīties nomācoši.
Tomēr, ja (neskatoties uz trauksmi) iedziļināmies savas dzīves galējuma jautājumā, tad iespējams arī veikt lēmumu. Proti, izšķīst nebūtībā/nedzīvošanā jeb kļūt drosmīgam un dzīvot tā, kā tieši man ir nepieciešams. (Šo te plašāk izskatīšu citā reizē)
Ar šo (nāves) jautājumu nesaraujami saistās jautājums par atbildību.
EPā psihoterapeitam ir jāpalīdz ieraudzīt klientam savu iesaistīšanos paša dzīves un līdz ar to arī problēmu radīšanā. Psihoterapeita nolūks ir palīdzēt cilvēkam ieraudzīt to, kā viņš pats ir savas dzīves autors vai arī atrast veidus kā savu autorību palielināt. Citiem vārdiem, kā kļūt autentiskākam, arī brīvākam tājā laika strēķītī, kas mums šeit uz zemes ir dots.
Varētu jau vēl runāt un runāt, bet domāju, ka ar šo vien ir pietiekoši, lai ieraudzītu, ka EP dod iespēju būt tādam kāds esmu. Nu, pasakiet, vai tad tas ir nomācoši?

Par ēšanu.

Dažas idejas veselīgai ēšanai, kas atrodamas angļu psiholoģes Suzijas Orbahas (Sussie Orbach) grāmatā "On eating".

Kā raksta autore, ēšana ir ķermeņa process tāpat kā gulēšana, staigāšana, nokārtošanās un mums katram ir iekšējs reģistrs, kas var mums pateikt, kad ēst, kā ēst, ko ēst un kad apstāties ēst. Diemžēl dzīves, audzināšanas, socializācijas laikā mēs varam pazaudēt šo iekšējā reģistra balsi.

Sussie Orbach piedāvā dažas atslēgas, kā atkal sadzirdēt savu iekšējo reģistru  un atgriezties pie veselīgas ēšanas.

1. Ēst tikai tad, kad esmu izsalcis.
Mēs bieži ēdam nevis tāpēc, ka esam izsalkuši, bet tāpēc, ka esam ciemos, tāpēc, ka ir vakariņu laiks, tāpēc, ka citi ēd, tāpēc, ka jūtamies noguruši, nomākti, garlaikoti, pat priecīgi. Tāpēc, pirmais ar ko sākt, ir noskaidrot savu izsalkumu. Iepējams, mūža laikā esam vispār šo sajūtu pazaudējuši un tas var paņemt zināmu laiku, lai sajustu, kā man izpaužas un kā es sajūtu izsalkumu. Var palīdzēt piemērs ar čurāšanu. Reizēm mēs jūtam, ka vajag riktīgi, reizēm tikai drusku, drusku.
2. Ēst tikai to pēc kā esmu izsalcis.
Jautāt sev, pēc kā patiešām mans ķermenis ir izsalcis?
3. Meklēt iemeslus kāpēc ēdu tad, kad neesmu izsalcis.
4. Izgaršot katru kumosu.
Ļoti būtiski pilnībā pieslēgties ēšanas procesam. ja skatamies TV vai ko citu, nevaram nemaz būt kontaktā ar to, ko ēdam, tādējādi to norijam daļēji sakožļātu vai mums pazūd apzināšanās par to, cik ēdam. Ēšana ir process, kam jāatvēl laiks, telpa.
5. Pārtraukt ēst mirklī tikko esmu pilns/paēdis.
Arī pilnuma sajūta ir jāsajūt. Reizēm pat jāapstājas uz 10 min. ēst, lai saprastu, esmu pilns vai nē. Bieži mēs turpinām ēst inerces pēc. Visizplatītākais piemērs ir pie viesību galda. Ēdiens ir rokas stiepienā un acis to nemitīgi redz, tādējādi kairinājums ir tik liels, ka grūti sajust, vai ķermenis ir izsalcis vai nav, pilns vai nav. 

Nekad nav par vēlu mēģināt sajust šo iekšējo reģistru. Reizēm pat nepieciešams kādu laiku pastaigāt tukšu vēderu, lai sajustu un saprastu, kas ir tie mani ķermeņa signāli, kā viņš paziņo par izsalkumu.
Un vispār, varat palasīt paši, grāmatiņa nopērkama amazon.com. Ļoti interesants ir autores skatījums uz tā saucamajiem sliktajiem produktiem, tiem, kurus paši liedzam sev ēst.

Pārsteigums

Šodien mani pārsteidza ziņa. Mans kolēģis un ar vārdu kolēģis es tiešām domāju amata brālis eksistenciālajā psihoterapijā, mācību biedrs un es gribu ticēt arī draugs Ansis Jurģis Stabingis ir iestājies partijā (Pēdējā partijā) un gatavojas startēt Saeimas vēlēšanās.
Saņēmu ziņu vēlu vakarā un nevaru izprast, kāpēc tik daudz emociju šai sakarā? No vienas puses šāds solis šķiet apsveicams - būt atbildīgam pašam, negaidīt no citiem, līdzīgi kā Mate Terēze teikusi "Negaidi uz vadoņiem, – izdari to pats."
Tomēr no otras, mūsdienu politikā, šķiet, mīt kaut kas tik neveselīgs, tik pretējs autentiskumam, ka ideja pat liekas absurda.
Pēdējās dienās un pat nedēļās Anša tviterojumos bija manāms vairāk politisku viedokļu un tagad nevaru saprast, vai tā jau bija kampaņa? Hm.
Neko vairāk pat nespēju formulēt....vien uzjokot. Ja partijai izdosies pārvarēt 5% barjeru, Saeimā būs savs psihoterapeits. Daudziem TUR tas varētu noderēt.