ceturtdiena, 2010. gada 23. septembris

Par vēlmēm, kas nepiepildās.

Reizēm mums pašiem liekas, ka mēs kaut ko tik ļoti gribam, tik ļoti kārojam, ka ar to pilnīgi pietiek, lai "lietas" sāktu notikt.
Pēdējā laikā ir manīts vesels literatūras vilnis, kas mēģina apgalvot, ka galvenais ir vēlēties un iedomāties, tādējādi "sūtot savu vēlmi kosmosā". Šajās grāmatās ar entuziasmu tiek pasniegti dažādi veiksmes stāsti, kas tā vien saka: "vēlies un tev būs".
Vai var būt arī savādāk? Ko atbildēt tiem, kuri ir vēlējušies un iedomājušies, bet nav un nav saņēmuši. Var jau apgalvot viņiem, ka dzīve gluži tāpat kā kalni ir vienaldzīga. Tai ir vienalga, cik ļoti tu vēlies, tādējadi "iebraucot" pilnīgi otrā grāvī.
Man aizvien laika sāk aizņemt pārdomas par vēlmju samaksu. Cik tad es esmu gatavs apzināti samaksāt, lai mana vēlme piepildītos? Kas ir samaksa? Tas ir zaudējums. Tik vienkārši.
Lai es kaut ko iegūtu man kaut kas ir jāzaudē, citiem vārdiem, jāsamaksā un ne vienmēr ir redzama cena uz "preces". Bieži vien ir jātirgojas un jāmin, tādējādi iespējama kļūda un alošanās.
Piemēram, cilvēks vēlas augstāko izglītību kādā konkrētā jomā. Tātad, cik tas maksās? Naudu apmaksai, laiku sagatavoties, laiku mācīties tik, cik pieprasa programma, atteikties, piem, no ballītes ar draugiem, jo jāmācās eksāmenam, atteikties no jauniem džinsiem, jo jākrāj studiju maksai utt., variantu var būt daudz.
Cits vēlas apprecēties, dibināt ģimeni, bet cik maksā tas? Diezgan grūti aprēķināt, bet visai skaidrs, ka ja izbrāķēt visus kandidātu uz laulībām, gaidot mistisko pareizo ar ko nebūs jāslēdz kompromisi, nez vai cilvēks ir gatavs iemaksāt pat pirmo iemaksu.
Cits piemērs, cilvēks vēlas dzīvot labklājīgā un pārtikušā valstī, ko tad? Cik tad viņam ir jāiegulda, pirms viņš nolaiž rokas vai sāk sūdzēties, ka tas nav iespējams.
Skatoties sabiedrības norisēs reizēm šķiet, ka mēs nemaz negribam maksāt, lai būtu labi, lai piepildītos vēlmes. Piem. vēlamies labas vecumdienas saviem vecākiem, bet tai pat laikā nemaksājam nodokļus.
Cik tad lielai ir jābūt maksai un cik lielam zaudējumam, lai iegūtu ar garantiju? Atbilde ir, jo vairāk mainīgo, jo grūtāk kalkulēt un vieglāk kļūdīties.
Tomēr vienai lietai pilnīgi droši var pievērst uzmanību. Brīdī, kad vēlmes nerealizējas, pajautāt sev, vai es pietiekoši samaksāju/zaudēju, vai es varu/gribu vēl samaksāt, lai tas notiktu? Jeb es samaksāju tikai "skata pēc" un pārējo gaidīju tāpat?
Šāda nostāja liks pārtraukt sēdēšanu autiņos un brēkšanu, lai kāds mums atnes gatavu. Būs jāpieaug, jāpasvīst un jāsasmērē rokas, kas ir grūti un nepatīkami. Daudz vienkāršāk ir dusmoties, ka par mums nav parūpējušies un tad jau vainīgo viegli atrast - radinieki, darba devējs, politiķi, ierēdņi, valsts, dievs.

pirmdiena, 2010. gada 20. septembris

Interaktīvais TV rulzzz.

Šoreiz gribu padalīties savā priekā par visai trivialu lietu - TV. Un nevis vienkārši kaut kāds TV, bet Interaktīvā televīzija, kuru vairākus mēnešus atpakaļ pieslēdzu savam mājoklim.

Kādas ir priekšrocības?
Pamatpakā ir ļoti daudz kanālu, bet ja ar to vēl nepietiek, var pieslēgt papildus tematiskas pakas un to visu izdarīt spaidot pulti (nepaceļot pakaļu no dīvānā) un ievadot vajadzīgos kodus. 
Arhīvs gandrīz visiem LV kanāliem. Ko tas nozīmē: veselu nedēļu atpakaļ es varu apskatīties jebkuru raidījumu no LTV1, LTV7, LNT, TV5. Nokavēju "Panorāmu", lūk, daži pogu spiedieni un es varu to skatīties kaut 2.00 naktī, kaut parīt.
Tiem, LV kanāliem, kuriem nav arhīva iespējas (TV3, TV3+, TV6 un vēl kaut kādi arī ārzemju, piem. National geografic) ir ieraksta iespējas. Piem. zinot, ka nepaspēšu, jau laicīgi uzlieku ierakstīt.
Ir arī video noma, kuras filmutēkā, manuprāt, ir kādi pāris simti kino. Tik apskaties, izvēlies un vari nedēļu skatīties šo filmu. Katru nedēļu piedāvā vienu bezmaksas filmu.
Ir arī karaoke izlase, lai gan dziesmu varētu būt vairāk.
Daudziem kanāliem ir valodas izvēle un titru valodas izvēle.
Pārslēdzot no viena kanāla uz otru parādās informācijas panelis, kurš parāda ne tikai uz kuru kanālu ir pārslēgts, bet arī kāds šobrīd iet raidījums, kad sācies, kad beigsies un kāds, cikos būs nākošais raidījums un protams pulkstenis sānā.
Ja datu bāzē iekļauts, var arī apskatīt aprakstu par ko šī filma vai raidījums. Jāsaka, ka tas ir ļoooti ērti, mēs mājās esam pārstājuši lietot jebkāda veida TV programmas un aprakstus.
Tomēr kā vislielāko fīču, novērtēju arhīvu. It īpaši priekšvēlēšanu laikā, varešu skatīties savus mīļotos raidījumus ierakstā, bet politiskās reklāmas vienk. pārtīt uz priekšu.
Tātad viens veids kā izvairīties no politiskās smadzeņu skalošanas TV, ir iegādāties Interaktīvo TV.

Protams ir arī trūkumi:
Dekoderis ilgi lādējas, apm. 5 min. un tas notiek tad, kad nosvārstās elektrība, kas manā pusē mēdz notikt bieži.
Reizēm dekoderis uzkaras un arī ir jāpārslēdz, atkal 5 min.
Kanālus pārslēdzot ar pulti, liels gaidīšanas rezīms. Kādas 3 sekundes.
Reizēm šiem kaut kas datu bāzēs aiziet šreijā un nerāda raidījumu aprakstus, vai rāda neprecīzus, ja TV kaut ko mainījusi pēdējā brīdī.

Tāds nu man prieks mājās.... jau labu laiku neskatos reklāmas, arī politiskās.

ceturtdiena, 2010. gada 9. septembris

Šoreiz būs pārdomas par politiku, ne psiholoģiju.

Par cik partiju esmu izvēlējusies sen, tuvojoties 2.oktobrim sāku vētīt izvēlētās partijas kandidātus tuvāk. Pārskatot sarakstā minētos jāsecina, ka pazīstu un varu izteikt viedokli par kādiem 30 %. Tas šķiet loģiski, jo pārējie ir "jaunas sejas" un par tiem nākas ievākt ziņas. Palīgā nāk gan saturā nabadzīgā info no CVK.lv, gan partiju pārspīlēti pozitīvas lapas, gan googlis.
Jāsaka, ka arī šai sakarā esmu formulējusi savu viedokli. Ja deputāta kandidāts nav jēdzis iekļūt google.lv, rodas jautājums, ko viņš meklē politikā?
Par cik sarakstos ir pilnīgi jauni, neredzēti cilvēki nākas papētīt, gan viņu biogrāfijas, padarīto iepriekšējās darba vietās, palasīt viņu publikācijas, tviterus, paskatīt pieejamos video. Kaut kāds priekšstats jau rodas un krietni palīdz zināšanas un darba pieredze psihoterapijā.
No izteiksmes stila var nojaust par cilvēka domāšanu, no izturēšanās var spriest par dažiem riskiem, tomēr jāsaka, ka kandidāti paliek zināmā miglā. Tomēr, par cik nevēlos tikai atķeksēt partiju, bet svītrot un likt plusiņus, nākas iespringt.
Ir kāda interesanta parādība, ko nācies ievērot svaigi izcepto deputātu kandidātu tekstos par viņu motivāciju iesaistīties politikā. Pamatā skan "neesmu mierā ar esošo, pretīgi, riebjas, gribu nākt palīgā", daži pat paziņo visai radikāli un arī šauri: "ja bērni prasīs, ko esi darījis dzimtenes labā, varēšu atbildēt".
Hm, rodas iespaids, ka norūpējies cilvēks ir kaut kāda profesija un šķiet, ka kandidāti ir aizmirsuši, ka sēžot Saeimā, komisijās, vai pat MK būs jāsaskarās ar dažādām sarežģitām sistēmām, kā budžets, likumdošana, administrēšana, plānošana, iekšpolitika, ārpolitika, diplomātija, ko divos vārdos sauc par valsts pārvaldi.
Rodas dažādi jautājumi:
Vai iesaistoties politikā ir vienīgais veids kā parādīt, ka man rūp dzimtene?
Vai nepietiek arī, ka strādāju, godīgi pelnu, rupējos par līdzcilvēkiem un vidi?
Vai tādā gadījumā man būs kauns atbildēt bērniem?
Īpašs komentārs man ir radies tiem, kuri saka, ka viņiem riebjas, pretīgi, nāk vēmiens no ŠĪS politikas.
Nelabums ir 1.kursa medicīnas studenta tiesības, tas nozīmē, ka vēl neesmu vides izmainīts. Savukārt, nelabumam pārejot jau var spriest par deformāciju.
No jaunajiem deputātu kandidātiem gribētos dzirdēt vairāk par savām kompetencēm un novēlēt atcerēties ne tikai to, ko viņi var izdarīt politikā, bet arī to, ko politika var izdarīt ar viņiem.

otrdiena, 2010. gada 7. septembris