Pēc radošuma eneģijas krituma pēdējā mēnesī, kamēr mani vajāja dažādi rudens vīrusi, esmu atgriezusies pie rakstīšanas. Pagaidām lēni un bez lielas degsmes, tā teikt tikai treniņam, tāpēc tēma arī būs atbilstoša.
Katru reizi, kad mēdzu saslimt, uzreiz jautāju sev, cik kvalitatīva pēdējā laikā ir bijusi mana atpūta.
Lūgums pacelt rokas visiem tiem, kuri šovasar nav bijuši normālā atvaļinājumā. Ahaaa, Jūsu vai drīzāk Mūsu ir daudz, arī es esmu šai skaitā.
Ar vārdiem "normāls atvaļinājums" esmu domājusi laiku bez atrašanās dara vietā un darba pienākumus veikšanas ne mazāk par 3 nedēļām pēc kārtas. Šajā laikā nedrīkst būt darītas sekojošas lietas: veikts remonts dzīvoklī/mājā, kopts slims radinieks, haltūrēts kādā citā darba vietā, pabeigti nepaspētie darba uzdevumi, organizētas kāzas:-)/bēres:-(, piedzīvoti kādi citi nopietni zaudējumi, piem. šķiršanās, smaga slimība.
Nu, tadag ceļam rokas vēlreiz. ahaaa!
Tie, kuri pacēluši rokas, jautājums Jums: vai šoruden jau esat slimojuši? Nu atkal Mūsu ir daudz. Vai redzat sakarību?
Ātri pārlecot pāri moralizēšanas fāzei tikai ar aicinājumu vairāk saudzēt pašiem sevi, padalīšos ar saviem novērojumiem attiecībā uz profesionālu pārdegšanu, vai vienkāršāk runājot pārstrādāšanos.
 |
| By Aiga Abožina |
Respektīvi, tik cik patērēju laika, lai saspringtu, koncentrētos, citiem vārdiem, strādātu, tik pat laika man ir nepieciešams, lai es atslābtu, relaksētos, atpūstos, izklaidētos. Miegu neierēķinam.
Pieņemsim, ka cilvēka X darba laiks ir 8 h/dienā- 40h/nedēļā, tad apmēram tik pat daudz jāsavāc atpūtas. Rupji parēķinot 2-3h katru vakaru un sestdien, svētdien nedarīt neko, kas saistās ar darbu. Ja šai laikā iegadās vēl kādas citas nepatikšanas, problēmas, kas neatliekami jārisina, tad atpūta vēl vairāk jāpalielina.
Vai tas ir reāli? Uzreiz teikšu, ka ne vienmēr, tāpēc tik būtisks ir ikgadējais atvalinājums, kas ideālā gadījumā velkas 4 nedēļas pēc kārtas.
Četru nedēļu atvaļinājumu varētu sadalīt sekojoši. Pirmajā nedēļā es neatpūšos, bez mēģinu nedomāt par darbu vai no tā atslēgties, arī ķermeniski pierast, ka no rīta nav jāskrien uz darbu un vakarā nav jāgatavojas rītdienai.
Otrajā nedēļa sāku ievērot, ka nezinu kāds šodien datums un tā ir laba zīme, tomēr nedēļas beigās vēl nevarētu teikt, kas esmu pilnībā atslēgusies no nostrādātā gada.
Trešajā nedēļā ķermenis un prāts jau sācis atslābt, pamazām sākam baudīt brīvību, savukārt, ceturtā nedēļa kalpo, kā putukrējuma cepurīte un salda pīrāga, tā iedot pilnīgu atslābumu, sajūtu par brīvību, bezatbildības ilūziju un šai laikā mēs uzkrājam enerģiju nākošam gada skrējienam.
Tātad, kas notiek, ja mēs apraujam atpūtu pēc otrās nedēļas. Ķermeni drusku atslābinājām, pakārdinājām un iegrūdām atpakaļ darba ritmā uz gadu. Ja pēc 6 mēnešiem paņemsim vēl 2 nedēļas, tad vēl neko, bet, ja neizdosies, tad ķemenis sagādās mums vīrusu, tieši uz tik lielu laiku, cik viņam pietrūka atvaļinājuma laikā.
Tādi nu ir mani novērojumi.
Vēl viens būtisks atpūtas elements ir ne tikai "plikas" atpūtas stundas, kuras noguļam dīvānā iepretim TV (lai gan arī to reizēm vajag), bet kā mēs šīs atpūtas stundas iztērējam. Šeit svarīgs ir pretpolu princips.
Ja darba laiku pavadu sēžot, risinot intelektuālus uzdevumus, tad vislabākā būs aktīva atpūta, pastaigas, sports, dārza rakšana u. tml.
Ja darbs saistīts ar fizisku slodzi, tad laba atpūta būs TV, grāmatu lasīšana, kino, krustvārdu mīklu minēšana. Abos gadījumos ļoti ieteicama ir kāda SPA procedūra.
Tādi paši pretpoli ir nepieciešami attiecībā uz emocionālu slodzi. Ja darbu pavadu, skaļā kolektīvā, apkalpojošā sferā vai jeb kā citādi runājoties ar cilvēkiem, pakalpojot tiem, tad laba atpūta būs pabūt vienatnē, klusumā, meditācijā u. tml.
Ja darbu veicu viens, īpaši nesaskaroties ar citiem ļaudīm, tad noteikti ir vērts aizdoties ciemos, uz kādu ballīti vai interešu klubu, kur man būs iespēja paust savus uzskatus, būt uzklausītam vai vienkārši klausīties citos.
Veicot visus šos pasākumus būtu svarīgi atcerēties, ka tā tomēr ir atpūta un ja kaut ko darīt negribas, tad nedarīt pat neskatoties uz to, ka tas ir kaut kas veselīgs un rekomendējams. Ja būsim pret sevi uzmanīgi, mūsu ķermenis vislabāk jutīs, kas dotajā brīdī mums ir nepieciešams.
Atzīšos, ka šī tēma man ir īpaši tuva, mēdzu vadīt seminārus saistītus ar pārdegšanu un stresu. Jāsaka, ka katru reizi pasniedzot to citiem, pašai nākas vēl un vēlreiz izvērtēt, cik daudz pati rūpējos par sevi.
