trešdiena, 2011. gada 16. novembris

Tāda nedēļa!

   Šodien manai vecmammai paliek apaļi 90 gadi. Esam izlēmuši svinēt pa nopietnam un labākais datums visiem šķiet 18. novembris.
   Un padomā tik, tikai trīs gadus vecāka ir večiņa Latvija.
   Tas man liek domāt gan par savas vecmammas mūžu, gan manas valsts mūžu. Ne vienai, ne otrai tas nav bijis tas vieglākais, bet pārsteidz, lai neteiktu rada apbrīnu, abu divu sīkstums.
   Un tad es tā domāju....
   Kas ir viena cilvēka 90 attiecībā pret cilvēces attīstības vēsturi?
   Kas ir vieni 93 gadi valsts, attiecībā pret cilvēces vēsturi?
   Cik gan daudz pieredzes, zināšanu var iegūt vienos 90-93jos?
   Cik gan daudz darbus var paspēt padarīt vienos 90-93?

   Nu labi, viens pret vienu salīdzināt cilvēka un valsts mūžu nav visai izsmeļoši, tā drīzāk tāda alegorija. Dzirdu daudz apkārt pielietojam citu alegoriju, ka valstij jābūt kā tādai perfekti ritošai sistēmai, kas apmierina visu vēlmes, nestājoties ceļā. Uzskatu, ka tāds priekštats ir emocionāli tukšs un bezatbildīgs, bērnišķīgs un atkarīgi pieprasošs.
   Katrs jau mēs kādā brīdi kļūstam dusmīgi, neapmierināti un rodas vēlme aizgriezties, nekomunicēt, kamēr pret mani nebūs labiņi.
   Tomēr, ja es iedziļinos valsts vecumā, tad pazūd aizvainojums par to, kā vēl nav un atnāk izpratne.
   Un līdz ar izpratni man atnāk pateicības izjūta, par to, ka man ir tas gods būt pazīstamai, būt tuvai un radniecīgai.

   Daudz laimes dzimšanas dienā visiem, kuri pazīstami, tuvi un radniecīgi Latvijai!

piektdiena, 2011. gada 4. novembris

Lēmumi.

   Psiholoģijā pastāv problēmu universāluma likums. Tas nozīmē, ka mums visiem pamatā gadās vienas un tās pašas grūtības un problēmas. Caurmērā, savas dzīves laikā mēs sastopamies ar vienām un tām pašām nelaimēm.
   Mēs visi kaut kad sastopamies ar tuvinieka vai drauga nāvi, mēs paši agri vai vēlu sastopamies ar savu mirstību, agri vai vēlu mēs šķiramies no kādām svarīgām attiecībām, visi mēs strīdamies, tiekam vainoti, vajāti, zaudējam darbu  u. tml.
   Vēl kāds process mums visiem ir neizbēgams, par ko gribas dalīties šodien, tā ir lēmumu pieņemsana.
   Visiem mums katru dienu ir jāpieņem gūzma ar lēmumiem. Daudzi no tiem ir sīki un ierasti, piem., ko likt pusdienu galdā, ko pirk veikalā, pa kuru ceļu doties uz darbu, ko runāt, ko nerunāt, tomēr ir arī krietni lielāki lēmumi un lieli tie ir ar savu nozīmīgumu, jo lielas var būt izmaiņas, ko tie var nest.
   Kā teorētiski lielus/nozīmīgus lēmumus es nosauktu, tos, kas var atnest lielas/nozīmīgas/paliekošas pārmaiņas un it īpaši, ja tās ir neatgriezeniskas. Piem. mainīt darbu, profesiju, dzīves vietu, pārtraukt kādas attiecības, pieņemt lēmumu laist pasaulē bērnu, pārtraukt grūtniecību, doties uz dzīvi ārpus savas ierastās vides/valsts u. tml.
   Nu, kā tad mēs pieņemam šos lēmumus? Tas gan var būt individuāli, tomēr te varētu arī apkopot zināmas stratēģijas, kā piemēram:
1) Apsveram visus par un pret, domājam, svārstamies un pieņemam lēmumu.
2) Atliekam lēmuma pieņemšanu uz vēlāku laiku.
3) Atsakamies pieņemt lēmumu, tādējādi to pieņem citi cilvēki vai dzīves apstākļi.
   Atļaušos apgalvot, ka katrs no mums dzīves laikā izmēģina visas 3 stratēģijas un prātīgi vien ir - reizēm vajag pašam izlemt, reizēm nogaidīt, bet reizēm nodot atbildību tālāk. Grūtības, droši vien rodas tad, kad sākam iestrēgt tikai 2. vai 3. stratēģijā.
Bet kā tad veidojas tas lēmums?
   Domājot par to, mani jau ilgu laiku apmeklē viena līdzība vai simbols un tā ir par lēmumu kā līdzīgu grūtniecībai un dzemdībām.
   Šī simbola sapratnē nav nozīmēs, vai paši esam bijuši grūti un dzemdējuši vai nē, jo katram no mums ir pietiekoši spilgts priekšstats, kas tas ir.
   Vienkāršoti runājot, kādā auglīgā vidē iekrīt sēka/as un aizķeras uz palikšanu, tad tā sāk augt un arī pati vide/ķermenis kādā brīdī sāk to just. Sievietes grūtniecība pamatā ilgst 9 mēnešus, tomēr mēs zinām, ka dabā tas nav noteikts skaitlis. Kaķenes grūtniecība ir tikai dažus mēnešus, kāmim vēl mazāk, tomies zilonim vairāk par gadu.
   Tas, ko man nākas bieži redzēt attiecībā uz lēmumu pieņemšanu, ļoti uzrunā šis grūtniecības fenomens.

   Ja uzmanīgi pavērojam to, kā esam pagātnē pieņēmuši kādu nopietnu lēmumu, tad noteikti pamanīsim, ka tas nav radies vienā dienā. No sākuma tas bijis pavisam mazs, pat nemanāms (tikai analīzēs saskatāms:)), bet tad ar laiku jau sācis kustēties un es jūtu, ka manī kaut kas briest, kaut kas notiek. Tad lēmums sāk nobriest arvien lielāks un lielāks, man jau grūti ar to pārvietoties, grūti neredzēt, nerealizēt un tad kādā brīdī sākas dzemdības.
   Es vairs nevaru to paturēt pie sevis, tas nāk ārā kā nobriedis auglis, tas jau grib dzīvot pats savu, atsevisķu dzīvi - daba to stumj āra.
   Domājot tieši par pašu lēmuma "iznākšanu" vai dzemdībām - tās ir sāpīgas. Reizēm mums riktīgi jāspiež jāpiepūlas, reizēm kāds palīdz, iejaucas. Mums ir bail, jo priekšā ir tik daudz nezināma, tomēr "piedzemdējot" to, mēs parasti izjūtam atvieglojumu, prieku un reizēm sakam: "Nu tik traki jau nemaz nebija."
   Ja atgriežamies pie grūtniecības sākuma un mūsu izjūtām, tad rodas jautājums, vai sieviete paliekot stāvoklī un gribot piedzemdēt veselu, gatavu bērnu pēc 1 mēneša grūtniecības, var to reāli sagaidīt? Nē.
   Tātad, katrai grūtniecībai ir savs laiks. Man aizvien sāk likties, ka līdzīgi ir arī ar mūsu lēmumiem. Katram lēmumam ir nepieciešama sava grūtniecība, kas ir jāizstaigā, līdz auglis/lēmums nobriest vesels, gatavs piedzimt. Ne vienmēr no malas šo grūtniecību var saskatīt un iespējams arī paši pamanām tikai tad, kad lēmums ir tik liels, ka "sāk kustēties". Ne vienmēr vajag jau spiest ārā pirmajā brīdī. Varbūt ir vērts arī sagatavoties?
   Amerikāņiem ir tāds teiciens par vēlmi sasteigti izlemt "just sleep on it", kas burtiski nozīmē - "paguli vēl uz tā". Latviešu valodā varētu skanēt "rīts gudrāks par vakaru", kas priekš manis nozīmē "paņem laiku, nelem vēl galīgi, padomā" jeb arī "sajūti, cik ilga grūtniecība būtu nepieciešama, lai šis konkrētais lēmums nobriestu pilnīgi gatavs un tikai tad dzemdē".
   Ar šo, es gribētu aicināt būt elastīgiem pret sevi un arī citiem, kuri ir ar sava lēmuma grūtniecību. Varbūt viens lēmums aizņems kāmja grūtniecības laiku un cits ziloņa, tādējādi no tā, ka es pār visu varu spiedīšu no sevis vai no cita ārā, var piedzimt negatavs auglis.
Elastību visiem!
Līdz nākošai reizei.