Pārmērība.

  (Turpinājums postam "7")

 

   Ķeršos pie nākošā grēka jeb cilvēciskas problēmas un tā ir pārmērība. Dažādos reliģiskos avotos pārmērība tiek definēta arī kā rijība, norādot arī uz zināmu šī grēka miesiskumu, tomēr es gribētu fokusēties ne tik daudz uz ēšanu kā tādu (par ēšanu meklējiet manu postu "par ēšanu"), bet gan uz pārmērību kā vispārēju uzvedību vai pat pārmērību kā zināmu pasaules skatījumu. Laba vajag daudz, mēdz atbildēt cilvēki uz teicienu, ka laba daudz nevajag.

   Kas tad ir pārmērība un kā to izmērīt? Atzīšu, ka temats ir apjomīgāks kā var pacelt vienā postā, tomēr iedziļinoties fenomenoloģijā, jāspriež, ka pastāv kāds mērs, kas nosaka vidējo līmeni starp pārmērību un pieticību un humānisti jau nu noteikti apgalvos, ka šo mēru ir tiesīgs noteikt cilvēks pats. Es piekrītu, tā ir, bet, vai cilvēks pats vienmēr spēj noteikt mēru? 

   Vai pārmērību ir kaitnieciska? Jebkas, kas pārmērīgi aizpilda mūsu uzmanību, izspiež ārā to, kas ir - dabisko. Vienalga vai cilvēks pār mēru dzer vai pārmēru aizraujas ar filosofiju, politiku...rakstniecību :)

   Pārmērības fenomens ir cieši saistīts ar attiecībām ar objektiem vai subjektiem. Mēs varam ieslīgt pārmērībā attiecībās ar kaut ko (vai tas ir priekšmets, cilvēks vai ideja), pie kam, ik uz soļa, tomēr neskaidrs jautājums ir, kā pārmērība var kļūt par psiholoģisku problēmu?

Mana intuitīvā atbilde ir saistīta ar komunikāciju ar pasauli.

   Te nu ieslīgšu augstākā līmeņa narcisismā un citēšu pati sevi. 2009. gada jūlija postā "Komforts" (http://www.psihoterapeitesprakse.lv/p/emuars.html ) es jau rakstu "cik tad daudz mantu man vajag, lai es justos labi?"

   Tātad, cik daudz man vajag, lai es justos drošs komunicēt ar pasauli? Kā arī, cik drošs es jūtos, lai no pasaules saņemtu atbildi? Te ir runa par zināmu piesegu jeb aizsardzību pret pasaules iedarbību.

   Ja indivīds nespēj atstāt drošās mājas, kamēr viņam nav nodrošināts kāds īpašs komforts, šis indivīds visdrīzāk izjutīs trauksmi, iespējams pat paniku. Vai tādā stāvoklī indivīds spēj pilnvērtīgi komunicēt ar pasauli? Vai tā būs pārmērība?

Pieter Bruegel "Pārmērība"

   Jāpiebilst, ka pastāv pārmērības, kas ir sociāli neakceptētas un kas tādas ir.

Piemēram, sociāli neakceptēta pārmērība būs atkarība no vielām, tai pat laikā pārmērīga strādāšana var tik atzīta kā darba tikums. Tas nav absolūti, jo var pastāvēt sabiedrības un kultūras, kuras skatīsies uz pārmērībām pretēji.

   Mūsu attiecīgā kultūra mūs socializē un iemāca zināmu stereotipu kā skatīties uz mēru, pārmērību un pieticību un kaut kādā līmenī mēs paliekam šīs sistēmas vergi. Nevaram vairs negrozīt galvu, kad redzam uz ielas pār mēru piedzērušos cilvēku vai smēķējošu bērnu. Mēs nespējam vairs ironiski nepasmīnēt, kad dzirdam cilvēku pārmērīgi pieķērušos kādam reliģiskam virzienam. Tas liek man domāt, ka pārmērība ir kāds ārējā novērtējuma indikators. Cilvēki, kas ir pār mēru aizrāvušies ar kaut ko, mums atnes izjūtu par viņiem kā infantiliem ļaudīm. Ļaudīm, kas nekontrolē.

   Atradu ļoti atbilstošu indiešu sakāmvārdu: "Neesi ne pārmērīgi ass, ne pārmērīgi paštaisns, ne pārmērīgi piekāpīgs, ne pārmērīgi uzstājīgs, ne pārmērīgi skeptisks. Jebkura pārmērība ir bīstama: rupjība cilvēkus aizkaitina, ietiepība - atgrūž, mīkstmiesība izsauc nicinājumu, uzstājība - apvaino, akla ticība padara par smieklīgu, neticība - izraisa pagrimumu." Caur to mēs arī varam ieraudzīt, kā pārmērība attiecībās ar cilvēkiem ietekmē to, kā mūs var uztvert.
   Šīs protams nav vienīgās pārmērības sekas. Principā jau, jebkuras pārmērības sekas ir paģiras, šī vārda visplašākajā nozīmē.

   Domājot par iespējamo pārmērības "ārstēšanu", atkal jāvēršas kristietībā (jāsaka, ka ne tikai tur), kur runa būs par mērenību vai pieticību. 

   Ja runājam par naudu vai mantu, tad noder teiciens "bagāts ir nevis tas, kuram ir daudz, bet tas, kuram pietiek". Domāju, ka to var attiecināt arī uz citām jomām, vai nu tā būs pārmērīga mātes mīlestība pret bērnu vai tā būs pārmērīga puķkopība vai pārmērīga mācīšanās.

   Mērs, tas ir līdzsvars un kā zināms, apbsolūts līdzsvars cilvēkā un sabiedrībā nav iespējams, jo tas ved uz apstāšanos un stagnāciju. Te mēs nonākam pie paradoksa, ka zināma pārmērība, kādos īpašos apstākļos ir pat attīstoša un vēlama. Kut tā ir vēlama un kur nav, domājams ir jānosaka pašam cilvēkam vai attiecīgai kopienai.
   Tātad, katra mājas darbs varētu būt noskaidrot pašam priekš sevis, kādos savas dzīves aspektos, es esmu pārmērīgs? Vai tas man palīdz vai kavē? Kā es maksāju par savu pārmērību?

   Lai gan izklāsts šoreiz iznāca tāds haotisks, domāju, ka pašanalīzes jautājumi varētu būt noderīgi jebkuram.

Filmas, kas liek padomāt.

 Sveiciens visiem!

Diemžēl akadēmiskās studijas, šobrīd aizņem daudz mana laika, līdz ar to, nekādi nevaru pieķerties turpināt tēmu "7".
Nelielai kompensācijai, maziņš posts par filmām, kuras vērts noskatīties. Manuprāt,  filmu stāsts rosina pārdomas par paša dzīvi, kas nekad nevar būt lieki.


Secrets and Lies 

Black Swan

The lives of Others
Dancer in the Dark

American Beauty   

Lost in Translation

Adaptation

Mystic River

Revolutionary Road

Cast Away

21 Grams

The Life of David Gale

Interesantu skatīšanos!

Skaudība

   Turpinot pārdomas par 7 nāves grēku konceptu, vēlos pievērsties skaudības fenomenam.

Šo grēku, rīcību vai procesu mēs - ļaudis, apgūstam diezgan agri, jo skaudība pati par sevi tiek arī uzskatīta par sociālas/personīgas attīstības dzinējspēku.

"Paskaties, cik smuki Anniņa raksta burtus; ievēro, kā Jānitis izteiksmīgi lasa; redzi, cik paklausīgi stāv Dacīte utt., utt."

   Jā, Jūs sākat uztvert domu. Skaudības rašanās pamātā atrodas salīdzināšana. Ja es nesalīdzinu, tad nevaru noteikt skaudības objektu un par cik salīdzināšana mūsu pasaulē ir neizbēgama, skaudība ir turpat līdzās.

   Principā jau mūs iemāca skaust, jo tas ir ceļs uz attīstību, iespējams panākumiem, respektīvi, no cilvēka, kuram rāda apskaužamu piemēru, mēs varam kļūt par cilvēku, kurš ir piemērs.

   Šai aspektā, skaidri var ieraudzīt, kā skaudība sasaistās ar lepnumu. Jo vairāk mani stāda par piemēru, jo vairāk mani skauž, jo vairāk man ir kaut kas, par ko lepoties. 

   Pirmajā brīdī tas var likties gaužām patīkami, tomēr vajadzētu arī saprast, ka tieši lepošānās arī izraisa skaudību un tas galējās sekas ir zaudējums. Kā?

   Mēdz jau teikt, ka pastāv balta un melna skaudība. Ja iet pa šo taciņu, tad var formulēt attīstošu skaudību (piemērs, kas liek man apzināties, ka es arī to gribu) un graujošu skaudību, kur apskaužamais objekts tiek iznīcināts vai atņemts. Protams, nevienam jau negribēsies būt par šīs otrās skaudības objektu, bet gaužām patīkama, dažam labam, šķiet doma, par popularitāti un atpazīstamību.

By Marta Dahlig

   Te arī sākas publisku personu problēmas, jo, ja es ar sevi lepojos neierobežotam, nekontrolējamam cilvēku skaitam, es riskēju, ka starp attīstošas skaudības pārņemtiem indivīdiem pagadīsies arī kāds ar graujošo skaudību. Spilgtākie no tiem ir stalkeri, kuri sākotnēji grib saplūst emocionāli, tad fiziski un sekas tam ir neparedzamas. 

   Graujošās skaudības sekas ir vērojamas brutālās, bezkaunīgās zādzībās pēc tam, kad cilvēks ir lielījies, lepojies ar kādu savu mantu, vai nu tā ir glauna automašīna vai viedtālrunis. Kā jau rakstīju agrāk, psihopātam izjūtot skaudību, virza impulss piesavināties vai iznīcināt. 

   Normāliem ļaudīm iznīcinoša skaudība izpaužas riebīgā izjūtā, nepatikā un slepenā vēlmē, kaut nu tam cilvēkam nebūtu tā, par ko es viņu skaužu. Jāsaka, ka tās jau ir sēklas, kas auglīgā vidē iekrītot var izaugt par jebkāda veida plānu, kā šim cilvēkam iegriezt, ieriebt par to, ka viņam ir vairāk.
   Skaudība pastāv arī sociālās norisēs. Nez vai revolūcija, protesti, cīņas par vienlīdzību, vispār ir iespājami bez skaudības. Tāpēc jau padomju varai tik svarīgi bija visus padarīt vienādus. Bagātos iznīcināt, turīgos piespiedu kolektivizēt, intelektuālos izsūtīt, lai nerastos attīstoša skaudība pēc gara un mantas bagātības. Iluzori centieni, jo kā jau minēju, cilvēka prāts ir pieslēgts salīdzināšanai. Tāpēc, kā alternatīva tika piedāvāta sacensība par ražīgumu, kur vienādie vienojas mērķim.

   Tātad apkopojot, jo vairāk lepnības, jo vairāk tā pievelk skaudību un otrādi, jo vairāk skaudības, jo vairāk vilkmes iekļūt lepnības grēkā. Jāpiebilst, ka cilvēki mēdz apzināti izsaukt citos skaudību, lieloties, lepojoties, jo ačgārni pieņem, ka tas 1) cels viņu pašapziņu; 2) paaugstinās viņus pār citiem; 3) padarīs ievērojamākus. Jāņem vērā, ka tādā gadījumā, jāpieņem arī risks, ka nav iespējams nokontrolēt, vai kāds izjūtot melnu skaudību, nevērsīsies pret.
 

Kādi tad varētu būt risinājumi?

   Apzināties, ka tieši savas personiskās nepilnvērtības izjūtas apzināšanās var palīdzēt neiešļūkt skaudībā. Ja es jūtos pati sev gana laba; ja tas, kas man pieder, man šķiet pietiekams, tad arī melnajai skaudībai ir grūti atrast spraugu manā patībā.

   Jebkādā gadījumā, ja mani pārņem zaļi-melna skaudība, der uzreiz pajautāt sev, kā tad man trūkst? Kādu iekšēju vai ārēju caurumu šī skaudība pēkšņi ir atplēsusi? Iespējams, no tā var rasties vēlme attīstīties savā individuālā veidā.

Lepnība.

   (Turpinājums postam "7")

   Lepnība jeb godkāre kristietībā ir vissmagākais grēks, jo liek cilvēkam vēlēties būt līdzvērtīgam dievam (Pirmais bauslis. Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.) - spēt visu kontrolēt un vadīt. Spēt pašam būt plānotājam, izpildītājam, kontrolētājam un vērtētājam vienlaicīgi. Kas gan vēl var būt smagāks un postošāks par šo nodarījumu? 

   Lepnības un godkāres fokusā vienmēr būs tikai savtīgais labums, jo cilvēks savas vēlmes un sasniegumus sakņo ārišķīgajā. Respektīvi indivīdam lepnībā ir svarīgi, kā es izskatīšos; ko par mani domās, teiks; kā citi redzēs, vērtēs manus sasniegumus un protams, tādējādi viņš pazaudē kontaktu ar savu intuīciju, sirdsapziņu, sāk kalpot godkārei. 

   Šādas problēmas pārņemts cilvēks vēlēsies, lai viņu godā un augstu vērtē, tai pat laikā citus vērtēs neizkāpjot no sava troņa, tā teikt, no augšas. Emocionāli tuvas, dziļas attiecības ar lepnības un godkāres pārņemtu cilvēku nav iespējamas, jo viņš mūs neredz kā līdzvērtīgus, dzīvus cilvēkus, bet kā objektus ceļā uz saviem sasniegumiem un savu diženumu. Nu, vismaz man savā personiskajā telpā (ticu, ka arī Jums visiem) kontaktēšanās ar šādas problēmas sagrauztiem cilvēkiem rada patiesas mocības, jo rodas iespaids, ka cilvēks kontaktējas pats ar sevi, tikai es esmu kāds dīvains pārraides kanāls starp "diženo viņu" un "tikpat diženo viņu". Ir grūti būt pārraides kanālam, nevis sarunas biedram.

   Kamdēļ eksistenciāli tā varētu būt vispostošākā problēma cilvēka esībā. Tamdēļ, ka tā palīdz mums aizmirst mūsu mirstību un traucē izjust pazemību sev iedotās dzīves un savu beigu priekšā. 

   Cilvēks lepnībā vēlas dzīvot mūžīgi, viņam škiet, ka viņš nekad nemirs, līdz ar to, paša neizkontrolējamā nāve noved viņu izmisumā. Lepnībā esošs cilvēks it kā pasaka, ka "dieva (augstākas kārtības) nav un es esmu radības kronis" un šis skatījums rada virkni ar problēmām. 

   Ja esmu dievs, kamdēļ man jāmirst? Ja esmu dievs, kāpēc citi to neakceptē? Kāpēc citi mani negodā kā dievību? Ja esmu dievs, kāpēc man šī nasta? Kāpēc mani vajā, aizvaino utt. u. tml.? Te mēs varam redzēt, kā lepnība vājina cilvēka gara izturību grūtību un ciešanu priekšā. Lepības pārņemts indivīds ir vājš, pie kam tik vientuļš, jo šī pati lepnība traucē to parādīt un lūgt palīdzību citiem. 

   Kā jau redzams, tad lepnības rezultāts ir aprīts perfeksionisms un narcisisms, aiz kura maskas slēpjas vārga būtība.

   Tieši lepnības "grēks" var būt atbildīgs par tādiem sarežģijumiem kā fobijas, panikas, bailes saslimt un nomirt, jo, ja es zinu un pieņemu, ka esmu mirstīgs un agri vai vēlu mana kārta pienāks, varu pieņemt arī faktu, ka tanī brīdī es no nāves neaizbēgšu, lai ko vien darītu. Tad, ko nozīmē šīs manas bailes? Ja es neesmu dievs, tas nozīmē, ka es nevaru vienmēr un visur justies lieliski, pilnvērtīgi, laimīgi un nekad nenomirt.

   Globālajā pasaulē lepnība rada milzu mašinēriju, kas liek mums domāt, ka vienmēr jābūt jauniem, skaistiem, pievilcīgiem, ar labākajām drānām, atribūtiem. Lepnībā dveš no reklāmām, ka esam pelnījuši tikai to labāko un labāko pēc labākā, tā diktē, ka grūtības un pretestība nav mūsu ceļš - visam ir jānāk viegli. Tikai ieej veikalā un nopērc. Nav brīnums, ka kādam nenobriedušākam prātam sāk likties, ka var nopirkt arī veselību un mūžīgu dzīvību.

   Rodas jautājums, kā ārstēties no lepnības un godkāres? Varu rekomendēt tās pašas "zāles", kuras aicina lietot kristībā baznīca. Tā ir pazemība.

   Protams, ir jāmācās pareizi apieties ar zālēm, lai nesāktu tās lietot par daudz vai par maz, tomēr atzīmēšu, ka pazemība savas ierobežotās eksistences priekšā var iedot lielu atvieglojumu, jo ir lietas ar kurām nemaz nav jācīnās, vien sevī jāpieņem.

   Te nevaru nepievērsties tām eksistenciālajām dotībām, kas mūs visus uz pasaules skar un padara līdzīgus. Mēs visi esam vienādi nāves, brīvības, izolācijas, bezjēdzības, laika un vainas priekšā. Neviens no mums nav augstāks vai zemāks šinī aspektā. Līdz ar to, papildus terapija pazemībai, varētu būt eksistenciālas līdzvērtības izjūtas attīstība.

   Iespējams, ka šīs kategorijas ir jāskata atsevišķos bloga ziņojumos (apņemos padomāt par to), jo diezgan apjomīgi tie ir, tomēr spēt pieņemt savu bezjēdzīgo iemestību šai dzīvē un visu aptverošo brīvību katra sava lēmuma priekšā un vainu par to, pieņemt esošo izolāciju starp sevi un citiem, sev dotajā laikā, līdz nenovēršama nāvē pabeigs manu dzīvi, varētu būt patiess ceļš uz pazemību, tādējādi ārstēšanos no lepnības problēmas.

7

    Principā jau nevēlos ļauties panikai par rietumu kultūras lēnu, bet neatgriezenisku bojāeju, jo to saēd liberālisms kā "da jebkādas" personiskās izvēles akcepts un klasisko tikumu, ētikas, vērtību neglābjama izviršana. Tomēr kaut kas jau tajā visā ir un priekš manis tas ir brīdinājums, par ko vēlos plašāk "pafilosofēt".

   Lai gan kristietība neieņem centrālo lomu manā dzīvē, tomēr 7 nāves grēku koncepts man ir svarīgs kopš brīža, kad par to uzzināju.

   Ja kādam nav skaidrs, droši veriet vaļā katehismu un tur atradīsiet gan 7 nāves grēkus, gan 7 tikumus, caur kuriem šos grēkus iespējams izpirkt.

   Morālais koncepts pastāv jebkurā kultūrā, kā arī reliģijā vai nu tā ir kristietība, vai islams, vai budisms utt. Vienkāroti spriežot, jebkurs morālais koncepts piedāvā rāmi, izpratni par vērtībām un uzvedības normas, kas atvieglo savas dzīvošanas integrāciju konkrētājā kultūras vai reliģiozajā domāšanas veidā.

   Bet, ja spriežot, nodalām reliģisko, tad mēs piedzimstam kādā konkrētā laikmetā, tā teikt, bez pavadzīmes, kurp doties, kā uzvesties, kā domāt. Lielu daļu laika mēs vērojam un vērtējam, tomēr gala rezultātā, nekad nenonākam līdz absolūtajam "nu kā tad dzīvot pareizi?", "kāda tad ir tā dzīves jēga mirstīgajam?" Pieaugot un nobriestot cilvēks sāk saprast, ka dzīve pavisam vienkārši ir jādzīvo nost, bet te alkal rodas jautājums - KĀ?

   Nu, jāsecina, ka meklējot atbildes uz šo neizturamo jautājumu, cilvēks var nomaldīties tik tālu, ka sāk dzīvot eksistenciāli visprimitīvākajā veidā  - tā kā citi, un šie trīs vārdi nozīmē diezgan dziļas metastāzes viena cilvēka eksistentē.
   Kāpēc, manuprāt, tas ir eksistenciāli primitīvi? Tāpēc, ka indivīds pārstāj iedziļināties, diskutēt ar savu sirdsapziņu un pārstāj izdarīt apzinātu, atbildīgu izvēli.

   Ar šo es gribu teikt, ka cilvēki sāk domāt, kā citi, just, kā citi, runāt, kā citi, vēlēties, kā citi, baidīties, kā citi, rīkoties, kā citi un pasargdies, atšķirties no citiem. Respektīvi, "kā laikmets dzīvo, tā es līdzi".

   Vai tas ir nosodāmi? Nē! Vai tas ir eksistenciāli veselīgi? Nudien šaubos, jo... ja es eju līdzi baram, pat nenoskaidrojot, vai tas ir kaut kas, kas manai sirdsapziņai der un patīk - riskēju kļūt par daļu no tā, ar tā kopējo likteni. Pazūd kāds augstāks vai, ja gribiet, dziļāks konstrukts, kas laikmeta morāli saturētu kopā, tāds pie kura pamatiem vienmēr var atgriezties un veldzēties noklīdušie, apjukušie.

By Marta Dahlig

   Kāpēc tos sauc par "nāves" grēkiem, īpaši nevēlos šeit iedziļināties, (iegūglojiet paši) uzskatīsim, ka šis vārds piedod nozīmīgumu gan paša grēcinieka nožēlas trūkumam, gan sekām par šo nodarījumu. Bet spriežot psiholoģiski, šie grēki vai problēmas vai varbūt stāvokļi var patiešām deformēt cilvēka personību, izmainot to, tā teikt ne uz produktīvāko pusi.

   Vēlos blogā pamazām caurskatīt 7 nāves grēku izpratni vairāk vai mazāk psiholoģiskā, ne reliģiozā mērcē un dalīties ar to, ko tie nozīmē man. Visai iespējams, ka mana izpratne nedaudz atšķirsies un kādam būs noderīga. 

Pagaidām tikai uzskaitīšu. Formulējumi ir dažādi, tā, ka es minēšu vairākus, lai skaidrāka būtība.

1. Lepnība jeb godkāre 2. Dusmība jeb dusmas jeb niknums 3. Alkatība jeb mantrausība jeb skopums 4. Izvirtība jeb iekāre 5. Skaudība 6. Slinkums jeb kūtrums 7. Rijība jeb pārmērība

   Uzreiz gribu atrunāt, ka skatoties uz šiem nesimpātiskamiem apzīmējumiem, nevajadzētu domāt, ka tās ir cilvēku kvalitātes (lai gan var aplūkot arī šādi, ko es nedarīšu). Es aicinātu skatīties uz šīm problēmām (tāpat kā kristietība uz grēku) kā uz zināmu procesu, kuram cilvēks vai nu ļaujas vai iekšēji strādā pie tā, lai rīkotos, domātu justu citādi.

Turpinājums sekos....

Vilšanās.

Vairākas dienas mani nodarbina jautājums par vilšanos, tādu parastu, viekāršu, cilvēcīgu vilšanos, ko katrs savas dzīves laikā piedzīvo un ko katrs savs dzīves laikā kādam sagādā.

Tas, kurš viļās piedzīvo: skumjas, dusmas, neapmierinātību, sāpes, "salauztu sirdi", līdz beidzot izsāp, nomierinās, samierinās, aizmirst, aiziet, pieņem vai dzīvo tālāk ar neizzudušo rūgtumu.

Tas, kur sagādā vilšanos: ir neizpratnē, satraukts, vainīgs, nokaunējies, dusmīgs, līdz nolīdzina, atlīdzina, lūdz piedošanu sev, otram, dusmojas, pieņem, aizmirst, dzīvo tālāk piedots vai nepiedots.

Kāpēc tas viss, ja varētu sekot tik senajam labajam, "nesagaidi, tad nebūs arī vilšanās!" vai arī "vilšanās ir pieaugšana",  "ja viļos, tātad redzu pasauli reālāk, kā pieaugušajam pienākas."?

Njā...ja ļaujas teoretizēt un intelektualizēt liekas, ka atbildes var atrast vienkārši un ne tikai psiholoģija tās sniedz, bet arī budisms, kristietība un pat no Vonnegūta aizgūtais Anonīmo alkoholiķu princips.

"Vienā upē nevar iekāpt divreiz", "Nekas nav pastāvīgs, tādēļ, nekam nevajag pieķerties", "Kas ne uz ko nav cerējis, to nepiemeklē vilšanās"  un tam līdzīgs blā, blā.

....Bet kā var nesagaidīt?
It īpaši, kā var nesagaidīt, tad ja rūp, ja esmu pieķēries?

Piedzīvojot vienkāršu, parastu, cilvēcīgu vilšanos, es piedzīvoju arī to, cik neaizsargāta esmu savās rūpēs un jūtās pret otru, vai nu tas ir cilvēks vai sistēma, vai valsts. Un patiešām, nevar vilties, ja šo jūtu un pieķeršanās pirms tam nav bijis.

Un eksistenciāla izvēle man katrā brīdī uzliek, vaicā: "Tad varbūt nesagaidīt? Vai nesagaidīt nozīmē arī nepieķerties, nerūpēties? Vai tomēr labāk sagaidīt, rūpēties, just un vilties?"

Stāvot vienkāršas, cilvēcīgas vilšanās peļķē, man grūti atrast atbildi, kas varētu būt tik pat vienkārša un cilvēcīga.
Ja nu vienīgi.... Lai top piedots tiem, kas sagādā vilšanos un lai dots spēks piedot tiem, kas viļās.

Hmmm.... un varbūt arī, lai dots spēks izvēlēties pieķerties - vilties vai nesagaidīt - nevilties.

Kapu svētki klāt.

Kapu svētki Latvijā ir patiešām kaut kas aizraujošs. Hmmm. Droši vien šo teikumu būtu bezjēdzīgi tulkot citās valodās.

Tā nu ir ienācies, ka kapu svētki, šur tur, LV ir veids kā uzorganizēt paralēlu radu salidojumu. Līdzīgi ir arī manos rados. Katru gadu viens un tas pats, tajās pašās vietās: tikšanās ar gadu neredzētiem radiem, vakarēšana pie galdiem, solījumi tikties biežām un atkal šķiršanās uz gadu.

Jau tuvojoties vasaras mēnešu liktenīgajām nedēļas nogalēm atskan tālruņa zvani, jautājumi, organizēšanās, kurš ar ko brauc, kurš ko pērk, ved utt.

Viss sākas ar satikšanos pie kapu kopiņas. Mulsie skatieni, klusie sveicieni, šķiet nemaz neatceras pagājušo kapu svētku vakara grēku darbus. Kāds piedzēries iebrāzās ar auto šķunī, kāds "atlūza" turpat pie galda, kāds skandalējās ar mīļoto, kāds raudāja par pāridarījumiem pagātnē.

Bet šodien atkal no jauna, šķiet kā uzsākot jaunu spēles partiju pieklājīgi, ieturēti, njā, kaislības patiešām piederas naktij.

Sākumā, kā pienākas, ir jāatceras aigājēji. Par katru jāpasaka kāds vieds secinājums un pie pieminekļa jāiesprauž puķu pušķis. Gadās, ka kāds nekulturāls vai jau lielākā atkarībā slīgstošs radinieks jau turpat izvelk kortelīti, tā teikt "uz vieglām smiltīm", un nu visiem ir ko apspriest. Lai dievs palīdz tiem, kas dzīvo tuvāk un ik gadu sagatavo kapu kopiņas radu apciemojumam!

Man tik ļoti patīk izbaudīt šo sākumu, zinot beigas. Zinot, ka sasēdīsimies auto un brauksim uz tuvējo radu saieta vietu (parasti tās ir kādas lauku mājas vai pusdienas dzīvoklī), pārģērbsimies "darba drēbēs" piesēdīsimies pie mielasta un atslābsim. Sāksies čalas ar virspusējiem jautājumiem, uz kuriem var atbildēt tik pat virspusēji un es vienmēr izbaudu šo brīdi.

Var jau domāt, ka tā tāda spēle vien ir, bet ir tik jauki vienreiz gadā nepiespiesti sēdēt kopā, ēst, dzert, apmainīties ar pēdējā gadā notikušām biogrāfiskām izmaiņām, palielīties un palepoties citiem līdzi.

Kā jau vietās, kur koncentrējas grādīgais, gadās, ka kāds "atlaiž" vaļīgāk un nu atkal nākošajā gadā ir ko atcerēties.

Un kur nu vēl garderobes izvēles mokas. Milānai ir savas skates, Londonai un Ņujorkai modes nedēļas, tomēr Latvijas īstenais Fashion weekend varētu būt reģistrējams katrā jūlija/augusta sestdienā tuvējos kapos.

Lai cik gribētos uzcirsties uz kapu svētkiem, kaut kas iekšā un, acīmredzami, tas-kaut kas, nemācās no gada uz gadu, liek uzvilkt kaut ko ērtu un vienkāršu. Tikai attopoties pasākumā atkal ar rūgtumu jāsecina, ka esmu visšvakāk ģerbtākā sieviešu persona savā vecuma grupā.

Kartu gadu no jauna nosolos, ka NĀKOŠGAD noteikti uzcirtīšos, bet te nu esmu, atkal negribas vikt kājās jaunās augstpapēžu kurpes. Visapkārt taču būs smiltis un es grimšu tājās. Tomēr vēlāk vērojot caurspīdīgas bluzītes, dziļi dekoltētus topus, izejāmās kokteiļkleitas, somiņas un citus jaunākās modes aksesuārus man noteikti kļūs skumīgi, ka neesmu atslābusi un metusies iekšā šai rotāšanās pasākumā, kopā ar citām dāmām. Vai vēl kaut kur var sastapt tik daudz kailu sieviešu plecu kā kapu svētkos? Domāju, ka pat opera piedzīvo lielāku kautrību.

Eh..., tādā mirklī nevaru atbrīvoties no domas, ka arī es tur lejā būšu. Pa manām atliekām pastaigāsies glaunas dāmas, radi spriedīs par maniem netikumiem un varu vienīgi cerēt, ka kaut kādā agregātstāvoklī spēšu sēdēt uz tuvējās cipreses un par to visu labsirdīgi pasmaidīt.

Nu bet pagaidām, aidā, uz kapu svētkiem/radu salidojumiem, tie šogad atkal būs krāšņi.

Psihoterapeits

Kāda tad ir psihoterapeita loma? Kā uz to varētu atbildēt tēlaini un simboliski?

Psihoterapeits ir ....

- Ceļabiedrs sava ceļa meklējumos.

- Palīgs sevis saprašanā.

- Klusais draugs un dauzāmais spilvens.

- Spogulis un ekrāns.

- Kāds, kurš nezin kopā ar mani.

- Kāds, ar kuru iespējams būt īstam.

- Kāds, kurš vaicā idiotiskus jautājumus.

- Kāds, kurš pieņem, kad citiem to izdarīt grūti.

- Skolotājs, kurš nezin kā pareizi.

- Cilvēks, kurš gatavs uzklausīt visu un jebko.

Paranoja.

   Pēdājās dienās aizvien vairāk domāju par šo interesanto un dīvaino fenomenu. Cik daudz tās ir mūsu vidū, cik daudz katrs no mums tai ļaujamies nepadomājot? Cik daudz vispār ir normāli just paranoju?

   Kas tad slēpjas paranojas fenomena pamatā? Es teiktu, ka tās ir idejas, aizdomas par ārējiem draudiem, psiholoģiski to varētu formulēt kā iekšēju baiļu projekciju - spoguļošanu uz āru.

   Ja es izjūtu bailes, šaubas, trauksmi, es varu meklēt tās iemeslus, iespējamu apdraudējumu ārpus sevis. Respektīvi, nevis es kaut ko daru, kas rada manas bailes, bet mani patiešām kāds apdraud.

   Paranojai nepastāv interpretācijas vai vairākkārtēja pareizības pārbaudīšana, gluži otrādi -  tā rosina uz darbību, apbraudējuma novēršanu. 

   Interesanti, bet paranojai raksturīga pilnīga nešaubība savā apšaubīšanā. Paranojas pārņemtam prātam, no vienas puses piemīt ideja par savu sliktumu un soda gaidīšana, no otras puses pilnīga grandiozitāte, lai iedomātos, ka apdraudētais ir tieši viņš.  

  Kas varētu būt labākais paranojas simbols? Hitlers. Nobijies un grandiozitātes apsēsts valsts līderis, kurš bija pārņemts ar sajūtu, ka viņu apdraud kāda cilvēku grupa, pārliecināja par to visu valsti un metodiski iztīrija Vāciju no ēbrejiem, čigāniem un citiem atšķirīgajiem. Lūk, tas ir visspilgtākais paranojas izpildījums. 

   Tādējādi var redzēt, ka vesela nācija, ne tikai viens indivīds, var kļūt paranojāls.

   Vai var radīt paranoju, kur tās nav? Gan jā, gan nē. Ja cilvēkam ilgstoši iedvešs, ka viņš ir īpašs un unikāls (piem., izredzētā rase) un pēc tam, kad viņš ir pilnībā šīs ilūzijas varā, sākt pilināt, ka viņa unikalitāti var apbraudēt un laupīt, tādējādi var radīt labvēlīgu augsni, paranojālu ideju dēstīšanai. 

   Kurš nu tai ļausies, kurš nē, tomēr vēsture rāda, ka lielas ļaužu masas, (ne tikai tautas, bet grupas) ir spējīgas apreibt no savas varenības un sākt trīcēt parajonā, apspiežot citus vai dzīvojot uz citu rēķina. Romiešu izrēķināšanās ar kristiešiem, inkvizīcijas un kristīgo fanātiķu aktivitātes viduslaiku Eiropā, PSRS nomenklatūras izrēķināšanās ar disidentiem, radikālo islāmistu terora akti un genocīds pašiem pret sevi. Es teiktu, ka tās visas ir paranojas sekas.

   Kādi vēl simboli nāk prātā domājot par paranoju? Dons Kihots, kurš ar apskaužamu uzcītību pielūdza savu Dulsineju, to nemaz nepazīstot, bet piedēvējot viņai visu ideālo un uzbruka vējzirnavām, saredzot tajās visa ļaunuma un apdraudējuma sakni.

   Nevilkšu paralēles ar notikumiem šeit, jo to nav, bet tomēr, tomēr.... katram, pirms viņš sāk pieprasīt, ka tam otram ir jāmainās, jākļūst kaut kādam citādākam, jo tas viņu apdraudot, tomēr būtu veselīgi pavērties sevī, uzdot sev dažus jautājumus un pamēģināt uz tiem vaļsirdīgi atbildēt. 

Jāsaka, gan ka šie jautājumi vairāk sakņojas kristīgajās vērtībās, nevis psiholoģijā.
 - Vai varētu būt, ka šai situācijā ir arī mans ieguldījums?
 - Vai es spētu palūgt piedošanu par to?
 - Kā es varētu pārtraukt ieguldīt šī konflkta turpināšanā?
 - Vai es sev tāds patīku?
 - Ko es vispirms varētu mainīt sevī?

Te nu vieta vēl vienam psiholoģiskumam. Refleksija. Jo tās vairāk, jo mazāk paranojas.

Referenduma vājprāts.

   Divas nedēļas neesot LV, patālu no interneta, atgriezos un gluži kā iekritu referenduma jautājuma radītājā mēdiju šļurā. Vakar ielidoju, izguļos, ieslēdzu TV un baaac!

   Godīgi, sajūta kā ar bomi pa galvu un iespaids, ka ļaudis, pat žurnālisti, ir pamatīgi sacepušies, tādēļ ārkārtīgi iepriecināja "IR" redaktores Nellijas Ločmeles konstruktīvums, ka nevajag no tā visa uztaisīt vairāk emociju, nekā tur ir.

   Ja ar loģisku prātu mēģina šo visu aptver, tad bezcerīgi. Abas puses pamatīgi ļāvušās emocijām - apvainojušās un šķiet aizmirsušas veselo saprātu, "Nu mēs tiem otriem parādīsim!". Ko, latvieši, parādīsim? Ka mēs - latvieši šeit esam saimnieki un noteicēji? Mēs jau tagad esam un tas nav jāpierāda nevienam. Ir jāizturas kā saimniekiem, nevis tādi jātēlo. Ko, krievi, parādīsim? Kā mēs tos letiņus nobiedēsim, lai padomā tagad?

   Skatoties LTV sižetus no vēlēšanu iecirkņiem, nudien paliek kauns, ka esmu latviete. Cilvēki dzied iecirkņos latviešu tautas dziesmas, vai nu neaptverot, ka tur nāk arī otra nometne un tā arī var kaut ko "uzdziedāt", vai arī speciāli - lai parādītu "kurš te ir saimnieks", tādējādi radot vēl dziļāku konfliktu, iespējams pat sadursmes.

   Nesaprotu! Ja referendums ir demokrātisks veids, kā tautai risināt jautājumus, ja rezultāts jau ir skaidrs pirms tā, kāpēc jāplēš krekls uz krūtīm bļaujot "es esmu latvietis". Kam man tas būtu jāpierāda un priekš kam?

   Manuprāt, un tas būs arī speciālista viedoklis, šāda izrādīšanās var nozīmēt, ka latviešiem ar pašapziņu nav viss kārtībā un papildus tam arī demokrātijas izpratne ir visai, visai pašaura. Demokratija ir vairākuma pusē un te vispār nav nekādu emociju, tikai aritmētika. 

Rodas arī bažas par to, kas tiks runāts uzreiz pēc referenduma.

   Jau iepriekšējā blogā rakstīju, ka mūsu sašutumu, emocijas rada, veido speciāli, jo tikai ar emociju pārņemto prātiņu var manipulēt un attiecīgi spēki no abām nometnēm to dara ar pilnu klapi. Krieviski runājošā puse ir aizvainojusies par to, ka SC paši nav spējuši veidot politisku piedāvājumu un tikt ar to valdībā, šo politisko fiasko saucot par krieviski runājošo diskrimināciju. Acīmredzot, tikai emociju  nokaitēts prāts var sajaukt tiesību jomu (kurā var pastāvēt diskriminācija) ar politiku (kas atkarīga no spējas vienoties). 

   Latvieši, savukārt, ir tā apjukuši vai nu savā skaitā, vai elementārā aritmētikā, ka nobijušies par iespējamo divvalodību. Kaut 10x taisi referendumu, iznākums būs viens.

   Tādēļ aicinu, visus kolektīvi nomierināties, iedzert balderiāni un aiziet MIERĪGI nobalsot "pret". 

Pēc tam, kad rezultāti tiks apkopoti, aicinu uztvert tos mierīgi, ieturēti, kā jau baltiešu temperamentam pienākas, nevis ķert sarkanbaltisarkano karogu un skriet to vicināt pie Krievijas vēstniecības, tādējādi vēl vairāk uzkurinot emocijas.

Lai visiem mierīgs prāts šonedēļ.

  

Konflikta kurināšana.

   Ļaudis, kuri dusmojas, kurn neapmierinātībā, protams, ir reāla un arī normāla parādība. Es, tai skaitā, mēdzu dusmoties un kurnēt par kaut ko un tas ir veids kā izrunāt negatīvo afektu, lai tas nesakrājas un neeksplodē, kādā man pavisam neizdevīgā brīdī. Lai gan rakstīt to nav viegli, tomēr dalīšos ar saviem pēdējā laika novērojumiem par dusmām un naidu.

   Ieslēdzot TV, atverot internetu jeb presi, sāk rasties jautājums „Ko mēs LV darītu (domātu, lasītu, skatītos), ja nebūtu šī referenduma?” Aiz šī masu pasākuma platās muguras ir palicis viss analītiskais un tā vietā mēs redzam kaislības, neapmierinātības, dusmu kultivēšanu, ak jā - 100.panta vietā seriālu, jo ko gan tautai vajag? Maizi un izklaides!

   Kur ir analīze valdības 100 dienām? Kur ir intervijas ar katru ministru, viņa saprasto 100 dienās par savu jomu, izdarīto un plānoto? Kur ir plāni, stratēģijas, citu pieredze iespējamai atkārtotajai krīzei? Jebkura tēma, kura prasa analīzi vismaz nedēļas garumā, nav interesanta – vieglāk taču ir nointervēt kādu par valodas/nacionālo jautājumu.

   Esmu gatava pieņemt, ka ir jāatspoguļo tas par ko „cepās” sabiedrība, bet vai sabiedrība tiešām par to cepas? Skatoties visu šo teātri rodas iespaids, ka krievu, latviešu tauta mierīgi dzīvo, kamēr par šiem jautājumiem ķengājas politiķi, žurnālisti un psiedohumānisti (domāti apšaubāmi sabiedriskie darboņi).

   Tauta, gan latvieši, gan ne latvieši, savas ikdienas solī, ir daudz iecietīgāka nekā šīs augstākminētās grupas.

   Pirmais, kas jāizdara jebkuram iedzīvotājam, kurš sāk iekšēji dusmoties un „uzskrūvēties” par nacionālo jautājumu, būtu jāuzdod sev sensenais jautājums, kam ir izdevīgi, lai es par to dusmotos, reaktīvi uzvestos nevis analizētu? Kurš par to maksā? Domāju, ka atbildes uzpeld uzreiz, pie kam, konkrētu uzvārdu formā.

   Tad padomāsim tālāk, vai es gribu dzīvot pēc tās dienas kārtības, kādu man uzstāda biedrs Lindermais vai Ušakova kungs? Jeb es gribu sekot Dzintara kunga vai Mistera Parādnieka pavadā? Jo vairāk klausīšos augstāk minēto kungu vārdu batālijās, jo dusmīgāka jutīšos. Ir aizdomas, ka tieši tā tas arī tiek domāts? 

   Žēl, ka LV mēdiji, to visu nekritiski pārtranslē, neieskatoties, kas aiz tā visa stāv, kas to veido. Vai tiešām ir grūti saprast, ka kinoteātrī ir bīstami kliegt „Deg”? Un ja to dara, tad kam tas ir izdevīgi?

   Žēl, ka mēdiji neieliek pūles daudz dziļākai šo procesu analīzei un ar dziļāku, es domāju, vēsturisku, jo tā cikliski atkārtojas un no tās var daudz ko iemācīties. Ar dziļāku, es domāju ārpolitisku, jo citu valstu vēsture glabā tieši tādas pašas naida/dusmu kurināšanas shēmas, kuras lieto šeit. Ar dziļāku es domāju arī teorētisku, analīzi, piemēram, konfliktu teoriju, vai masu psiholoģiju.

    Lai apliecinātu, ka es ne tikai kritizēju, pievienošu savu artavu procesa analīzei. Tātad, ko saka Fridriha Glāsla terotija par konflikta attīstību un tā dinamiku?

Konflikts attīstas sekojoši….
1. Konflikta sākums
Sastopas atšķirīgi uzskati, atšķirīgas vēlmes un vajadzības. Dalībnieki to identificē.
2. Sarunas.
Notiek pārrunas, diskusijas, katrs izsaka savus argumentus, aizstāv savu viedokli, mēģina pārliecināt otru.
3. Darbība, nevis vārdi.
Cilvēks jau ar rīcību mēģina pierādīt savu patiesību. Te jau ir diezgan grūti apturēt konfliktu, jo abas puses neklausās. Vajadzīgs neitrāls trešais, vidutājs.
4. Tēli un koalīcijas.
Sāk veidoties negatīvs priekšstats par otru. Strīdā tiek iesaistīti apkārtējie, mēģinot viņus dabūt „savā pusē”, veidojas koalīcijas.
5. Zūd seja.
Otrs zaudē cilvēcīgo seju un kļūst par pāridarītāju, kam tiek piedēvēts gan reālais, gan nereālais. Savu nozīmi zaudē arī sākotnējais konflikta iemesls. Vairs nevar tik viegli atrast kur un par ko tas sākās.
6. Iebiedēšana.
Tiek izmantoti draudi, šantāža, iebiedēšana.
7. Naidīgums darbībā.
Atsevišķas destruktīvas darbības, ar mērķi kaitēt un sāpināt . Vairs nav mērķa uzvarēt konfliktā, bet ir mērķis nodarīt sāpes, ieriebt otrai pusei. Reti izdodas atjaunot attiecības, jo pāridarījumu bijis pārāk daudz.
8. Karš.
Mērķis – iznīcināt ienaidnieku jebkuriem līdzekļiem.
9. Bezdibenis.
Abi tiek pazudināti.

   No šī shēmas ir skaidrs, ka jau trešajā stadijā abi šo konfliktu neatrisinās un vai mēs – tauta varētu būt par šo vidutāju, kas pasaka, „beidzies kurināt naidu, ejiet mājās, jo jums nekas nesanāks”?.  Iespējams. Tai pat laikā, šī pati shēma iezīmē, ka diemžēl jau ir manāmas 7. stadijas pazīmes. 

   Nu kā tas nākas, ka inflāciju un nekustamā ipašuma burbuli uzķeram tikai tad, kad tas plīst, kā tas nākas, ka demogrāfos ieklausāmies tikai tad, kad tauta neglābjami izmirst. Par sabiedrības sašķeltību arī runā jau sen. Vai tiešām arī  šoreiz latviski un krieviski runājošo naida rašanos uzķers un risinās tikai tad, kad būs bezdibenis? Baidos, ka šadi valsts ilgi nepastāvēs. Vai kāds spēja iedomāties, ka 90tajos bijušajā Dienvidslāvijā izvaros un nogalinās grūtnieces, dedzinās ciemus ar visiem ļaudīm un lietas beigsies ar ANO spēku ievešanu vispārējai kārtībai? Tas nesākās vienā dienā.

   Laikam Oskars Vailds ir teicis, ka naids ir kā sērskābe, kas saēd ne tikai to, kuru nīst, bet arī to, kurš nīst. Atcerēsimies to, pirms ļaujamies emocijām, kāda cita dienas kārtības ietekmēti. Būsi saprātīgi un vismaz šoreiz domāsim katrs ar savu galvu. Analizēsim pirms ļausimies emocijām.