Ļaudis, kuri dusmojas, kurn neapmierinātībā, protams, ir reāla un arī normāla parādība. Es, tai skaitā, mēdzu dusmoties un kurnēt par kaut ko un tas ir veids kā izrunāt negatīvo afektu, lai tas nesakrājas un neeksplodē, kādā man pavisam neizdevīgā brīdī. Lai gan rakstīt to nav viegli, tomēr dalīšos ar saviem pēdējā laika novērojumiem par dusmām un naidu.
Ieslēdzot TV, atverot internetu jeb presi, sāk rasties jautājums „Ko mēs LV darītu (domātu, lasītu, skatītos), ja nebūtu šī referenduma?” Aiz šī masu pasākuma platās muguras ir palicis viss analītiskais un tā vietā mēs redzam kaislības, neapmierinātības, dusmu kultivēšanu, ak jā - 100.panta vietā seriālu, jo ko gan tautai vajag? Maizi un izklaides!
Kur ir analīze valdības 100 dienām? Kur ir intervijas ar katru ministru, viņa saprasto 100 dienās par savu jomu, izdarīto un plānoto? Kur ir plāni, stratēģijas, citu pieredze iespējamai atkārtotajai krīzei? Jebkura tēma, kura prasa analīzi vismaz nedēļas garumā, nav interesanta – vieglāk taču ir nointervēt kādu par valodas/nacionālo jautājumu.
Esmu gatava pieņemt, ka ir jāatspoguļo tas par ko „cepās” sabiedrība, bet vai sabiedrība tiešām par to cepas? Skatoties visu šo teātri rodas iespaids, ka krievu, latviešu tauta mierīgi dzīvo, kamēr par šiem jautājumiem ķengājas politiķi, žurnālisti un psiedohumānisti (domāti apšaubāmi sabiedriskie darboņi).
Tauta, gan latvieši, gan ne latvieši, savas ikdienas solī, ir daudz iecietīgāka nekā šīs augstākminētās grupas.
Pirmais, kas jāizdara jebkuram iedzīvotājam, kurš sāk iekšēji dusmoties un „uzskrūvēties” par nacionālo jautājumu, būtu jāuzdod sev sensenais jautājums, kam ir izdevīgi, lai es par to dusmotos, reaktīvi uzvestos nevis analizētu? Kurš par to maksā? Domāju, ka atbildes uzpeld uzreiz, pie kam, konkrētu uzvārdu formā.
Tad padomāsim tālāk, vai es gribu dzīvot pēc tās dienas kārtības, kādu man uzstāda biedrs Lindermais vai Ušakova kungs? Jeb es gribu sekot Dzintara kunga vai Mistera Parādnieka pavadā? Jo vairāk klausīšos augstāk minēto kungu vārdu batālijās, jo dusmīgāka jutīšos. Ir aizdomas, ka tieši tā tas arī tiek domāts?
Žēl, ka LV mēdiji, to visu nekritiski pārtranslē, neieskatoties, kas aiz tā visa stāv, kas to veido. Vai tiešām ir grūti saprast, ka kinoteātrī ir bīstami kliegt „Deg”? Un ja to dara, tad kam tas ir izdevīgi?
Žēl, ka mēdiji neieliek pūles daudz dziļākai šo procesu analīzei un ar dziļāku, es domāju, vēsturisku, jo tā cikliski atkārtojas un no tās var daudz ko iemācīties. Ar dziļāku, es domāju ārpolitisku, jo citu valstu vēsture glabā tieši tādas pašas naida/dusmu kurināšanas shēmas, kuras lieto šeit. Ar dziļāku es domāju arī teorētisku, analīzi, piemēram, konfliktu teoriju, vai masu psiholoģiju.
Lai apliecinātu, ka es ne tikai kritizēju, pievienošu savu artavu procesa analīzei. Tātad, ko saka Fridriha Glāsla terotija par konflikta attīstību un tā dinamiku?
Konflikts attīstas sekojoši….1. Konflikta sākums
Sastopas atšķirīgi uzskati, atšķirīgas vēlmes un vajadzības. Dalībnieki to identificē.
2. Sarunas.
Notiek pārrunas, diskusijas, katrs izsaka savus argumentus, aizstāv savu viedokli, mēģina pārliecināt otru.
3. Darbība, nevis vārdi.
Cilvēks jau ar rīcību mēģina pierādīt savu patiesību. Te jau ir diezgan grūti apturēt konfliktu, jo abas puses neklausās. Vajadzīgs neitrāls trešais, vidutājs.
4. Tēli un koalīcijas.
Sāk veidoties negatīvs priekšstats par otru. Strīdā tiek iesaistīti apkārtējie, mēģinot viņus dabūt „savā pusē”, veidojas koalīcijas.
5. Zūd seja.
Otrs zaudē cilvēcīgo seju un kļūst par pāridarītāju, kam tiek piedēvēts gan reālais, gan nereālais. Savu nozīmi zaudē arī sākotnējais konflikta iemesls. Vairs nevar tik viegli atrast kur un par ko tas sākās.
6. Iebiedēšana.
Tiek izmantoti draudi, šantāža, iebiedēšana.
7. Naidīgums darbībā.
Atsevišķas destruktīvas darbības, ar mērķi kaitēt un sāpināt . Vairs nav mērķa uzvarēt konfliktā, bet ir mērķis nodarīt sāpes, ieriebt otrai pusei. Reti izdodas atjaunot attiecības, jo pāridarījumu bijis pārāk daudz.
8. Karš.
Mērķis – iznīcināt ienaidnieku jebkuriem līdzekļiem.
9. Bezdibenis.
Abi tiek pazudināti.
No šī shēmas ir skaidrs, ka jau trešajā stadijā abi šo konfliktu neatrisinās un vai mēs – tauta varētu būt par šo vidutāju, kas pasaka, „beidzies kurināt naidu, ejiet mājās, jo jums nekas nesanāks”?. Iespējams. Tai pat laikā, šī pati shēma iezīmē, ka diemžēl jau ir manāmas 7. stadijas pazīmes.
Nu kā tas nākas, ka inflāciju un nekustamā ipašuma burbuli uzķeram tikai tad, kad tas plīst, kā tas nākas, ka demogrāfos ieklausāmies tikai tad, kad tauta neglābjami izmirst. Par sabiedrības sašķeltību arī runā jau sen. Vai tiešām arī šoreiz latviski un krieviski runājošo naida rašanos uzķers un risinās tikai tad, kad būs bezdibenis? Baidos, ka šadi valsts ilgi nepastāvēs. Vai kāds spēja iedomāties, ka 90tajos bijušajā Dienvidslāvijā izvaros un nogalinās grūtnieces, dedzinās ciemus ar visiem ļaudīm un lietas beigsies ar ANO spēku ievešanu vispārējai kārtībai? Tas nesākās vienā dienā.
Laikam Oskars Vailds ir teicis, ka naids ir kā sērskābe, kas saēd ne tikai to, kuru nīst, bet arī to, kurš nīst. Atcerēsimies to, pirms ļaujamies emocijām, kāda cita dienas kārtības ietekmēti. Būsi saprātīgi un vismaz šoreiz domāsim katrs ar savu galvu. Analizēsim pirms ļausimies emocijām.
