pirmdiena, 2012. gada 20. februāris

Paranoja.

   Pēdājās dienās aizvien vairāk domāju par šo interesanto un dīvaino fenomenu. Cik daudz tās ir mūsu vidū, cik daudz katrs no mums tai ļaujamies nepadomājot? Cik daudz vispār ir normāli just paranoju?
   Kas tad slēpjas paranojas fenomena pamatā? Es teiktu, ka tās ir idejas, aizdomas par ārējiem draudiem, psiholoģiski to varētu formulēt kā iekšēju baiļu projekciju - spoguļošanu uz āru.
   Ja es izjūtu bailes, šaubas, trauksmi, es varu meklēt tās iemeslus, iespējamu apdraudējumu ārpus sevis. Respektīvi, nevis es kaut ko daru, kas rada manas bailes, bet mani patiešām kāds apdraud.
   Paranojai nepastāv interpretācijas vai vairākkārtēja pareizības pārbaudīšana, gluži otrādi -  tā rosina uz darbību, apbraudējuma novēršanu. 
   Interesanti, bet paranojai raksturīga pilnīga nešaubība savā apšaubīšanā. Paranojas pārņemtam prātam, no vienas puses piemīt ideja par savu sliktumu un soda gaidīšana, no otras puses pilnīga grandiozitāte, lai iedomātos, ka apdraudētais ir tieši viņš.  
  Kas varētu būt labākais paranojas simbols? Hitlers. Nobijies un grandiozitātes apsēsts valsts līderis, kurš bija pārņemts ar sajūtu, ka viņu apdraud kāda cilvēku grupa, pārliecināja par to visu valsti un metodiski iztīrija Vāciju no ēbrejiem, čigāniem un citiem atšķirīgajiem. Lūk, tas ir visspilgtākais paranojas izpildījums. 
   Tādējādi var redzēt, ka vesela nācija, ne tikai viens indivīds, var kļūt paranojāls.
   Vai var radīt paranoju, kur tās nav? Gan jā, gan nē. Ja cilvēkam ilgstoši iedvešs, ka viņš ir īpašs un unikāls (piem., izredzētā rase) un pēc tam, kad viņš ir pilnībā šīs ilūzijas varā, sākt pilināt, ka viņa unikalitāti var apbraudēt un laupīt, tādējādi var radīt labvēlīgu augsni, paranojālu ideju dēstīšanai. 
   Kurš nu tai ļausies, kurš nē, tomēr vēsture rāda, ka lielas ļaužu masas, (ne tikai tautas, bet grupas) ir spējīgas apreibt no savas varenības un sākt trīcēt parajonā, apspiežot citus vai dzīvojot uz citu rēķina. Romiešu izrēķināšanās ar kristiešiem, inkvizīcijas un kristīgo fanātiķu aktivitātes viduslaiku Eiropā, PSRS nomenklatūras izrēķināšanās ar disidentiem, radikālo islāmistu terora akti un genocīds pašiem pret sevi. Es teiktu, ka tās visas ir paranojas sekas.
   Kādi vēl simboli nāk prātā domājot par paranoju? Dons Kihots, kurš ar apskaužamu uzcītību pielūdza savu Dulsineju, to nemaz nepazīstot, bet piedēvējot viņai visu ideālo un uzbruka vējzirnavām, saredzot tajās visa ļaunuma un apdraudējuma sakni.
   Nevilkšu paralēles ar notikumiem šeit, jo to nav, bet tomēr, tomēr.... katram, pirms viņš sāk pieprasīt, ka tam otram ir jāmainās, jākļūst kaut kādam citādākam, jo tas viņu apdraudot, tomēr būtu veselīgi pavērties sevī, uzdot sev dažus jautājumus un pamēģināt uz tiem vaļsirdīgi atbildēt. 
Jāsaka, gan ka šie jautājumi vairāk sakņojas kristīgajās vērtībās, nevis psiholoģijā.
 - Vai varētu būt, ka šai situācijā ir arī mans ieguldījums?
 - Vai es spētu palūgt piedošanu par to?
 - Kā es varētu pārtraukt ieguldīt šī konflkta turpināšanā?
 - Vai es sev tāds patīku?
 - Ko es vispirms varētu mainīt sevī?
Te nu vieta vēl vienam psiholoģiskumam. Refleksija. Jo tās vairāk, jo mazāk paranojas.



sestdiena, 2012. gada 18. februāris

Referenduma vājprāts.

   Divas nedēļas neesot LV, patālu no interneta, atgriezos un gluži kā iekritu referenduma jautājuma radītājā mēdiju šļurā. Vakar ielidoju, izguļos, ieslēdzu TV un baaac!
   Godīgi, sajūta kā ar bomi pa galvu un iespaids, ka ļaudis, pat žurnālisti, ir pamatīgi sacepušies, tādēļ ārkārtīgi iepriecināja "IR" redaktores Nellijas Ločmeles konstruktīvums, ka nevajag no tā visa uztaisīt vairāk emociju, nekā tur ir.
   Ja ar loģisku prātu mēģina šo visu aptver, tad bezcerīgi. Abas puses pamatīgi ļāvušās emocijām - apvainojušās un šķiet aizmirsušas veselo saprātu, "Nu mēs tiem otriem parādīsim!". Ko, latvieši, parādīsim? Ka mēs - latvieši šeit esam saimnieki un noteicēji? Mēs jau tagad esam un tas nav jāpierāda nevienam. Ir jāizturas kā saimniekiem, nevis tādi jātēlo. Ko, krievi, parādīsim? Kā mēs tos letiņus nobiedēsim, lai padomā tagad?
   Skatoties LTV sižetus no vēlēšanu iecirkņiem, nudien paliek kauns, ka esmu latviete. Cilvēki dzied iecirkņos latviešu tautas dziesmas, vai nu neaptverot, ka tur nāk arī otra nometne un tā arī var kaut ko "uzdziedāt", vai arī speciāli - lai parādītu "kurš te ir saimnieks", tādējādi radot vēl dziļāku konfliktu, iespējams pat sadursmes.
   Nesaprotu! Ja referendums ir demokrātisks veids, kā tautai risināt jautājumus, ja rezultāts jau ir skaidrs pirms tā, kāpēc jāplēš krekls uz krūtīm bļaujot "es esmu latvietis". Kam man tas būtu jāpierāda un priekš kam?
   Manuprāt, un tas būs arī speciālista viedoklis, šāda izrādīšanās var nozīmēt, ka latviešiem ar pašapziņu nav viss kārtībā un papildus tam arī demokrātijas izpratne ir visai, visai pašaura. Demokratija ir vairākuma pusē un te vispār nav nekādu emociju, tikai aritmētika. 
Rodas arī bažas par to, kas tiks runāts uzreiz pēc referenduma.
   Jau iepriekšējā blogā rakstīju, ka mūsu sašutumu, emocijas rada, veido speciāli, jo tikai ar emociju pārņemto prātiņu var manipulēt un attiecīgi spēki no abām nometnēm to dara ar pilnu klapi. Krieviski runājošā puse ir aizvainojusies par to, ka SC paši nav spējuši veidot politisku piedāvājumu un tikt ar to valdībā, šo politisko fiasko saucot par krieviski runājošo diskrimināciju. Acīmredzot, tikai emociju  nokaitēts prāts var sajaukt tiesību jomu (kurā var pastāvēt diskriminācija) ar politiku (kas atkarīga no spējas vienoties). 
   Latvieši, savukārt, ir tā apjukuši vai nu savā skaitā, vai elementārā aritmētikā, ka nobijušies par iespējamo divvalodību. Kaut 10x taisi referendumu, iznākums būs viens.
   Tādēļ aicinu, visus kolektīvi nomierināties, iedzert balderiāni un aiziet MIERĪGI nobalsot "pret". 
Pēc tam, kad rezultāti tiks apkopoti, aicinu uztvert tos mierīgi, ieturēti, kā jau baltiešu temperamentam pienākas, nevis ķert sarkanbaltisarkano karogu un skriet to vicināt pie Krievijas vēstniecības, tādējādi vēl vairāk uzkurinot emocijas.
Lai visiem mierīgs prāts šonedēļ.