trešdiena, 2012. gada 22. augusts

Lepnība.

   (Turpinājums postam "7")

   Lepnība jeb godkāre kristietībā ir vissmagākais grēks, jo liek cilvēkam vēlēties būt līdzvērtīgam dievam (Pirmais bauslis. Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.) - spēt visu kontrolēt un vadīt. Spēt pašam būt plānotājam, izpildītājam, kontrolētājam un vērtētājam vienlaicīgi. Kas gan vēl var būt smagāks un postošāks par šo nodarījumu? 
   Lepnības un godkāres fokusā vienmēr būs tikai savtīgais labums, jo cilvēks savas vēlmes un sasniegumus sakņo ārišķīgajā. Respektīvi indivīdam lepnībā ir svarīgi, kā es izskatīšos; ko par mani domās, teiks; kā citi redzēs, vērtēs manus sasniegumus un protams, tādējādi viņš pazaudē kontaktu ar savu intuīciju, sirdsapziņu, sāk kalpot godkārei. 
   Šādas problēmas pārņemts cilvēks vēlēsies, lai viņu godā un augstu vērtē, tai pat laikā citus vērtēs neizkāpjot no sava troņa, tā teikt, no augšas. Emocionāli tuvas, dziļas attiecības ar lepnības un godkāres pārņemtu cilvēku nav iespējamas, jo viņš mūs neredz kā līdzvērtīgus, dzīvus cilvēkus, bet kā objektus ceļā uz saviem sasniegumiem un savu diženumu. Nu, vismaz man savā personiskajā telpā (ticu, ka arī Jums visiem) kontaktēšanās ar šādas problēmas sagrauztiem cilvēkiem rada patiesas mocības, jo rodas iespaids, ka cilvēks kontaktējas pats ar sevi, tikai es esmu kāds dīvains pārraides kanāls starp "diženo viņu" un "tikpat diženo viņu". Ir grūti būt pārraides kanālam, nevis sarunas biedram.
   Kamdēļ eksistenciāli tā varētu būt vispostošākā problēma cilvēka esībā. Tamdēļ, ka tā palīdz mums aizmirst mūsu mirstību un traucē izjust pazemību sev iedotās dzīves un savu beigu priekšā. 
   Cilvēks lepnībā vēlas dzīvot mūžīgi, viņam škiet, ka viņš nekad nemirs, līdz ar to, paša neizkontrolējamā nāve noved viņu izmisumā. Lepnībā esošs cilvēks it kā pasaka, ka "dieva (augstākas kārtības) nav un es esmu radības kronis" un šis skatījums rada virkni ar problēmām. 
   Ja esmu dievs, kamdēļ man jāmirst? Ja esmu dievs, kāpēc citi to neakceptē? Kāpēc citi mani negodā kā dievību? Ja esmu dievs, kāpēc man šī nasta? Kāpēc mani vajā, aizvaino utt. u. tml.? Te mēs varam redzēt, kā lepnība vājina cilvēka gara izturību grūtību un ciešanu priekšā. Lepības pārņemts indivīds ir vājš, pie kam tik vientuļš, jo šī pati lepnība traucē to parādīt un lūgt palīdzību citiem. 
   Kā jau redzams, tad lepnības rezultāts ir aprīts perfeksionisms un narcisisms, aiz kura maskas slēpjas vārga būtība.
   Tieši lepnības "grēks" var būt atbildīgs par tādiem sarežģijumiem kā fobijas, panikas, bailes saslimt un nomirt, jo, ja es zinu un pieņemu, ka esmu mirstīgs un agri vai vēlu mana kārta pienāks, varu pieņemt arī faktu, ka tanī brīdī es no nāves neaizbēgšu, lai ko vien darītu. Tad, ko nozīmē šīs manas bailes? Ja es neesmu dievs, tas nozīmē, ka es nevaru vienmēr un visur justies lieliski, pilnvērtīgi, laimīgi un nekad nenomirt.
   Globālajā pasaulē lepnība rada milzu mašinēriju, kas liek mums domāt, ka vienmēr jābūt jauniem, skaistiem, pievilcīgiem, ar labākajām drānām, atribūtiem. Lepnībā dveš no reklāmām, ka esam pelnījuši tikai to labāko un labāko pēc labākā, tā diktē, ka grūtības un pretestība nav mūsu ceļš - visam ir jānāk viegli. Tikai ieej veikalā un nopērc. Nav brīnums, ka kādam nenobriedušākam prātam sāk likties, ka var nopirkt arī veselību un mūžīgu dzīvību.
   Rodas jautājums, kā ārstēties no lepnības un godkāres? Varu rekomendēt tās pašas "zāles", kuras aicina lietot kristībā baznīca. Tā ir pazemība.
   Protams, ir jāmācās pareizi apieties ar zālēm, lai nesāktu tās lietot par daudz vai par maz, tomēr atzīmēšu, ka pazemība savas ierobežotās eksistences priekšā var iedot lielu atvieglojumu, jo ir lietas ar kurām nemaz nav jācīnās, vien sevī jāpieņem.
   Te nevaru nepievērsties tām eksistenciālajām dotībām, kas mūs visus uz pasaules skar un padara līdzīgus. Mēs visi esam vienādi nāves, brīvības, izolācijas, bezjēdzības, laika un vainas priekšā. Neviens no mums nav augstāks vai zemāks šinī aspektā. Līdz ar to, papildus terapija pazemībai, varētu būt eksistenciālas līdzvērtības izjūtas attīstība.
   Iespējams, ka šīs kategorijas ir jāskata atsevišķos bloga ziņojumos (apņemos padomāt par to), jo diezgan apjomīgi tie ir, tomēr spēt pieņemt savu bezjēdzīgo iemestību šai dzīvē un visu aptverošo brīvību katra sava lēmuma priekšā un vainu par to, pieņemt esošo izolāciju starp sevi un citiem, sev dotajā laikā, līdz nenovēršama nāvē pabeigs manu dzīvi, varētu būt patiess ceļš uz pazemību, tādējādi ārstēšanos no lepnības problēmas.

ceturtdiena, 2012. gada 16. augusts

7

    Principā jau nevēlos ļauties panikai par rietumu kultūras lēnu, bet neatgriezenisku bojāeju, jo to saēd liberālisms kā "da jebkādas" personiskās izvēles akcepts un klasisko tikumu, ētikas, vērtību neglābjama izviršana. Tomēr kaut kas jau tajā visā ir un priekš manis tas ir brīdinājums, par ko vēlos plašāk "pafilosofēt".
   Lai gan kristietība neieņem centrālo lomu manā dzīvē, tomēr 7 nāves grēku koncepts man ir svarīgs kopš brīža, kad par to uzzināju.
   Ja kādam nav skaidrs, droši veriet vaļā katehismu un tur atradīsiet gan 7 nāves grēkus, gan 7 tikumus, caur kuriem šos grēkus iespējams izpirkt.
   Morālais koncepts pastāv jebkurā kultūrā, kā arī reliģijā vai nu tā ir kristietība, vai islams, vai budisms utt. Vienkāroti spriežot, jebkurs morālais koncepts piedāvā rāmi, izpratni par vērtībām un uzvedības normas, kas atvieglo savas dzīvošanas integrāciju konkrētājā kultūras vai reliģiozajā domāšanas veidā.
   Bet, ja spriežot, nodalām reliģisko, tad mēs piedzimstam kādā konkrētā laikmetā, tā teikt, bez pavadzīmes, kurp doties, kā uzvesties, kā domāt. Lielu daļu laika mēs vērojam un vērtējam, tomēr gala rezultātā, nekad nenonākam līdz absolūtajam "nu kā tad dzīvot pareizi?", "kāda tad ir tā dzīves jēga mirstīgajam?" Pieaugot un nobriestot cilvēks sāk saprast, ka dzīve pavisam vienkārši ir jādzīvo nost, bet te alkal rodas jautājums - KĀ?
   Nu, jāsecina, ka meklējot atbildes uz šo neizturamo jautājumu, cilvēks var nomaldīties tik tālu, ka sāk dzīvot eksistenciāli visprimitīvākajā veidā  - tā kā citi, un šie trīs vārdi nozīmē diezgan dziļas metastāzes viena cilvēka eksistentē.
   Kāpēc, manuprāt, tas ir eksistenciāli primitīvi? Tāpēc, ka indivīds pārstāj iedziļināties, diskutēt ar savu sirdsapziņu un pārstāj izdarīt apzinātu, atbildīgu izvēli.
   Ar šo es gribu teikt, ka cilvēki sāk domāt, kā citi, just, kā citi, runāt, kā citi, vēlēties, kā citi, baidīties, kā citi, rīkoties, kā citi un pasargdies, atšķirties no citiem. Respektīvi, "kā laikmets dzīvo, tā es līdzi".
   Vai tas ir nosodāmi? Nē! Vai tas ir eksistenciāli veselīgi? Nudien šaubos, jo... ja es eju līdzi baram, pat nenoskaidrojot, vai tas ir kaut kas, kas manai sirdsapziņai der un patīk - riskēju kļūt par daļu no tā, ar tā kopējo likteni. Pazūd kāds augstāks vai, ja gribiet, dziļāks konstrukts, kas laikmeta morāli saturētu kopā, tāds pie kura pamatiem vienmēr var atgriezties un veldzēties noklīdušie, apjukušie.

By Marta Dahlig
   Kāpēc tos sauc par "nāves" grēkiem, īpaši nevēlos šeit iedziļināties, (iegūglojiet paši) uzskatīsim, ka šis vārds piedod nozīmīgumu gan paša grēcinieka nožēlas trūkumam, gan sekām par šo nodarījumu. Bet spriežot psiholoģiski, šie grēki vai problēmas vai varbūt stāvokļi var patiešām deformēt cilvēka personību, izmainot to, tā teikt ne uz produktīvāko pusi.
   Vēlos blogā pamazām caurskatīt 7 nāves grēku izpratni vairāk vai mazāk psiholoģiskā, ne reliģiozā mērcē un dalīties ar to, ko tie nozīmē man. Visai iespējams, ka mana izpratne nedaudz atšķirsies un kādam būs noderīga. 

Pagaidām tikai uzskaitīšu. Formulējumi ir dažādi, tā, ka es minēšu vairākus, lai skaidrāka būtība.
1. Lepnība jeb godkāre 2. Dusmība jeb dusmas jeb niknums 3. Alkatība jeb mantrausība jeb skopums 4. Izvirtība jeb iekāre 5. Skaudība 6. Slinkums jeb kūtrums 7. Rijība jeb pārmērība

   Uzreiz gribu atrunāt, ka skatoties uz šiem nesimpātiskamiem apzīmējumiem, nevajadzētu domāt, ka tās ir cilvēku kvalitātes (lai gan var aplūkot arī šādi, ko es nedarīšu). Es aicinātu skatīties uz šīm problēmām (tāpat kā kristietība uz grēku) kā uz zināmu procesu, kuram cilvēks vai nu ļaujas vai iekšēji strādā pie tā, lai rīkotos, domātu justu citādi.

Turpinājums sekos....