pirmdiena, 2012. gada 10. septembris

Skaudība

   Turpinot pārdomas par 7 nāves grēku konceptu, vēlos pievērsties skaudības fenomenam.
Šo grēku, rīcību vai procesu mēs - ļaudis, apgūstam diezgan agri, jo skaudība pati par sevi tiek arī uzskatīta par sociālas/personīgas attīstības dzinējspēku.
"Paskaties, cik smuki Anniņa raksta burtus; ievēro, kā Jānitis izteiksmīgi lasa; redzi, cik paklausīgi stāv Dacīte utt., utt."
   Jā, Jūs sākat uztvert domu. Skaudības rašanās pamātā atrodas salīdzināšana. Ja es nesalīdzinu, tad nevaru noteikt skaudības objektu un par cik salīdzināšana mūsu pasaulē ir neizbēgama, skaudība ir turpat līdzās.
   Principā jau mūs iemāca skaust, jo tas ir ceļs uz attīstību, iespējams panākumiem, respektīvi, no cilvēka, kuram rāda apskaužamu piemēru, mēs varam kļūt par cilvēku, kurš ir piemērs.
   Šai aspektā, skaidri var ieraudzīt, kā skaudība sasaistās ar lepnumu. Jo vairāk mani stāda par piemēru, jo vairāk mani skauž, jo vairāk man ir kaut kas, par ko lepoties. 
   Pirmajā brīdī tas var likties gaužām patīkami, tomēr vajadzētu arī saprast, ka tieši lepošānās arī izraisa skaudību un tas galējās sekas ir zaudējums. Kā?
   Mēdz jau teikt, ka pastāv balta un melna skaudība. Ja iet pa šo taciņu, tad var formulēt attīstošu skaudību (piemērs, kas liek man apzināties, ka es arī to gribu) un graujošu skaudību, kur apskaužamais objekts tiek iznīcināts vai atņemts. Protams, nevienam jau negribēsies būt par šīs otrās skaudības objektu, bet gaužām patīkama, dažam labam, šķiet doma, par popularitāti un atpazīstamību.
By Marta Dahlig
   Te arī sākas publisku personu problēmas, jo, ja es ar sevi lepojos neierobežotam, nekontrolējamam cilvēku skaitam, es riskēju, ka starp attīstošas skaudības pārņemtiem indivīdiem pagadīsies arī kāds ar graujošo skaudību. Spilgtākie no tiem ir stalkeri, kuri sākotnēji grib saplūst emocionāli, tad fiziski un sekas tam ir neparedzamas. 
   Graujošās skaudības sekas ir vērojamas brutālās, bezkaunīgās zādzībās pēc tam, kad cilvēks ir lielījies, lepojies ar kādu savu mantu, vai nu tā ir glauna automašīna vai viedtālrunis. Kā jau rakstīju agrāk, psihopātam izjūtot skaudību, virza impulss piesavināties vai iznīcināt. 
   Normāliem ļaudīm iznīcinoša skaudība izpaužas riebīgā izjūtā, nepatikā un slepenā vēlmē, kaut nu tam cilvēkam nebūtu tā, par ko es viņu skaužu. Jāsaka, ka tās jau ir sēklas, kas auglīgā vidē iekrītot var izaugt par jebkāda veida plānu, kā šim cilvēkam iegriezt, ieriebt par to, ka viņam ir vairāk.
   Skaudība pastāv arī sociālās norisēs. Nez vai revolūcija, protesti, cīņas par vienlīdzību, vispār ir iespājami bez skaudības. Tāpēc jau padomju varai tik svarīgi bija visus padarīt vienādus. Bagātos iznīcināt, turīgos piespiedu kolektivizēt, intelektuālos izsūtīt, lai nerastos attīstoša skaudība pēc gara un mantas bagātības. Iluzori centieni, jo kā jau minēju, cilvēka prāts ir pieslēgts salīdzināšanai. Tāpēc, kā alternatīva tika piedāvāta sacensība par ražīgumu, kur vienādie vienojas mērķim.
   Tātad apkopojot, jo vairāk lepnības, jo vairāk tā pievelk skaudību un otrādi, jo vairāk skaudības, jo vairāk vilkmes iekļūt lepnības grēkā. Jāpiebilst, ka cilvēki mēdz apzināti izsaukt citos skaudību, lieloties, lepojoties, jo ačgārni pieņem, ka tas 1) cels viņu pašapziņu; 2) paaugstinās viņus pār citiem; 3) padarīs ievērojamākus. Jāņem vērā, ka tādā gadījumā, jāpieņem arī risks, ka nav iespējams nokontrolēt, vai kāds izjūtot melnu skaudību, nevērsīsies pret.
 
Kādi tad varētu būt risinājumi?
   Apzināties, ka tieši savas personiskās nepilnvērtības izjūtas apzināšanās var palīdzēt neiešļūkt skaudībā. Ja es jūtos pati sev gana laba; ja tas, kas man pieder, man šķiet pietiekams, tad arī melnajai skaudībai ir grūti atrast spraugu manā patībā.
   Jebkādā gadījumā, ja mani pārņem zaļi-melna skaudība, der uzreiz pajautāt sev, kā tad man trūkst? Kādu iekšēju vai ārēju caurumu šī skaudība pēkšņi ir atplēsusi? Iespējams, no tā var rasties vēlme attīstīties savā individuālā veidā.