trešdiena, 2012. gada 21. novembris

Pārmērība.

  (Turpinājums postam "7")
 
   Ķeršos pie nākošā grēka jeb cilvēciskas problēmas un tā ir pārmērība. Dažādos reliģiskos avotos pārmērība tiek definēta arī kā rijība, norādot arī uz zināmu šī grēka miesiskumu, tomēr es gribētu fokusēties ne tik daudz uz ēšanu kā tādu (par ēšanu meklējiet manu postu "par ēšanu"), bet gan uz pārmērību kā vispārēju uzvedību vai pat pārmērību kā zināmu pasaules skatījumu. Laba vajag daudz, mēdz atbildēt cilvēki uz teicienu, ka laba daudz nevajag.

   Kas tad ir pārmērība un kā to izmērīt? Atzīšu, ka temats ir apjomīgāks kā var pacelt vienā postā, tomēr iedziļinoties fenomenoloģijā, jāspriež, ka pastāv kāds mērs, kas nosaka vidējo līmeni starp pārmērību un pieticību un humānisti jau nu noteikti apgalvos, ka šo mēru ir tiesīgs noteikt cilvēks pats. Es piekrītu, tā ir, bet, vai cilvēks pats vienmēr spēj noteikt mēru? 

   Vai pārmērību ir kaitnieciska? Jebkas, kas pārmērīgi aizpilda mūsu uzmanību, izspiež ārā to, kas ir - dabisko. Vienalga vai cilvēks pār mēru dzer vai pārmēru aizraujas ar filosofiju, politiku...rakstniecību :)
   Pārmērības fenomens ir cieši saistīts ar attiecībām ar objektiem vai subjektiem. Mēs varam ieslīgt pārmērībā attiecībās ar kaut ko (vai tas ir priekšmets, cilvēks vai ideja), pie kam, ik uz soļa, tomēr neskaidrs jautājums ir, kā pārmērība var kļūt par psiholoģisku problēmu?

Mana intuitīvā atbilde ir saistīta ar komunikāciju ar pasauli.

   Te nu ieslīgšu augstākā līmeņa narcisismā un citēšu pati sevi. 2009. gada jūlija postā "Komforts" (http://www.psihoterapeitesprakse.lv/p/emuars.html ) es jau rakstu "cik tad daudz mantu man vajag, lai es justos labi?"
   Tātad, cik daudz man vajag, lai es justos drošs komunicēt ar pasauli? Kā arī, cik drošs es jūtos, lai no pasaules saņemtu atbildi? Te ir runa par zināmu piesegu jeb aizsardzību pret pasaules iedarbību.

   Ja indivīds nespēj atstāt drošās mājas, kamēr viņam nav nodrošināts kāds īpašs komforts, šis indivīds visdrīzāk izjutīs trauksmi, iespējams pat paniku. Vai tādā stāvoklī indivīds spēj pilnvērtīgi komunicēt ar pasauli? Vai tā būs pārmērība?
Pieter Bruegel "Pārmērība"

   Jāpiebilst, ka pastāv pārmērības, kas ir sociāli neakceptētas un kas tādas ir.
Piemēram, sociāli neakceptēta pārmērība būs atkarība no vielām, tai pat laikā pārmērīga strādāšana var tik atzīta kā darba tikums. Tas nav absolūti, jo var pastāvēt sabiedrības un kultūras, kuras skatīsies uz pārmērībām pretēji.

   Mūsu attiecīgā kultūra mūs socializē un iemāca zināmu stereotipu kā skatīties uz mēru, pārmērību un pieticību un kaut kādā līmenī mēs paliekam šīs sistēmas vergi. Nevaram vairs negrozīt galvu, kad redzam uz ielas pār mēru piedzērušos cilvēku vai smēķējošu bērnu. Mēs nespējam vairs ironiski nepasmīnēt, kad dzirdam cilvēku pārmērīgi pieķērušos kādam reliģiskam virzienam. Tas liek man domāt, ka pārmērība ir kāds ārējā novērtējuma indikators. Cilvēki, kas ir pār mēru aizrāvušies ar kaut ko, mums atnes izjūtu par viņiem kā infantiliem ļaudīm. Ļaudīm, kas nekontrolē.

   Atradu ļoti atbilstošu indiešu sakāmvārdu: "Neesi ne pārmērīgi ass, ne pārmērīgi paštaisns, ne pārmērīgi piekāpīgs, ne pārmērīgi uzstājīgs, ne pārmērīgi skeptisks. Jebkura pārmērība ir bīstama: rupjība cilvēkus aizkaitina, ietiepība - atgrūž, mīkstmiesība izsauc nicinājumu, uzstājība - apvaino, akla ticība padara par smieklīgu, neticība - izraisa pagrimumu." Caur to mēs arī varam ieraudzīt, kā pārmērība attiecībās ar cilvēkiem ietekmē to, kā mūs var uztvert.
   Šīs protams nav vienīgās pārmērības sekas. Principā jau, jebkuras pārmērības sekas ir paģiras, šī vārda visplašākajā nozīmē.

   Domājot par iespējamo pārmērības "ārstēšanu", atkal jāvēršas kristietībā (jāsaka, ka ne tikai tur), kur runa būs par mērenību vai pieticību. 
   Ja runājam par naudu vai mantu, tad noder teiciens "bagāts ir nevis tas, kuram ir daudz, bet tas, kuram pietiek". Domāju, ka to var attiecināt arī uz citām jomām, vai nu tā būs pārmērīga mātes mīlestība pret bērnu vai tā būs pārmērīga puķkopība vai pārmērīga mācīšanās.

   Mērs, tas ir līdzsvars un kā zināms, apbsolūts līdzsvars cilvēkā un sabiedrībā nav iespējams, jo tas ved uz apstāšanos un stagnāciju. Te mēs nonākam pie paradoksa, ka zināma pārmērība, kādos īpašos apstākļos ir pat attīstoša un vēlama. Kut tā ir vēlama un kur nav, domājams ir jānosaka pašam cilvēkam vai attiecīgai kopienai.
   Tātad, katra mājas darbs varētu būt noskaidrot pašam priekš sevis, kādos savas dzīves aspektos, es esmu pārmērīgs? Vai tas man palīdz vai kavē? Kā es maksāju par savu pārmērību?

   Lai gan izklāsts šoreiz iznāca tāds haotisks, domāju, ka pašanalīzes jautājumi varētu būt noderīgi jebkuram.