trešdiena, 2013. gada 11. septembris

Dažādās vērtības

   Nesen viesojos, kāda tālā, nu gluži vai, uz robežas ar austrumiem, valstī. Ceļojums un piedzīvotais lika ieraudzīt pavisam, šķiet, triviālu lietu, kas starp cilvēkiem mēdz radīt grūtības. Arī man.
   Runa, tik tiešām, ir par vērtībām. Ikdienā jau nemaz tā neaizdomājos, ka apkārt man ir cilvēki, kas var un dzīvo pēc citām vērtībām. Tomēr tā notiek arī šeit, Latvijā.
   Bet, ja nu sanāk doties uz pavisam svešādu vidi, tur ļaudīm pavisam noteikti būs kādas atšķirīgas vērtības. Jā, es jau esmu tikai viesis tur, vēroju valsti, vidi, kā gleznu vai filmu, ar zināmu romantikas devu. Izrādās, atliek vien pavisam nedaudz ienirt svešas kultūras attiecībās kā te nu tā ir, nepieņešana, neizpratne, vēlme novērsties un pārtraukt piedzīvot atšķirīgo.
   Tā nu es prātoju, ka katrs no mums, arī es, esam savu vērtību nesēji, translētāji, iespējams arī vergi un ir tik vienkārši sākt pieņemt, ka pilnīgi visiem ir šādām vērtībām jābūt. Piemēram, izvēloties precizitāti par savu vērtību, lolojot, kopjot to, var pārdzīvot pamatīgu frustrāciju, saskaroties ar ļaudīm, kam šī vērtība ir pēdējā vietā. Vai, piemēram meli. Ja nemelot ir vērtība, tad... austrumos nevar tirgoties:) un melīgums izraisīt sašutumu un nepieņemšanu.
   Dusmas un aizkaitinājums ir mana tipiskā reakcija, kad es saskaros ar atšķirīgo dzīves skatījumu citos. Apstulbums ar to, ka cilvēks var pilnīgi ignorēt kaut ko tik svarīgu priekš manis, kādu brīdi mani neatstāja, līdz nonācu līdz šim secinājumam. Man vienmēr bija licies, ka esmu tik atvērta dažādajam, bet.... .
   Ir taču tik viegli būt tolerantai, tad, kad atšķirīgie ir kaut kur "tur", tie neietekmē manu dzīvi, es nesaskaros ar tiem. Tie - atšķirīgie dzīvojas pa "rezervātu", kas mani mentāli maz skar, atliek vien tur neparādīties un prāts ir mierīgs.
   Tomēr, kā būt blakus cilvēkam, kura vērtību sistēma sastāv no citām kvalitātēm? Kā veidot ar šādu cilvēku sadarbību, attiecības? Vai starp atšķirīgām vērtībām patiešām nevar pastāvēt savstarpēja bāgātināšanās? Vai patiešām vienmēr ir jākaro par to, kura vērtības būs svarīgākas?




trešdiena, 2013. gada 27. februāris

Alkatība

(Turpinājums postam "7")
  
 Alkatību mēdz skatīt gan kā mantrausību, negausību specifisku fokusēšanos uz mantām, finansiāliem labumiem - naudu, kā arī ar to saistīto skopumu.
    Skopums ir alkatības monētas otra puse. No vienas puses es alkstu, lai man piederētu aizvien vairāk, no otras puses, jo vairāk man pieder, jo vairāk bail, ka varu to visu pazaudēt. Protams, skopums var būt saistīts arī ar citām lietām, piemēram skaudību. Kāpēc man kādam ir jāpalīdz, ja viņam tāpat viss ir labi? Tādējādi nekādā gadījumā nedrīkst dalīties, jo kā gan var dalīties, ja pašam trūkst.
   Manuprāt, alkatības galvenā iezīme ir šī nepietiekamība. Lai cik man piederētu, es aizvien redzu, ka citiem ir vairāk un es gribu vairāk kā viņiem. Alkatība atraisa iespējas noziegumam, jo bieži vien legālā veidā iegūt vairāk un uzreiz nav iespējams. Tipisks alkatības un arī skaudības noziegums ir zādzība.
   Jo vairāk nākas domāt par šiem nāves grēkiem vai cilvēku valodā - problēmām, jo spilgtāk iezīmējas šo problēmu savstarpējā saistība. Nav nemaz vairs tik viegli atbildēt, kurš ir mans mīļākais grēks?
   Alkatība nes līdzi rijību jeb pārmērību, savukārt, tās izraisītais skopums nes līdzi dusmību.
By Marta Dahlig
    Alkatība visai bieži var būt saistīta arī ar lepnību. Es uzskatu, ka esmu pelnījusi vairāk kā citi. Tā ir kā atļauja, lai rāptos uz augšu pāri citu galvām.
   Šai aspektā alkatība vairs nebūs tik tieši saistīta ar alkām pēc naudas, mantas. Cilvēks var alkt pēc varas, slavas, vispārējas atzinības - pierādījuma tam, ka esmu dievs un tieku pielūgts.
   Pavisam, pavisam bēdīgs notikums lika man pievērsties tieši alkatības tēmas izklāstam. Nupat biju nejaušs liecinieks tam kā izjūk divu cilvēku draudzība, kas mērāma gadu desmitos. Iemesls, skaudība, kas noveda pie alkatības, kas noveda pie zādzības. Apzagtā puse ir zaudējusi ne tikai draugu, bet arī ticību vispārējām vērtībām par ētiku, godīgumu. Vainīgā puse ir neizpratnē, apelē pie idejas, ka nevajag būt skopam, ir jādalās. Draudzības vairs nebūs, bet šķiet, ka grēks paliek un turpina savu nešķīsto darbu.
   Lai kas notiktu ar cilvēkiem un starp tiem, es neglābjami ticu labajam pirmsākumam katrā no mums, tomēr reizēm mākoņi tik ļoti sabiezē, ka zūd ticība, ka tas kurš noklīdis jebkad radīs gaismu.
   Alkatība ir tiekšanās iegūt vairāk nekā nepieciešams, tā Augustīns, bet cik daudz tad ir nepieciešams? Kā to noteikt, nomērīt? Kaut kāda atbilde ir meklējama ikviena sirdsapziņā.
Tātad, kārtējo reizi, piedāvāju jautājumus pašanalīzei.
Cik daudz atzinības man ir nepieciešams, lai es justos labs un noderīgs?
Cik daudz kontroles es vēlos pār dzīvi un procesiem tajā?
Vai esmu gatavs arī zaudēt? Ko? Cik daudz?
Vai manu laimes izjūtu var izteikt kādā algoritmā "tik un tik naudas, tik un tik mantas..."?
Kas ir tas, kas man dzīvē nodrošina vislielāko apmierinājuma izjūtu?
Cik lielā mērā mani vada vēlme būt pārākam pār citiem?


piektdiena, 2013. gada 18. janvāris

Studenta lomas īpatnības.

Atgriežoties akadēmiskajā vidē man ir radušās dažas piezīmes par studenta lomas īpatnībām.

Interesanti, ka nonākot studenta lomā indivīds vairāk vai mazāk sāk uzvesties atbilstoši tiem stereotipiem, kas šo lomu raksturo.
Īpaši interesanti, jo novērojot, rodas iespaids, ka lomas pārņemšana pilnīgi nav atkarīga no vecuma, intelekta līmeņa, statusa, profesionalitātes savā jomā vai personības brieduma.
Atliek vien nokļūt studenta lomā, kā...
  • Lietas tiek darītas pēdējā brīdī.
  • Tiek meklēti visi iespējamie un morāli akceptējamie veidi, lai izbrauktu.
  • "Haļava" kā prioritāte jebkura priekšmeta nokārtošanā. 
  • Ja "haļava"neizbrauc, tikai tad nopietna mācīšanās.
  • Tirgošanās ar pasniedzējiem par priekšmeta prasību samazināšanu.
  • Sūkstīšanās par pasniedzēju neadekvāti augstajām prasībām.
  • Brutāla bastošana.
  • Norakstīšana, špikošana vai plaģiātisma iezīmes.
  • Ik pa laikam tiek izjustas neizskaidrojamas bailes par atskaitīšanu.
  • Skaudība par to, kāpēc citam ir labāka atzīme.
  • Trula dirnēšana internetā vai arī mājas uzkopšana, tai vietā, lai pievērstos referātu rakstīšanai.
  • Nebeidzamie sapņi par to, cik gan es būšu priecīgs, kad pabeigšu.
  • Ilūzijas par to, kā mana dzīve radikāli mainīsies. 
Iespējams esmu palaidusi vēl kaut ko garām, tomēr patiešām aizraujoši novērot, kā kundzīte gados un 25 gadīga jauniete vienādi attaisnojas par laicīgi neiesniegto pārbaudes darbu un pēc tam kafejnīcā draudzīgi apspriež to, ka pasniedzējs ir neciešams un kā tur varētu "izbraukt".