trešdiena, 2013. gada 27. februāris

Alkatība

(Turpinājums postam "7")
  
 Alkatību mēdz skatīt gan kā mantrausību, negausību specifisku fokusēšanos uz mantām, finansiāliem labumiem - naudu, kā arī ar to saistīto skopumu.
    Skopums ir alkatības monētas otra puse. No vienas puses es alkstu, lai man piederētu aizvien vairāk, no otras puses, jo vairāk man pieder, jo vairāk bail, ka varu to visu pazaudēt. Protams, skopums var būt saistīts arī ar citām lietām, piemēram skaudību. Kāpēc man kādam ir jāpalīdz, ja viņam tāpat viss ir labi? Tādējādi nekādā gadījumā nedrīkst dalīties, jo kā gan var dalīties, ja pašam trūkst.
   Manuprāt, alkatības galvenā iezīme ir šī nepietiekamība. Lai cik man piederētu, es aizvien redzu, ka citiem ir vairāk un es gribu vairāk kā viņiem. Alkatība atraisa iespējas noziegumam, jo bieži vien legālā veidā iegūt vairāk un uzreiz nav iespējams. Tipisks alkatības un arī skaudības noziegums ir zādzība.
   Jo vairāk nākas domāt par šiem nāves grēkiem vai cilvēku valodā - problēmām, jo spilgtāk iezīmējas šo problēmu savstarpējā saistība. Nav nemaz vairs tik viegli atbildēt, kurš ir mans mīļākais grēks?
   Alkatība nes līdzi rijību jeb pārmērību, savukārt, tās izraisītais skopums nes līdzi dusmību.
By Marta Dahlig
    Alkatība visai bieži var būt saistīta arī ar lepnību. Es uzskatu, ka esmu pelnījusi vairāk kā citi. Tā ir kā atļauja, lai rāptos uz augšu pāri citu galvām.
   Šai aspektā alkatība vairs nebūs tik tieši saistīta ar alkām pēc naudas, mantas. Cilvēks var alkt pēc varas, slavas, vispārējas atzinības - pierādījuma tam, ka esmu dievs un tieku pielūgts.
   Pavisam, pavisam bēdīgs notikums lika man pievērsties tieši alkatības tēmas izklāstam. Nupat biju nejaušs liecinieks tam kā izjūk divu cilvēku draudzība, kas mērāma gadu desmitos. Iemesls, skaudība, kas noveda pie alkatības, kas noveda pie zādzības. Apzagtā puse ir zaudējusi ne tikai draugu, bet arī ticību vispārējām vērtībām par ētiku, godīgumu. Vainīgā puse ir neizpratnē, apelē pie idejas, ka nevajag būt skopam, ir jādalās. Draudzības vairs nebūs, bet šķiet, ka grēks paliek un turpina savu nešķīsto darbu.
   Lai kas notiktu ar cilvēkiem un starp tiem, es neglābjami ticu labajam pirmsākumam katrā no mums, tomēr reizēm mākoņi tik ļoti sabiezē, ka zūd ticība, ka tas kurš noklīdis jebkad radīs gaismu.
   Alkatība ir tiekšanās iegūt vairāk nekā nepieciešams, tā Augustīns, bet cik daudz tad ir nepieciešams? Kā to noteikt, nomērīt? Kaut kāda atbilde ir meklējama ikviena sirdsapziņā.
Tātad, kārtējo reizi, piedāvāju jautājumus pašanalīzei.
Cik daudz atzinības man ir nepieciešams, lai es justos labs un noderīgs?
Cik daudz kontroles es vēlos pār dzīvi un procesiem tajā?
Vai esmu gatavs arī zaudēt? Ko? Cik daudz?
Vai manu laimes izjūtu var izteikt kādā algoritmā "tik un tik naudas, tik un tik mantas..."?
Kas ir tas, kas man dzīvē nodrošina vislielāko apmierinājuma izjūtu?
Cik lielā mērā mani vada vēlme būt pārākam pār citiem?