Vientulība.

Pirmpublicējums Tvnet 2014. gada 10. oktobrī

Vientulība ir cilvēka eksistences neatņemama sastāvdaļa. Tad, kad cilvēks pārdzīvo vientulības izjūtu, viņš tai pat laikā pārdzīvo savu nošķirtību no pasaules, no citiem. Vai šī nošķirtība ir tikai izjūta vai arī to papildina indivīda dzīves situācija, ir runa par zināmu distances izjūtu starp sevi un citiem.

Eksistenciālā terapija skatās uz vientulību caur izolācijas jēdzienu. Izolācija ir mūsu eksistences dotība. Mēs tiekam iemesti šajā pasaulē vieni un arī aizejam no tās vieni. Ja reiz esam dzimuši, tad nāve ir neizbēgama. Viss, kas mums pieder ir šis brīdis. Apzināties to ir grūti. Izdarot savas dzīves izvēles mēs esam vieni, neviens neuzņemsies sekas par tām, izņemot mūs pašus. Mēs esam vieni, kad mums sāp un lai gan varam saskatīt līdzjūtību otra sejā, mūsu sāpes viņš nejūt.

Šī neiespējamība just to, ko otrs; domāt, tā kā otrs; pārdzīvot tā kā otrs, uzspiež mums neizbēgamu izolētību savā ķermenī. Tāds ir mūsu esības konteksts un tas paver iespēju vientulības pārdzīvojumam.

Vientulības vārds ikdienā tomēr vairāk saistās ar negatīvu nozīmi, it kā paredzot, ka vientulībā noteikti ir ciešanas (ne par velti sabiedrībā pastāv izolēšana kā soda veids). Tam varētu arī piekrist, tomēr lūkojoties plašāk, visas indivīda dzīves kontekstā, reizēm nākas atzīt, ka vientulība ir bijusi dziedējoša, palīdzoša kaut kam nākošajam viņa dzīvē. Tā nav bijusi veltīga, jo palīdzējusi ko svarīgu pārdomāt, nonākt pie kādiem būtiskiem secinājumiem, kas būtu neiespējami bez šī mokošā stāvokļa.

Martins Bubers ir teicis, ka tikai cilvēks, kurš izdzīvojis vientulības mokas, pa īstam ir spējīgs novērtēt tuvību attiecībās. Caur to saprotot, ka vientulības veicināta vienatne var būt auglīga. Bernarda Šova vārdiem, „Tā ir milzu spēja, izturēt vientulību un pat izbaudīt to”

Kā jau minēju, vientulības izjūta ir subjektīva. Katrs no mums var sajust vientulību kādā specifiskā dzīves brīdī. Tas var būt brīdis, kad tuvākais mani nesaprot, atraida, tā var būt vienkārši lietaina rudens diena, tās var būt brīdis, kad man sāp vai nepieciešama palīdzība bet nespēju to saņemt utt.

Tas, kas var un ir indivīda psihiskai veselībai kaitīgi ir ilgstoša vientulība. Kaitīgi tas ir tāpēc, ka vientulības pārdzīvojumam ievelkoties, bieži vien var atnest arī citas pārdomas, kā piemēram pārdomas par savu derīgumu, lietderību, vērtību šai pasaulei, cilvēkiem apkārt, bezcerības izjūtu no šī pārdzīvojuma jebkad atbrīvoties vai gluži pretēji dusmas, neiecietību, agresiju. Nespējot šo pārdzīvojumu ar kādu apspriest cilvēka domāšanas process var sašaurināties, kur tiks saskatīts vienīgi negatīvais, nomācošais, tādējādi mazināsies spēja kritiski izvērtēt sevi un realitāti.

Mēs varam runāt par riska grupām, kas var būt pakļautas izolācijas un līdz ar to arī vientulības riskam un tie būs cilvēki, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ ir grūtības iekļauties esošajā sabiedrībā, tapt pieņemtiem, saprastiem, integrētiem. Mūsu valstī tie varētu būt vientuļie seniori, cilvēki ar spēcīgi ierobežotu pārvietošanos, spēju sazināties, šeit domājot cilvēkus ar tādiem ierobežojumiem, kas liedz pat lietot mūsdienu tehnoloģijas, lai sazinātos un veidotu attiecības. Tie noteikti arī būs cilvēki, kuri nokļuvuši ārpus savas kultūras vides, ar to domājot emigrāciju un imigrāciju.

Vientulība var būt kā problēma vai kā izaicinājums pilnīgi jebkura cilvēka dzīvē. Ir kaut kas, ko mēs paši varam darīt, lai nejustos vientuļi, lai citi nejustos tik vientuļi, bet tam var būt arī sava robeža. Reizēm pati situācija indivīda dzīvē ir vientulību veicinoša. Piemēram, cilvēks, kurš zaudējis savu tuvinieku jutīsies vientuļš kādu laiku un lai gan mēs katrs varam palīdzēt kaut nedaudz kliedēt šo izjūtu, tā tik ātri nepāries.

Tomēr vismazāk vientuļi cilvēki jūtas tad, kad ir darbībā un pie tam jūtas citiem noderīgi, kaut kādā veida ražīgi, „auglīgi”. Tādējādi tādi dzīves notikumi kā darba zaudējums, slimība, tai sekojošais nespēks vai ierobežotība mentālā vai fiziskā aspektā, darba spēju zaudējums ir riski, ka indivīds var nespēt paša spēkiem atjaunot savu lietderības izjūtu un ieslīgstot tajā arī nelūgs palīdzību no pasaules. Šeit ir būtisks tuvinieku, draugu faktors, kuri būs līdzās.

Cilvēkiem, kuri varētu justies vientuļi būtu svarīgi sev uzdot jautājumu par to, cik ilgi tas notiek? Vai tas ir brīdis vai dzīves periods?

Vai es ciešu no tā, ka jūtos vientuļš un ja tā ir, svarīgi sākt domāt, ko es varu šeit mainīt, pat ja šobrīd tam īsti nav enerģijas?

Iespējams iesākumā tas nav daudz. Palīdzošs var būt zvans uz uzticības tālruni, saruna ar kādu cilvēku – tuvinieku, draugu, speciālistu. Būtiski šeit ir sākt runāt ar kādu par to, kas iekšēji notiek, jo piedzīvojot mirkli, kad otrs mūsos klausās un mums ir jāizrunā savas domas skaļi, tas palīdz atgūt kritisko domāšanu. Arī pētījumi psihoterapijā uzrāda pašsajūtas uzlabošanos no tā, ka cilvēks pats dzird sevi runājam ar otru, kurš ir klātesošs.

Tādējādi smagi un ilgstoši pārdzīvojot vientulību ir būtiski iekšējo dialogu pārnest uz āru, visu to pašu skaļi izstāstīt kādam un pašam sadzirdēt, kā tas izklausās. Tas var nebūt viegli, jo vientulības pārdzīvojumā iestrēgušam cilvēkam nav viegli uzsākt dalīties ar pasauli par to, kas notiek un bieži vien jau to pavada iluzora pārliecība, ka nevienu tas neinteresē. Tomēr ir jāmēģina šo pārliecību iekšēji konfrontēt, apšaubīt, tai pat laikā necerot, ka viena saruna var izmainīt pilnīgi visu. Tas var būt tikai viens solis, kas attālina no vientulības, tomēr viens solis ir vairāk kā bija pirms tam. Soli pa solim ejot tālāk var rasties ideja par plānu, kā justies mazāk vientuļam. 

Pašnāvība.

Pirmpublicējums Tvnet 2014. gada 13. augustā 

No socioloģijas viedokļa, pašnāvību varētu formulēt kā visur pastāvošu sociālu fenomenu. Viens no socioloģijas pamatlicējiem Emīls Dirkheims 19. gadsimtā ieinteresējās par šo neizprotamo cilvēku rīcību un veica datu analīzi, kas atklāja, dažus interesantus un tai laikā revolucionārus secinājumus kā piemērs tam: pašnāvība biežāk sastopama starp protestantiem, nekā katoļiem un ebrejiem; pašnāvība vairāk sastopama miera, nevis kara laikā, vairāk starp militāristiem, nekā civilajiem, vairāk starp vientuļajiem, nekā ģimenes ļaudīm, vairāk starp izglītotiem, nekā neizglītotiem. Lai gan vēlākos gados kritizēts, Dirkheims ir slavens ar to, ka formulēja 3 veidu pašnāvības: egoistisku, altruistisku un anomisku, tādējādi iezīmējot, ka pati pašnāvības motivācija var būt dažāda.

Tomēr pašnāvība kā fenomens pastāv jebkurā kultūrā, neatkarīgi no tās attīstības un iespējām. Tā eksistē visos laikos un visās sabiedrībās.

Agrāk pašnāvība tika cieši saistīta ar psihisku saslimšanu, tomēr attīstoties arī psihiatrijai, psiholoģijai un psihoterapijai, kļuva skaidrs, ka ne visi pašnāvnieki ir smagi psihiski slimi ļaudis.

No socioloģiskā viedokļa ir grūti izprast indivīda uzvedību, tamdēļ, tam palīdz psiholoģija, runājot par pārdzīvojuma subjektīvumu. Cilvēki apkārt var būt priecīgi, bet viens starp viņiem šo prieku var neizjust. It kā konteksts viens un tas pats, tomēr reakcijas dažādas. Šādu stāvokli var veicināt krīze, kas radusies kāda nozīmīga zaudējuma rezultātā vai jau depresija.

Nav iespējams ilustrēt vai saprotami izstāstīt tās iekšējās mokas, kas pārņem cilvēku, ja to moka bezcerība, bezjēdzība. Tie, kas to ir izbaudījuši zina, bet, kas nav, pat nevar iedomāties, kas tās ir par ciešanām. Tomēr nespējot ielīst otram zem ādas, mēs diemžēl nespējam aptvert to, ka šo ciešanu jūklī cilvēks pašnāvību ir sācis skatīt, kā beigas savām mocībām.

Tādējādi pašnāvība parādās nevis kā problēma, bet kā risinājums. Nav manis, nav sāpju. Tieši nomāktība un tai sekojošais izmisums var kalpot par cilvēka pārdomām šīs mocības izbeigt. Jāpiebilst arī, ka ne visiem, kuriem ir depresīvs noskaņojums parādās domas vai idejas par miršanu, tomēr visi kuriem tās ir jūtas nomākti.

Lai gan uz pašnāvības aktu var skatīties ka uz psihisku stāvokli, kurā cilvēks paveic neiedomājamo, atņem pats sev dzīvību, ka tas nav saprātīgi, tādējādi kaut vai ar realitātes uztveri nav kārtībā. Tomēr no eksistenciālisma viedokļa, kas uztver cilvēka absolūto izvēli dzīves priekšā, pašnāvība var būt kā cilvēka pēdējā iespējamā izvēle ciešanu apstākļos. Tā var tikt skatīta kā izvēle nepiedalīties un izvēle aiziet, tomēr izlemt to pašam. Lai izprastu šo redzējumu, jāabstrahējas no domāšanas kristīgā skatījumā. Indivīds pašnāvību var izvēlēties kā pēdējo līdzekli kā saglabāt savu pašcieņu neizbēgamas nāves un ciešanu priekšā. Šeit arī var būt ietverts mūžīgi diskutablais jautājums par eitanāziju.

Lai vai kā mēs skatītos, pašnāvības akts ir pilnībā mistisks un neizprotams nevienam, kurš paliek. Palikušo prāts meklē atbildes, kuru nav. Tuviniekus visu atlikušo dzīvi plosa jautājumi, kāpēc viņs/ņa neko neteica, kā es varēju neredzēt, vai es kaut ko varēju darīt? Tie diemžēl ir neatbildami jautājumi, jo atbildētājs ir miris. Šķiet, ka tas izrauj emocionāli caurumu, kuru ir ārkārtīgi grūti aizdziedēt, tamdēļ profesionāla palīdzība ir nepieciešama arī palikušajiem. Nevis lai to aizmirstu, bet, lai ar laiku spētu virzīties tālāk.

Dzīve liek domāt, ka tur priekšā vienmēr ir izvēles un iespējas, savukārt nāve būs visu tālāko iespēju neiespējamība. Cilvēkam normālā noskaņojumā būs neiespējami izprast viena indivīda labprātīgu došanos nāvē un jāņem vērā, ka šo attieksmi diktēs arī pastāvošā kultūra un reliģija. Senajā Grieķijā vai piemēram mūsdienu Japānā pašnāvība netiek saistīta ar stigmu (kaunu). Savukārt kristīgā pasaule viennozīmīgi redz to kā iejaukšanos dieva kompetencē, tāpēc tas ir grēks un pašnāvnieki tiek izstumti.

Saistībā ar pašnāvībām pastāv arī zināmi mīti vai melīgas pārliecības, kas var izrādīties kaitīgas saskaroties ar pašnāvnieciski noskaņotu indivīdu.

Viens no tiem ir, ka pašnāvnieks par pašnāvību nedalās, bet klusē kā partizāns. Bieži vien cilvēki tiešā vai netiešā veidā dalās ar savām emocijām un arī plāniem, tikai apkārtējie uztver to kā vienkāršu parunāšanu. Sak, ja runā, tad nekad neizdarīs. Tieši otrādi. Pat verbāla pašnāvības iespējas minēšana apkārtējiem būtu jāuztver ļoti nopietni. Jāpiedāvā cilvēkam savs atbalsts, jāsadzird.

Indivīds runā, jo vēl šaubās, šķiet it kā gaida atbildi no pasaules, vai tā to vēl grib. No 100% vēl ir kāds %, kas grib dzīvot. Simtprocentīgi izlēmušu cilvēku neglābs neviens un tāds arī nerunās.

Paradoksāli, bet, kad lēmums par pašnāvību tiek pieņemts, nomāktais cilvēks sāk izjust dīvainu atvieglojumu un tas ir saprotams. Beidzot viņa problēmai, viņa mocībām ir risinājums. Tādā gadījumā, cilvēks var sākt uzvesties tā it kā viņam kļuvis labāk un viss turpmāk būs kārtībā. Tas, savukārt, iemidzina līdzcilvēku uzmanību un viņi nepamana, ka tuvinieks vienkārši kārto savas pēdējās lietas uz zemes. Paslīd garām gan mantu izdāļāšana, gan emocionāli novēlējumi saviem mīļajiem. Tāpēc, ja smagas depresijas vai krīzes pārņemtam cilvēkam pēkšņi, neizskaidrojami paliek labi, būtu prātīgi aprunāties ar viņu par pašnāvības tēmu.

Tas ir vēl viens mīts. „Viņam jau ir tik slikti un ja es pajautāšu, vai viņš plāno pašnāvību, viņam tas var ienākt prātā.” Tā nav un lai to pierādītu, katrs lasītājs var šobrīd iedomāties, vai viņu varētu tagad pierunāt veikt pašnāvību. Tas nav tik vienkārši, jo mēs turamies pie savas dzīvības.

Ja ir bažas par kādu savu tuvinieku, draugu, noteikti vajag vaicāt un paradoksāli, ka cilvēki atbild godīgi. Tipiskās nolieguma atbildes ir „vaiii, nē, tik traki nav”; „es reizēm domāju, taču apzinos, ka nekad nespētu to izdarīt.” Tomēr atbilde „jā, īstenībā es to mēdzu apsvērt”, gan būtu jāuztver nopietni un jāpalīdz cilvēkam sameklēt profesionāla palīdzība.

Noteikti nevajadzētu kaunināt un apelēt pie paliekošajiem, tā, kontaktu var tikai zaudēt. Drīzāk ir vērts neitrāli izzināt, vai cilvēks jau ir izvēlējies veidu kā nomirt un laiku, kad tam būtu jānotiek. Jo detalizētāks miršanas plāns un tuvāks tās laiks, jo bīstamāka ir situācija un pēc palīdzības būtu jāvēršas nekavējoties.

Mūsu sabiedrībā pašnāvība netiek definēta kā noziegums, tomēr draudi nodarīt sev pāri tiek saprasti kā zināma veida traucējums, tādēļ, cilvēku šādā situācijā, visdrīzāk aizturēs psihiatrijas centrā (Ārstniecības likuma 68.pants), līdz atzīs, ka draudi vairs nav tik nopietni. Smagos gadījumos tas nav risinājums, tomēr uz doto brīdi tas ir veids kā valsts iesaistās. Domāju, ka papildus darbu varētu darīt katrs no mums, vienkārši esot modrs par tiem apkārtējiem, mīļajiem un viņu noskaņojumu.

Justies labi.

   Triviāli banālais jautājums, kā justies labi? Vai justies labi ir kāda iekšēja darba rezultāts vai tas ir dabisks stāvoklis?

   Bieži vien cilvēks vēršas pēc palīdzības pie speciālista, jo "nejūtas labi"; "jūtas slikti". Ko darīt? No kā sākt? Te nu ir vieta jautājumam un iespējamām atbildēm uz jautājumu, kas tas ir, justies labi? Kas ir laba pašsajūta?

   Kāds atbildēs, ka tas ir mierīgs noskaņojums, cits, ka tā ir ekstāze, vēl kāds minēs pieticīgu izjūtu, ka nav nepatikšanu un grūtību. Tieši  caur atbildēm uz šo jautājumu iespējams pietuvoties tam unikālajam labsajūtas fenomenam, kas katram sastāvēs no pilnīgi kā cita.

   Domāju, ka ceļojums var sākties šeit - ko tad priekš manis nozīmē justies labi? Kā es zināšu, ka tas ir tas? Kādas emocijas nokrāso šo labo pašsajūtu?

© 2013 The Interpretation of Dreams

   Ir vēl daži veidi kā sākt šķetināt radušos situāciju. Viens no tiem ir laisties pagātnes ceļojumā un sākt atcerēties brīdi, kad es pēdējo reizi jutos labi. Kur es biju, kas ar mani notika, kas bija šīs situācijas palaidēji un dalībnieki? 

   Atbildot uz augstāk minēto, iespējams pietuvoties tai savas dzīves pieredzei, kas var kalpot par piemēru labas pašsajūtas kontekstam un mēģināt to atkārtot, cerot, ka labais noskaņojums būs atpakaļ.

   Cits ceļš ir mēģināt izprast traucēkļus. Kas man traucē justies labi? Kas ir šķērslis starp mani un šo pašsajūtu? Novēršot traucēkļus atkal paveras iespēja, ka mana izjūta mainīsies.

   Nākošais var būt kreatīvais ceļš. Mēģinot domāt un atklāt no jauna, no kā var sastāvēt mana nākotnes labā pašsajūta. Kas man ir jāizdara vēl, lai no jauna sajustos LABI. Tādējādi es radīšu jaunas saites ceļā uz labsajūtu.

   Protams, ka aizēnot šo filozofēšanu var fakts, ka nevar visu laiku justies labi. Tas dzīvē tā nenotiek. Dzīve ir sarežģījumiem un traucējumiem pilna lieta, tādējādi, agri vai vēlu notiks kaut kas, kas kalpos kā izaicinājums. Mana brīvība sagādāt sev labsajūtu agri vai vēlu var saskarties ar cita brīvību uz to pašu. Ja labu pašsajūtu man nodrošinātu ballīte vēlās vakara stundās, tad tā sastapsies ar mana kaimiņa vēlmi justies labi naktī, izguļoties bez papildus trokšņiem aiz sienas. Patiešām, lielākais stresa avots ir mūsu pastāvīgā nepieciešamība sadzīvot vienam ar otru.

   Tā nu sanāk, ka, lai justos slikti, nekas īpašs mūsu dzīvē nav jādara, to dzīve sagādā pati. Tomēr, lai justos labi, vienmēr... vienmēr kaut kas ir jādara. Un, ja šīs izjūtas nav, tad viens no pirmajiem jautājumiem sev var skanēt sekojoši: "Ko es esmu izdarījis priekš tā, lai justos labi?"

Slinkums.

   Turpinot publikāciju sēriju par 7 grēkiem jeb problēmām, pēdējais brīdis:), lai pievērstos slinkuma jautājumam.

   Esmu novērojusi, ka cilvēkiem ir īpaši grūti atzīties šai problēmā un grūti tai brīdī neļauties bērnišķīgam kaunam, it kā viņu priekšā stāvētu dusmīga skolotāja vai neapmierināta mamma, jo slinkums taču ir problēma, kas pieaugušajam jau sen jābūt iznīdētai. "Slinkot"? Fui, tā nav labi, tas ir sliktākais kā cilvēks varētu sevi parādīt."

   Šķiet, ka runājot vai pat iedomājoties par slinkumu aiz muguras nostājas kāda dusmīga pieaugušā tēls, tieši tas, kurš bijis visvairāk neapmierināts, bet ar ko tad?  Laikam jau ar mūsu pasivitāti, šaubīgumu, atlikšanu, kam noteikti tai brīdī ir bijis kā emocionāls pamats. Patiesi, vai slinkums nav vecāku un skolotāju izdomājums ar kuru kaunināt bērnu cerot, ka tas ko dos. Jā, parasti dod... vēl lielāku pasivitāti, jo kauna pārņemtam indivīdam veiksmīgi darboties ir vēl grūtāk.

   Tādējādi, izskatot šo problēmu, rodas vēlēšanās to atbrīvot no šīs lingvistiskās stigmas un nosaukt to citādi. Kūtrība jeb kūtrums. Manuprāt, tas skan citādāk, jo noņem bērnībā piedzīvoto kaunu par to, ka atkal neesam izdarījuši pa prātam kādam no pieaugušajiem un tiekam apzīmēti kā sliņķi.

   No kā tad kūtrība varētu sastāvēt un kas ir kūtrs? Vai kūtrības pārņemtam cilvēkam nav sapņu, nav vēlmju? Nez vai. Fizisks vai garīgs mazkustīgums, inertums, problēmas paveikt kaut ko jaunu, necīnīšanās traucē apjēgt vai sajust savas vēlmes. Visa enerģija aiziet, lai tam pretotos.

   Iniciatīvas trūkums visnotaļ varētu būt kūtruma pazīme un tas ir rezultāts tam, ka esmu saņēmis negatīvu atsauksmi un novērtējumu savai aktivitātei. Cik gan ilgi var pūlēties, ja nesanāk? Labāk nedarīt. Tā virs bailēm uzplaukst kūtrums, inertums, bet tas pasargā no sliktas atgriezeniskās saites, kaut uz brīdi. Cilvēka prāts jau ir tā iestādīts, lai priekšplānā redzētu tūlītējus ieguvumus. Tā nu kūtrums zeļ manā dzīvē, jo nodrošina tūlītēju drošību.

   Manuprāt, kūtrībā ir daudz baiļu un perfekcionisma. Ja nevaru paveikt uzreiz un tā, lai būtu izcili izdevies, labāk nedarīt vispār. Bieži kritizētam cilvēkam kūtrums attīstās kā aizsardzība pret kritikas sāpēm. Labāk es nedaru neko, jo neizdošanās gadījumā varu parādīties kā neveiksminieks un nekompetents.
   Bailes rīkoties kaut kā "pa jauno" vai izmēģināt šo jauno, cilvēku var iedzīt "paralīzē", kurā ar zināmu laiku viņš sāk justies komfortabli. Komfortabli, jo ir atradis veidus kā pārciest šo nedarīšanas frustrāciju, grimstot sapņainībā un barojot sevi ar apsolījumiem, ka gan jau kaut kad, jo tagad nav īstais brīdis, vajag nedaudz nogaidīt u. tml. Viņš ir apaudzējis sevi ar ērtībām, kā piemēram ir atradušies ar iniciatīvu bagāti ļaudis, kas paveic viņa vietā. Iekārojoties kūtrības mīkstajā migā, šķiet arī bailes vairs nejūt.
  Rodas jautājums, ja mūs visus apkārtējā pasaule pārstātu vērtēt, likt atzīmes un piešķirt apzīmējumus, vai kūtrums būtu tik izplatīts? Ja katra cilvēka patiesa sasniegumu un kļūdu mēraukla būtu iekšēja izjūta par labi padarīto, vai būtu tik daudz baiļu kļūdīties? Vai mēs mazāk sastingtu un paralizētos?

   Ja skolā izpildot uzdevumu kļūdaini un to saprotot, mēs nesaņemtu sliktu atzīmi, atnākot mājās nesaņemtu vecāku skābo sejas izteiksmi par mūsu neveiksmi, vai mēs varētu drosmīgām turpināt pasaules un savu spēju izzināšanu? Vai interesi eksperimentēt ar sevi un pasauli mūs tik pat ļoti pavadītu bailes, kas nokauj jebkuru interesi un iniciatīvu?

   Atbildes paliek atvērtas tiem, kuri ir piedzīvojuši pamatīgu kritikas un nosodījuma devu savā attīstības periodā un tagad krietnu devu savas dzīves atliek.

   Ko tad pasākt brīdī, kad aptveram, ka esam kļuvuši kūtri? Varbūt pievērsties savām bailēm un nedrošībai.
Ko es vēlos paveikt?

Kas mani biedē, ja plānoju to paveikt?
Kas ir sliktākais, kas var notikt?
Kas notiks ar mani, ja šis sliktākais notiks?
Vai es to varēšu pārdzīvot/izturēt?
Vai savu neveiksmju novērtētājs varu būt es pats?
Kas notiek ar manu kūtrumu tagad, kad atbildu uz šiem jautājumiem?

Nobeigumā piebildīšu, ka brīdī, kad mēs kādu (it īpaši bērnu) nekonstruktīvi kritizējam, nosodām vai apsaukājam, mēs veicinām kūtrumu.
Lai veicas visiem tikt skaidrībā ar savu kūtruma sakni.