Justies labi.

   Triviāli banālais jautājums, kā justies labi? Vai justies labi ir kāda iekšēja darba rezultāts vai tas ir dabisks stāvoklis?

   Bieži vien cilvēks vēršas pēc palīdzības pie speciālista, jo "nejūtas labi"; "jūtas slikti". Ko darīt? No kā sākt? Te nu ir vieta jautājumam un iespējamām atbildēm uz jautājumu, kas tas ir, justies labi? Kas ir laba pašsajūta?

   Kāds atbildēs, ka tas ir mierīgs noskaņojums, cits, ka tā ir ekstāze, vēl kāds minēs pieticīgu izjūtu, ka nav nepatikšanu un grūtību. Tieši  caur atbildēm uz šo jautājumu iespējams pietuvoties tam unikālajam labsajūtas fenomenam, kas katram sastāvēs no pilnīgi kā cita.

   Domāju, ka ceļojums var sākties šeit - ko tad priekš manis nozīmē justies labi? Kā es zināšu, ka tas ir tas? Kādas emocijas nokrāso šo labo pašsajūtu?

© 2013 The Interpretation of Dreams

   Ir vēl daži veidi kā sākt šķetināt radušos situāciju. Viens no tiem ir laisties pagātnes ceļojumā un sākt atcerēties brīdi, kad es pēdējo reizi jutos labi. Kur es biju, kas ar mani notika, kas bija šīs situācijas palaidēji un dalībnieki? 

   Atbildot uz augstāk minēto, iespējams pietuvoties tai savas dzīves pieredzei, kas var kalpot par piemēru labas pašsajūtas kontekstam un mēģināt to atkārtot, cerot, ka labais noskaņojums būs atpakaļ.

   Cits ceļš ir mēģināt izprast traucēkļus. Kas man traucē justies labi? Kas ir šķērslis starp mani un šo pašsajūtu? Novēršot traucēkļus atkal paveras iespēja, ka mana izjūta mainīsies.

   Nākošais var būt kreatīvais ceļš. Mēģinot domāt un atklāt no jauna, no kā var sastāvēt mana nākotnes labā pašsajūta. Kas man ir jāizdara vēl, lai no jauna sajustos LABI. Tādējādi es radīšu jaunas saites ceļā uz labsajūtu.

   Protams, ka aizēnot šo filozofēšanu var fakts, ka nevar visu laiku justies labi. Tas dzīvē tā nenotiek. Dzīve ir sarežģījumiem un traucējumiem pilna lieta, tādējādi, agri vai vēlu notiks kaut kas, kas kalpos kā izaicinājums. Mana brīvība sagādāt sev labsajūtu agri vai vēlu var saskarties ar cita brīvību uz to pašu. Ja labu pašsajūtu man nodrošinātu ballīte vēlās vakara stundās, tad tā sastapsies ar mana kaimiņa vēlmi justies labi naktī, izguļoties bez papildus trokšņiem aiz sienas. Patiešām, lielākais stresa avots ir mūsu pastāvīgā nepieciešamība sadzīvot vienam ar otru.

   Tā nu sanāk, ka, lai justos slikti, nekas īpašs mūsu dzīvē nav jādara, to dzīve sagādā pati. Tomēr, lai justos labi, vienmēr... vienmēr kaut kas ir jādara. Un, ja šīs izjūtas nav, tad viens no pirmajiem jautājumiem sev var skanēt sekojoši: "Ko es esmu izdarījis priekš tā, lai justos labi?"

Slinkums.

   Turpinot publikāciju sēriju par 7 grēkiem jeb problēmām, pēdējais brīdis:), lai pievērstos slinkuma jautājumam.

   Esmu novērojusi, ka cilvēkiem ir īpaši grūti atzīties šai problēmā un grūti tai brīdī neļauties bērnišķīgam kaunam, it kā viņu priekšā stāvētu dusmīga skolotāja vai neapmierināta mamma, jo slinkums taču ir problēma, kas pieaugušajam jau sen jābūt iznīdētai. "Slinkot"? Fui, tā nav labi, tas ir sliktākais kā cilvēks varētu sevi parādīt."

   Šķiet, ka runājot vai pat iedomājoties par slinkumu aiz muguras nostājas kāda dusmīga pieaugušā tēls, tieši tas, kurš bijis visvairāk neapmierināts, bet ar ko tad?  Laikam jau ar mūsu pasivitāti, šaubīgumu, atlikšanu, kam noteikti tai brīdī ir bijis kā emocionāls pamats. Patiesi, vai slinkums nav vecāku un skolotāju izdomājums ar kuru kaunināt bērnu cerot, ka tas ko dos. Jā, parasti dod... vēl lielāku pasivitāti, jo kauna pārņemtam indivīdam veiksmīgi darboties ir vēl grūtāk.

   Tādējādi, izskatot šo problēmu, rodas vēlēšanās to atbrīvot no šīs lingvistiskās stigmas un nosaukt to citādi. Kūtrība jeb kūtrums. Manuprāt, tas skan citādāk, jo noņem bērnībā piedzīvoto kaunu par to, ka atkal neesam izdarījuši pa prātam kādam no pieaugušajiem un tiekam apzīmēti kā sliņķi.

   No kā tad kūtrība varētu sastāvēt un kas ir kūtrs? Vai kūtrības pārņemtam cilvēkam nav sapņu, nav vēlmju? Nez vai. Fizisks vai garīgs mazkustīgums, inertums, problēmas paveikt kaut ko jaunu, necīnīšanās traucē apjēgt vai sajust savas vēlmes. Visa enerģija aiziet, lai tam pretotos.

   Iniciatīvas trūkums visnotaļ varētu būt kūtruma pazīme un tas ir rezultāts tam, ka esmu saņēmis negatīvu atsauksmi un novērtējumu savai aktivitātei. Cik gan ilgi var pūlēties, ja nesanāk? Labāk nedarīt. Tā virs bailēm uzplaukst kūtrums, inertums, bet tas pasargā no sliktas atgriezeniskās saites, kaut uz brīdi. Cilvēka prāts jau ir tā iestādīts, lai priekšplānā redzētu tūlītējus ieguvumus. Tā nu kūtrums zeļ manā dzīvē, jo nodrošina tūlītēju drošību.

   Manuprāt, kūtrībā ir daudz baiļu un perfekcionisma. Ja nevaru paveikt uzreiz un tā, lai būtu izcili izdevies, labāk nedarīt vispār. Bieži kritizētam cilvēkam kūtrums attīstās kā aizsardzība pret kritikas sāpēm. Labāk es nedaru neko, jo neizdošanās gadījumā varu parādīties kā neveiksminieks un nekompetents.
   Bailes rīkoties kaut kā "pa jauno" vai izmēģināt šo jauno, cilvēku var iedzīt "paralīzē", kurā ar zināmu laiku viņš sāk justies komfortabli. Komfortabli, jo ir atradis veidus kā pārciest šo nedarīšanas frustrāciju, grimstot sapņainībā un barojot sevi ar apsolījumiem, ka gan jau kaut kad, jo tagad nav īstais brīdis, vajag nedaudz nogaidīt u. tml. Viņš ir apaudzējis sevi ar ērtībām, kā piemēram ir atradušies ar iniciatīvu bagāti ļaudis, kas paveic viņa vietā. Iekārojoties kūtrības mīkstajā migā, šķiet arī bailes vairs nejūt.
  Rodas jautājums, ja mūs visus apkārtējā pasaule pārstātu vērtēt, likt atzīmes un piešķirt apzīmējumus, vai kūtrums būtu tik izplatīts? Ja katra cilvēka patiesa sasniegumu un kļūdu mēraukla būtu iekšēja izjūta par labi padarīto, vai būtu tik daudz baiļu kļūdīties? Vai mēs mazāk sastingtu un paralizētos?

   Ja skolā izpildot uzdevumu kļūdaini un to saprotot, mēs nesaņemtu sliktu atzīmi, atnākot mājās nesaņemtu vecāku skābo sejas izteiksmi par mūsu neveiksmi, vai mēs varētu drosmīgām turpināt pasaules un savu spēju izzināšanu? Vai interesi eksperimentēt ar sevi un pasauli mūs tik pat ļoti pavadītu bailes, kas nokauj jebkuru interesi un iniciatīvu?

   Atbildes paliek atvērtas tiem, kuri ir piedzīvojuši pamatīgu kritikas un nosodījuma devu savā attīstības periodā un tagad krietnu devu savas dzīves atliek.

   Ko tad pasākt brīdī, kad aptveram, ka esam kļuvuši kūtri? Varbūt pievērsties savām bailēm un nedrošībai.
Ko es vēlos paveikt?

Kas mani biedē, ja plānoju to paveikt?
Kas ir sliktākais, kas var notikt?
Kas notiks ar mani, ja šis sliktākais notiks?
Vai es to varēšu pārdzīvot/izturēt?
Vai savu neveiksmju novērtētājs varu būt es pats?
Kas notiek ar manu kūtrumu tagad, kad atbildu uz šiem jautājumiem?

Nobeigumā piebildīšu, ka brīdī, kad mēs kādu (it īpaši bērnu) nekonstruktīvi kritizējam, nosodām vai apsaukājam, mēs veicinām kūtrumu.
Lai veicas visiem tikt skaidrībā ar savu kūtruma sakni.