Kā būtu, ja...

Kā būtu, ja mūsu vēlmes būtu saskaņā ar vērtībām?
Kā būtu, ja mūsu galvenā vērtība būtu laipnība vienam pret otru?
Kā būtu, ja mūsu laipnība vienam pret otru būtu patiesa?
Kā būtu, ja mūsu patiesums būtu vispārēja mēraukla dzīves panākumiem?
Kā būtu, ja mūsu panākumi nebūtu balstīti materiālajā?
Kā būtu, ja materiālais mūs nenodarbinātu tik daudz cik garīgums?
Kā būtu, ja mūsu garīgums nestu pazemību?
Kā būtu, ja mūsu pazemīgums nestu labu sadarbību?
Kā būtu, ja mūsu labā sadarbība nestu mieru?
Kā būtu, ja mūsu miers nestu vispārēju saskaņu?
Kā būtu, ja mūsu saskaņa nestu harmoniju?
Kā būtu, ja mūsu harmonija būtu pieejama ikvienam?
Kā būtu, ja ikviens savas vēlmes saskaņotu ar vērtībām, būtu patiesi laipns un pēc tā mērītu savus panākumus, būtu nodarbināts ar garīguma, nevis materiālā krāšanu, būtu pazemīgs un no tā sekotu laba sadarbība, kas nestu mieru, saskaņu un harmoniju?

Psihopāti.

   Kanādiešu psihologs un pētnieks Roberts Heirs veltījis savu daba mūžu noziedznieku un it īpaši psihopātu diferencēšanai un izpētei. Jau pagājušā gadsimta beigās viņš nācis klajā ar jaunu psihopātijas kontrolpazīmju sarakstu, kas ir izrādījies ārkārtīgi palīdzošs klīniskajiem psihologiem. Šis kontrolpazīmju saraksts sevī slēpj novērtējuma skalas, kuras apkopojot var iegūt daudzmaz valīdu izvērtējumu, vai personu varētu atzīt par psihopātu vai nē. Viņa grāmatu „Without conscience” būtu vērtīgi izlasīt ne tikai speciālistiem, bet jebkuram. http://www.hare.org/index.html

   Heira ideja par to, kas ir psihopāts ir sekojoša. "Psihopāti ir sociāli plēsoņas, kuri apbur, izmanto ļaudis savām vajadzībām un bez žēlastības izsit sev ceļu, atstājot aiz sevis platu ceļu no salauztās sirdīm, nerealizētām cerībām un tukšiem makiem. Absolūti bez sirdsapziņas un līdzjūtības, viņi ņem to, ko vēlas un dara to, kas patīk, tai pat laikā nojaucot sociālas normas , sabiedrisku kārtību bez jeb kādas vainas izjūtas vai nožēlas." (mans tulkojums)

 
Lūk, dažas no Heira idejām, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Pirmkārt, paši psihopātijas simptomi. Grāmatā ir iedoti tikai pamatsimptomi, tomēr tie visai ilustratīvi aprakstīti, minot konkrētus piemērus no Heira prakses vai ASV kriminālistikas vēstures.

I.    Emocionālās un starppersonu īpatnības:                 
a.    Pļāpīgums un virspusējība.                                           
b.    Egocentriskums un pretenciozitāte.                              
c.    Vainas sajūtas un nožēlas trūkums.                              
d.    Empātijas iztrūkums.                                                  
e.    Ļaunprātība un nosliece manipulēt ar apkārtējiem.       
f.    Emociju virspusējība.                                                   

                                                                             II.    Sociālās uzvedības īpatnības.
                                                                             a.    Impulsivitāte.
                                                                             b.    Vāja uzvedības kontrole.
                                                                             c.    Nepieciešamība pēc psihiska uzbudinājuma.
                                                                             d.    Bezkaunība.
                                                                             e.    Problemātiska uzvedība bērnībā.
                                                                             f.    Antisociāla uzvedība pieaugušajā dzīvē.
Katru no šīm pazīmēm mēra un rezultātā nonāk pie secinājuma.  

   Ar ko tas ir svarīgi? Šis ir labs instruments psihiatriem un klīniskajiem psihologiem, kuri strādā cietumos un izskata ieslodzīto lūgumus pēc pirmstermiņa atbrīvošanas. Heirs uzstāj, ka psihopāts demonstrēs to pašu ticamo nožēlu, lai tikai tiktu ārā, tomēr viņš nav spējīgs mainīties, līdz ar to, ir liela ticamība, ka noziegumu veiks atkal. ASV penitenciārā sistēma šobrīd sliecas identificēt tos, kuri ir psihopāti un atteikt viņiem pirmstermiņa atbrīvošanu.

   Vēl viena ideja ar ko dalās Heirs, domājot par audzināšanas sekām. Viņš uzskata, ka, lai cik slikta, bezatbildīga ir bijusi vecāku attieksme pret saviem bērniem, tā pati par sevi nevar attīstīt psihopātiju, vienīgi to pasliktināt, ja tāda jau ir.

   Uz psihopātiju viņš skatās, kā uz zināmu dotību – bioloģisku faktoru formētu un sociālu faktoru (audzināšanas, vides) ietekmētu. (Principiāli zinātnei vēl nav neapstrīdamu faktu par psihopātijas bioloģisko izcelsmi.)  

   Savā darbā viņš neskaitāmas reizes ir sastapies ar nelaimīgiem vecākiem, kuri nemitīgi uzdot sev vienu un to pašu jautājumu: „Ko mēs izdarījām nepareizi?” Jāsaka, ka bieži vien pēc pusaudžu/psihopātu noziegumiem sabiedrība mēdz uzbrukt viņu vecakiem ar apsūdzībām par sliktu audzināšanu. Tad lūk, Heirs noņem stigmu no šiem vecākiem, protams, diferencējot to nepilngadīgo noziedznieku uzvedību, kas nav psihopātijas, bet tieši vecāku ignorances un vardarbības radīta. Tātad ne visi noziedznieki ir psihopāti un ne visi psihopāti kļūst par noziedzniekiem.

   Viņa praksē balstītā hipotēze ir sekojoša. Ja bērnam ar psihopātiju ir gādīgi, mīloši vecāki, visdrīzāk viņa psihopātija aizies mazāk kriminālās vai, ja kriminālās, tad afēristiskās, krāpnieciskās darbībās, savukārt, tie, kuru vecāki ir bijuši noraidoši, vardarbīgi, visdrīzāk savos noziegumos demonstrēs fizisku vardarbību un lielāku brutalitāti.

   Vēl viena ārkārtīgi interesanta detaļa, par ko raksta Heirs savā grāmatā, kas atklāj, kāpēc psihopātam ir tik vienkārši melot. 

   Visiem zināma jau ir empātijas neesamība, bet te Heirs atsaucas uz kādu pētījumu par cilvēku emocionālo reakciju uz vārdu nozīmi. 

   Pētījums parāda, ka cilvēks bez psihopātijas pazīmēm ātrāk atpazīs viņam vizuāli demonstrētu vārdu ar emocionālu nozīmi, piemēram, „nāve”, bet lēnāk vārdu, kuram emocionāla nozīme nav tik liela, piem., „papīrs”. 

   Tad, lūk, psihopātiem šis ātrums ir vienādi lēns, it kā vārdi „mīlestība”, „nāve”, „zaudējums”, „traģēdija” būtu ar tik pat neemocionālu saturu kā bumba, pildspalva, karte utt. Hipotēze ir sekojoša, ja cilvēks nespēj izjust vārdu nozīmi, ar tiem „spēlēties” ir daudz vieglāk. Var melot un teikt „es tevi mīlu, tu man esi nozīmīgs, es tev nekad nenodošu” un pilnīgi nejust nekādu emocionālu nozīmi šiem paziņojumiem.  Normāli cilvēki sagaida, ka otrs runājot, pārdzīvo kaut ko, tomēr mēdz būt cilvēki, kuri nejūt un līdz ar to ir spējīgi sastāstīt mums tieši to, ko vēlamies dzirdēt.

  Grāmatā minētas arī smadzeņu darbības izpētes, kas norāda uz mazu aktiviāti ierastajos emocionalitātes rajonos, kas vēl pastiprina šo hipotēzi. Patāv pat pētījumi, kuri norāda uz nespēju identificēt psihopātiem konkrētu smadzeņu puslodi (tipiski tā ir labā puslode) un arī konstantu emocionalo reakciju uzplaiksnījuma vietu smadzenēs.

   Rezumējot, Heira darbs būtu ļoti noderīgs visiem profesionāļiem, kuri mēdz saskarties ar kriminālistiku un aizdomās turētajiem, ieslodzītajiem u. tml., kā arī interesentiem, kuri vēlētos būt uzmanīgāki un potenciāli pasargāt sevi no bīstamām situācijām. Heirs gan ar humoru apraksta situācijas, kur viņu ir „piečakarējuši” psihopāti, tādējādi aicinot mums nebūt naiviem.

   Starp citu, grāmata ir pieejama arī krievu valodā. Лишенные совести. Роберт Д. Хаэр, 2007, Izdevniecība „Вильямс”.
Vēl info šeit: http://aftermath-surviving-psychopathy.org/index.php/2011/02/24/this-charming-psychopath-how-to-spot-social-predators-before-they-attack/

Interesantu lasīšanu!

Mainīt otru.

   Ja mēģinātu apkopot iemeslus, ar kuriem cilvēki vēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita, tad lielākais skaits kristu uz grūtībām attiecībās. Tomēr ir skaidrs, ka aiz šī var slēpties visneiedomājamākie sarežģījumi cilvēku attiecībās. Tomēr ir tēma, par kuru ir vērsts runāt un atkārtoties, tā ir tēma par cilvēka vēlmi partnerattiecībās mainīt otru.

   Reizēm rodas dīvaina sajūta noklausoties kāda pāra attiecību vēsturi, kur sākumā viss ir apmierinājis, sajūsminājis un radījis prieku, bet ar laiku sācis kaitināt, kļuvis neciešams, neizturams. Atbilde gandrīz vienmēr ir viena un tā pati, „Sākumā viņš/ņa bija citādāks/ka. Tad kaut kas notika un viss sāka bojāties.”

   Ir pilnīgi normāli, ka mēs paši savā attīstībā, vēlmēs un gaidās nestāvam uz vietas (tāpat arī otrs). Kas sajūsmināja attiecību sākumā vairs neizraisa tādu sajūsmu, bet rūpes izraisa kādas kvalitātes trūkums otrā, tomēr galvenokārt personas, kas koncentrējas uz to, kas trūkst otram visai virspusēji pazīst pašas sevi.

   Te nu ir īstais brīdis pajautāt sev pašam, no kurienes man nāk šie priekšstati, ka manam partnerim ir jābūt tieši tādam, jārīkojas tieši tā? Kas man varētu palīdzēt pieņemt to, ka katrs no mums ir audzis atšķirīgā vidē un dzīvi uztvert atšķirīgi?

   Reizēm grūtības sākas tieši šeit... mēs pieņemam, ka ir kāds universāls, absolūts „pareizi, nepareizi” un šo, parasti jau visai šauro, „rāmi” mēģinām likt virsū otram cilvēkam. Tādā gadījumā vilšanās ir gandrīz garantēta, kaut vai tāpēc, ka otrs šo rāmī likšanu izjūt visai skaudri, reizēm arī verbāli paziņojot: „Tu mani nepieņem tādu kāds/da esmu!”

   Grūti atrast skaudrāku izjūtu attiecībās par to, kur otrs ar savu uzvedību apliecina: „Tu neesi gana labs/ba priekš manis, Tev ir jābūt citādam/ai un tikai tad es Tevi pieņemšu, mīlēšu. Šobrīd vēl Tu neesi tā vērts/a.”. Reakcijas uz šādu izjūtu mēdz būt visdažādākais. No, „man vienalga; ko Tu iedomājies, līdz nenāk ne prātā; tad meklē citu!”.

Daži apgalvojumi, kas palīdzēs noskaidrot, vai esmu iekļuvis „mainītāja” lomā: 
- Man ir pilnīgi skaidrs priekšstats, kādam ir jābūt manam partnerim, tomēr realitāte tam neatbilst vismaz uz 50%.
- Nevaru justies mierīgs/ga kopā ar partneri, jo galvā jaucas domas, cik labi būtu, ja viņš būtu/uzvestos savādāk.
- Pastāvīgi sūkstos, sūdzos par to, ka mans partneris ir tāds nevis savādāks.
- Bikstu savu partneri, aizrādu viņam par lietām, rīcību, kas, manuprāt, būtu jāmaina.
- Domās salīdzinu savu partneri ar kādu citu iedomātu vai reālu tēlu/cilvēku.
- Domājot par to, ka mans partneris nav tāds kā gribētos mani pārņem skaudra bezspēcības un bezcerības izjūta. (šis nav domāts kā tests, bet gan jautājumi pārdomām).

   Kā jau augstāk minēts, lai sāktu atbrīvoties no pārlieku lielas koncentrēšanās uz otru, būtiski fokusēties pašam uz sevi un pietiekoši saspringti izanalizēt to, kas ir manis paša stiprās un vājās puses. Pateicoties kam (manī), man izdodas veidot emocionāli tuvas attiecības un pateicoties kam (manī), man tas neizdodas vai sagādā grūtības? Vai manā dzīve kāds no manis ir pieprasījis, lai es būtu citāds?

- Kurš tas bija un kā to darīja?
- Kā es tad jutos, kā jūtos tagad atceroties?
- Cik lielā mērā mana rīcība varētu būt līdzīga?
- Kas man traucē vienkārši baudīt šī cilvēka sabiedrību un priecāties par to, ka viņš/a katru dienu izvēlas būt kopā tieši ar mani?

   Lai cik viegli būtu saredzēt trūkumus otrā cilvēkā, tas nekādā veidā neuzliek par pienākumu otru pārveidot, likt, piespiest viņam mainīties. Pirms saku otram, „es gribu, lai tu esi citādāks”, ir vērts iedomāties kā būtu, ja es dzirdētu šos vārdus adresētu sev. Vai tas radītu manī sajūtu, ka mani mīl un par mani rūpējas vai drīzāk sajūtu, ka mani nepieņem?