Psihopāti.

   Kanādiešu psihologs un pētnieks Roberts Heirs veltījis savu daba mūžu noziedznieku un it īpaši psihopātu diferencēšanai un izpētei. Jau pagājušā gadsimta beigās viņš nācis klajā ar jaunu psihopātijas kontrolpazīmju sarakstu, kas ir izrādījies ārkārtīgi palīdzošs klīniskajiem psihologiem. Šis kontrolpazīmju saraksts sevī slēpj novērtējuma skalas, kuras apkopojot var iegūt daudzmaz valīdu izvērtējumu, vai personu varētu atzīt par psihopātu vai nē. Viņa grāmatu „Without conscience” būtu vērtīgi izlasīt ne tikai speciālistiem, bet jebkuram. http://www.hare.org/index.html

   Heira ideja par to, kas ir psihopāts ir sekojoša. "Psihopāti ir sociāli plēsoņas, kuri apbur, izmanto ļaudis savām vajadzībām un bez žēlastības izsit sev ceļu, atstājot aiz sevis platu ceļu no salauztās sirdīm, nerealizētām cerībām un tukšiem makiem. Absolūti bez sirdsapziņas un līdzjūtības, viņi ņem to, ko vēlas un dara to, kas patīk, tai pat laikā nojaucot sociālas normas , sabiedrisku kārtību bez jeb kādas vainas izjūtas vai nožēlas." (mans tulkojums)

 
Lūk, dažas no Heira idejām, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Pirmkārt, paši psihopātijas simptomi. Grāmatā ir iedoti tikai pamatsimptomi, tomēr tie visai ilustratīvi aprakstīti, minot konkrētus piemērus no Heira prakses vai ASV kriminālistikas vēstures.

I.    Emocionālās un starppersonu īpatnības:                 
a.    Pļāpīgums un virspusējība.                                           
b.    Egocentriskums un pretenciozitāte.                              
c.    Vainas sajūtas un nožēlas trūkums.                              
d.    Empātijas iztrūkums.                                                  
e.    Ļaunprātība un nosliece manipulēt ar apkārtējiem.       
f.    Emociju virspusējība.                                                   

                                                                             II.    Sociālās uzvedības īpatnības.
                                                                             a.    Impulsivitāte.
                                                                             b.    Vāja uzvedības kontrole.
                                                                             c.    Nepieciešamība pēc psihiska uzbudinājuma.
                                                                             d.    Bezkaunība.
                                                                             e.    Problemātiska uzvedība bērnībā.
                                                                             f.    Antisociāla uzvedība pieaugušajā dzīvē.
Katru no šīm pazīmēm mēra un rezultātā nonāk pie secinājuma.  

   Ar ko tas ir svarīgi? Šis ir labs instruments psihiatriem un klīniskajiem psihologiem, kuri strādā cietumos un izskata ieslodzīto lūgumus pēc pirmstermiņa atbrīvošanas. Heirs uzstāj, ka psihopāts demonstrēs to pašu ticamo nožēlu, lai tikai tiktu ārā, tomēr viņš nav spējīgs mainīties, līdz ar to, ir liela ticamība, ka noziegumu veiks atkal. ASV penitenciārā sistēma šobrīd sliecas identificēt tos, kuri ir psihopāti un atteikt viņiem pirmstermiņa atbrīvošanu.

   Vēl viena ideja ar ko dalās Heirs, domājot par audzināšanas sekām. Viņš uzskata, ka, lai cik slikta, bezatbildīga ir bijusi vecāku attieksme pret saviem bērniem, tā pati par sevi nevar attīstīt psihopātiju, vienīgi to pasliktināt, ja tāda jau ir.

   Uz psihopātiju viņš skatās, kā uz zināmu dotību – bioloģisku faktoru formētu un sociālu faktoru (audzināšanas, vides) ietekmētu. (Principiāli zinātnei vēl nav neapstrīdamu faktu par psihopātijas bioloģisko izcelsmi.)  

   Savā darbā viņš neskaitāmas reizes ir sastapies ar nelaimīgiem vecākiem, kuri nemitīgi uzdot sev vienu un to pašu jautājumu: „Ko mēs izdarījām nepareizi?” Jāsaka, ka bieži vien pēc pusaudžu/psihopātu noziegumiem sabiedrība mēdz uzbrukt viņu vecakiem ar apsūdzībām par sliktu audzināšanu. Tad lūk, Heirs noņem stigmu no šiem vecākiem, protams, diferencējot to nepilngadīgo noziedznieku uzvedību, kas nav psihopātijas, bet tieši vecāku ignorances un vardarbības radīta. Tātad ne visi noziedznieki ir psihopāti un ne visi psihopāti kļūst par noziedzniekiem.

   Viņa praksē balstītā hipotēze ir sekojoša. Ja bērnam ar psihopātiju ir gādīgi, mīloši vecāki, visdrīzāk viņa psihopātija aizies mazāk kriminālās vai, ja kriminālās, tad afēristiskās, krāpnieciskās darbībās, savukārt, tie, kuru vecāki ir bijuši noraidoši, vardarbīgi, visdrīzāk savos noziegumos demonstrēs fizisku vardarbību un lielāku brutalitāti.

   Vēl viena ārkārtīgi interesanta detaļa, par ko raksta Heirs savā grāmatā, kas atklāj, kāpēc psihopātam ir tik vienkārši melot. 

   Visiem zināma jau ir empātijas neesamība, bet te Heirs atsaucas uz kādu pētījumu par cilvēku emocionālo reakciju uz vārdu nozīmi. 

   Pētījums parāda, ka cilvēks bez psihopātijas pazīmēm ātrāk atpazīs viņam vizuāli demonstrētu vārdu ar emocionālu nozīmi, piemēram, „nāve”, bet lēnāk vārdu, kuram emocionāla nozīme nav tik liela, piem., „papīrs”. 

   Tad, lūk, psihopātiem šis ātrums ir vienādi lēns, it kā vārdi „mīlestība”, „nāve”, „zaudējums”, „traģēdija” būtu ar tik pat neemocionālu saturu kā bumba, pildspalva, karte utt. Hipotēze ir sekojoša, ja cilvēks nespēj izjust vārdu nozīmi, ar tiem „spēlēties” ir daudz vieglāk. Var melot un teikt „es tevi mīlu, tu man esi nozīmīgs, es tev nekad nenodošu” un pilnīgi nejust nekādu emocionālu nozīmi šiem paziņojumiem.  Normāli cilvēki sagaida, ka otrs runājot, pārdzīvo kaut ko, tomēr mēdz būt cilvēki, kuri nejūt un līdz ar to ir spējīgi sastāstīt mums tieši to, ko vēlamies dzirdēt.

  Grāmatā minētas arī smadzeņu darbības izpētes, kas norāda uz mazu aktiviāti ierastajos emocionalitātes rajonos, kas vēl pastiprina šo hipotēzi. Patāv pat pētījumi, kuri norāda uz nespēju identificēt psihopātiem konkrētu smadzeņu puslodi (tipiski tā ir labā puslode) un arī konstantu emocionalo reakciju uzplaiksnījuma vietu smadzenēs.

   Rezumējot, Heira darbs būtu ļoti noderīgs visiem profesionāļiem, kuri mēdz saskarties ar kriminālistiku un aizdomās turētajiem, ieslodzītajiem u. tml., kā arī interesentiem, kuri vēlētos būt uzmanīgāki un potenciāli pasargāt sevi no bīstamām situācijām. Heirs gan ar humoru apraksta situācijas, kur viņu ir „piečakarējuši” psihopāti, tādējādi aicinot mums nebūt naiviem.

   Starp citu, grāmata ir pieejama arī krievu valodā. Лишенные совести. Роберт Д. Хаэр, 2007, Izdevniecība „Вильямс”.
Vēl info šeit: http://aftermath-surviving-psychopathy.org/index.php/2011/02/24/this-charming-psychopath-how-to-spot-social-predators-before-they-attack/

Interesantu lasīšanu!