"Uzmanību, gatavību, priecājamies par mirkli!"

Nesen sniedzu interviju žurnālam par apstāšanos savā ikdienā, mirkļa baudīšanu un jušanos pateicīgam par to, kas mums ir. Runa bija par to fenomenālo sajūtu, kas mūs šat tad pārņem atrodoties kādā vidē, klusumā.
Mūs pārņem labsajūta, prieks par šo doto mirkli un milzīga pateicības izjūta par to, ka mums tas ir, par to, ka mums ir dzīve. Kas ir šis mirklis, kā tas notiek, kā to saprast? Vai iespējams pašam radīt šo mirkli?
Kamēr intervijas rezultātus varēs lasīt žurnāla "Veselība" aprīļa numurā, šī tēma turpina manī dzīvot un lūk vēl dažas papildinošas atziņas ar kurām vēlējos padalīties.

No sākuma nāk prātā dažādi klasiķu vārdi par prieku...


Varbūt cilvēks vispār tikai tik ilgi dzīvo, kamēr spēj sajust prieku. Zenta Mauriņa

Labākais veids, kā samaksāt par skaistu mirkli, ir priecāties par to. Ričards Bahs

Tikai pacietīgajam atveras prieka puķe. Kas viņas pumpuru priekšlaicīgi uzplēš, nekad nepieredzēs tās pilna plaukuma. Zenta Mauriņa

.....un kur nu vēl pamatīgi nodrāztā Gētes Fausta frāze "Mirkli, tu esi skaists jel kavējies!"

Šķiet, ka pasaules gudrajiem ir bijis daudz sakāmā par prieku un mirkļa baudīšanu un nepretendējot viņus pārspēt epitetos tikai piebildīšu, ka manā pārliecībā pilnīgi apzināti spēt baudīt mirkli vislabāk spēj cilvēks, kur ir piedzīvojis arī zaudējumu.
Kad esmu bijis zaudējuma sāpēs, mocijies un skumis, es spēju novērtēt to, kas man ir.
Ja neesmu piedzīvojis zaudējumus, tad man prieks ir bērna prieks, naivs un vientiesīgs.
Jā, arī tas ir skaists, bet tajā nav apzināšanās, tikai pats process. Es varu šo procesu izbaudīt, bet nespēju to apzināties iegūt vēl vienu prieku par to, ka "mirklis ir skaists/ dzīve ir skaista/ ir vērts to tvert, kamēr ir/ justies pateicīgam par to."
Tādējādi, piedzīvojot zaudējumu, mēs gūstam arī salīdzinošo pieredzi, to, kas turpmāk palīdzēs ieraudzīt mirkļa burvību, prieku, harmoniju un varbūt pat laimi.