Paranoja.

   Pēdājās dienās aizvien vairāk domāju par šo interesanto un dīvaino fenomenu. Cik daudz tās ir mūsu vidū, cik daudz katrs no mums tai ļaujamies nepadomājot? Cik daudz vispār ir normāli just paranoju?

   Kas tad slēpjas paranojas fenomena pamatā? Es teiktu, ka tās ir idejas, aizdomas par ārējiem draudiem, psiholoģiski to varētu formulēt kā iekšēju baiļu projekciju - spoguļošanu uz āru.

   Ja es izjūtu bailes, šaubas, trauksmi, es varu meklēt tās iemeslus, iespējamu apdraudējumu ārpus sevis. Respektīvi, nevis es kaut ko daru, kas rada manas bailes, bet mani patiešām kāds apdraud.

   Paranojai nepastāv interpretācijas vai vairākkārtēja pareizības pārbaudīšana, gluži otrādi -  tā rosina uz darbību, apbraudējuma novēršanu. 

   Interesanti, bet paranojai raksturīga pilnīga nešaubība savā apšaubīšanā. Paranojas pārņemtam prātam, no vienas puses piemīt ideja par savu sliktumu un soda gaidīšana, no otras puses pilnīga grandiozitāte, lai iedomātos, ka apdraudētais ir tieši viņš.  

  Kas varētu būt labākais paranojas simbols? Hitlers. Nobijies un grandiozitātes apsēsts valsts līderis, kurš bija pārņemts ar sajūtu, ka viņu apdraud kāda cilvēku grupa, pārliecināja par to visu valsti un metodiski iztīrija Vāciju no ēbrejiem, čigāniem un citiem atšķirīgajiem. Lūk, tas ir visspilgtākais paranojas izpildījums. 

   Tādējādi var redzēt, ka vesela nācija, ne tikai viens indivīds, var kļūt paranojāls.

   Vai var radīt paranoju, kur tās nav? Gan jā, gan nē. Ja cilvēkam ilgstoši iedvešs, ka viņš ir īpašs un unikāls (piem., izredzētā rase) un pēc tam, kad viņš ir pilnībā šīs ilūzijas varā, sākt pilināt, ka viņa unikalitāti var apbraudēt un laupīt, tādējādi var radīt labvēlīgu augsni, paranojālu ideju dēstīšanai. 

   Kurš nu tai ļausies, kurš nē, tomēr vēsture rāda, ka lielas ļaužu masas, (ne tikai tautas, bet grupas) ir spējīgas apreibt no savas varenības un sākt trīcēt parajonā, apspiežot citus vai dzīvojot uz citu rēķina. Romiešu izrēķināšanās ar kristiešiem, inkvizīcijas un kristīgo fanātiķu aktivitātes viduslaiku Eiropā, PSRS nomenklatūras izrēķināšanās ar disidentiem, radikālo islāmistu terora akti un genocīds pašiem pret sevi. Es teiktu, ka tās visas ir paranojas sekas.

   Kādi vēl simboli nāk prātā domājot par paranoju? Dons Kihots, kurš ar apskaužamu uzcītību pielūdza savu Dulsineju, to nemaz nepazīstot, bet piedēvējot viņai visu ideālo un uzbruka vējzirnavām, saredzot tajās visa ļaunuma un apdraudējuma sakni.

   Nevilkšu paralēles ar notikumiem šeit, jo to nav, bet tomēr, tomēr.... katram, pirms viņš sāk pieprasīt, ka tam otram ir jāmainās, jākļūst kaut kādam citādākam, jo tas viņu apdraudot, tomēr būtu veselīgi pavērties sevī, uzdot sev dažus jautājumus un pamēģināt uz tiem vaļsirdīgi atbildēt. 

Jāsaka, gan ka šie jautājumi vairāk sakņojas kristīgajās vērtībās, nevis psiholoģijā.
 - Vai varētu būt, ka šai situācijā ir arī mans ieguldījums?
 - Vai es spētu palūgt piedošanu par to?
 - Kā es varētu pārtraukt ieguldīt šī konflkta turpināšanā?
 - Vai es sev tāds patīku?
 - Ko es vispirms varētu mainīt sevī?

Te nu vieta vēl vienam psiholoģiskumam. Refleksija. Jo tās vairāk, jo mazāk paranojas.