Slinkums.

   Turpinot publikāciju sēriju par 7 grēkiem jeb problēmām, pēdējais brīdis:), lai pievērstos slinkuma jautājumam.

   Esmu novērojusi, ka cilvēkiem ir īpaši grūti atzīties šai problēmā un grūti tai brīdī neļauties bērnišķīgam kaunam, it kā viņu priekšā stāvētu dusmīga skolotāja vai neapmierināta mamma, jo slinkums taču ir problēma, kas pieaugušajam jau sen jābūt iznīdētai. "Slinkot"? Fui, tā nav labi, tas ir sliktākais kā cilvēks varētu sevi parādīt."

   Šķiet, ka runājot vai pat iedomājoties par slinkumu aiz muguras nostājas kāda dusmīga pieaugušā tēls, tieši tas, kurš bijis visvairāk neapmierināts, bet ar ko tad?  Laikam jau ar mūsu pasivitāti, šaubīgumu, atlikšanu, kam noteikti tai brīdī ir bijis kā emocionāls pamats. Patiesi, vai slinkums nav vecāku un skolotāju izdomājums ar kuru kaunināt bērnu cerot, ka tas ko dos. Jā, parasti dod... vēl lielāku pasivitāti, jo kauna pārņemtam indivīdam veiksmīgi darboties ir vēl grūtāk.

   Tādējādi, izskatot šo problēmu, rodas vēlēšanās to atbrīvot no šīs lingvistiskās stigmas un nosaukt to citādi. Kūtrība jeb kūtrums. Manuprāt, tas skan citādāk, jo noņem bērnībā piedzīvoto kaunu par to, ka atkal neesam izdarījuši pa prātam kādam no pieaugušajiem un tiekam apzīmēti kā sliņķi.

   No kā tad kūtrība varētu sastāvēt un kas ir kūtrs? Vai kūtrības pārņemtam cilvēkam nav sapņu, nav vēlmju? Nez vai. Fizisks vai garīgs mazkustīgums, inertums, problēmas paveikt kaut ko jaunu, necīnīšanās traucē apjēgt vai sajust savas vēlmes. Visa enerģija aiziet, lai tam pretotos.

   Iniciatīvas trūkums visnotaļ varētu būt kūtruma pazīme un tas ir rezultāts tam, ka esmu saņēmis negatīvu atsauksmi un novērtējumu savai aktivitātei. Cik gan ilgi var pūlēties, ja nesanāk? Labāk nedarīt. Tā virs bailēm uzplaukst kūtrums, inertums, bet tas pasargā no sliktas atgriezeniskās saites, kaut uz brīdi. Cilvēka prāts jau ir tā iestādīts, lai priekšplānā redzētu tūlītējus ieguvumus. Tā nu kūtrums zeļ manā dzīvē, jo nodrošina tūlītēju drošību.

   Manuprāt, kūtrībā ir daudz baiļu un perfekcionisma. Ja nevaru paveikt uzreiz un tā, lai būtu izcili izdevies, labāk nedarīt vispār. Bieži kritizētam cilvēkam kūtrums attīstās kā aizsardzība pret kritikas sāpēm. Labāk es nedaru neko, jo neizdošanās gadījumā varu parādīties kā neveiksminieks un nekompetents.
   Bailes rīkoties kaut kā "pa jauno" vai izmēģināt šo jauno, cilvēku var iedzīt "paralīzē", kurā ar zināmu laiku viņš sāk justies komfortabli. Komfortabli, jo ir atradis veidus kā pārciest šo nedarīšanas frustrāciju, grimstot sapņainībā un barojot sevi ar apsolījumiem, ka gan jau kaut kad, jo tagad nav īstais brīdis, vajag nedaudz nogaidīt u. tml. Viņš ir apaudzējis sevi ar ērtībām, kā piemēram ir atradušies ar iniciatīvu bagāti ļaudis, kas paveic viņa vietā. Iekārojoties kūtrības mīkstajā migā, šķiet arī bailes vairs nejūt.
  Rodas jautājums, ja mūs visus apkārtējā pasaule pārstātu vērtēt, likt atzīmes un piešķirt apzīmējumus, vai kūtrums būtu tik izplatīts? Ja katra cilvēka patiesa sasniegumu un kļūdu mēraukla būtu iekšēja izjūta par labi padarīto, vai būtu tik daudz baiļu kļūdīties? Vai mēs mazāk sastingtu un paralizētos?

   Ja skolā izpildot uzdevumu kļūdaini un to saprotot, mēs nesaņemtu sliktu atzīmi, atnākot mājās nesaņemtu vecāku skābo sejas izteiksmi par mūsu neveiksmi, vai mēs varētu drosmīgām turpināt pasaules un savu spēju izzināšanu? Vai interesi eksperimentēt ar sevi un pasauli mūs tik pat ļoti pavadītu bailes, kas nokauj jebkuru interesi un iniciatīvu?

   Atbildes paliek atvērtas tiem, kuri ir piedzīvojuši pamatīgu kritikas un nosodījuma devu savā attīstības periodā un tagad krietnu devu savas dzīves atliek.

   Ko tad pasākt brīdī, kad aptveram, ka esam kļuvuši kūtri? Varbūt pievērsties savām bailēm un nedrošībai.
Ko es vēlos paveikt?

Kas mani biedē, ja plānoju to paveikt?
Kas ir sliktākais, kas var notikt?
Kas notiks ar mani, ja šis sliktākais notiks?
Vai es to varēšu pārdzīvot/izturēt?
Vai savu neveiksmju novērtētājs varu būt es pats?
Kas notiek ar manu kūtrumu tagad, kad atbildu uz šiem jautājumiem?

Nobeigumā piebildīšu, ka brīdī, kad mēs kādu (it īpaši bērnu) nekonstruktīvi kritizējam, nosodām vai apsaukājam, mēs veicinām kūtrumu.
Lai veicas visiem tikt skaidrībā ar savu kūtruma sakni.