Pašnāvība.

Pirmpublicējums Tvnet 2014. gada 13. augustā 

No socioloģijas viedokļa, pašnāvību varētu formulēt kā visur pastāvošu sociālu fenomenu. Viens no socioloģijas pamatlicējiem Emīls Dirkheims 19. gadsimtā ieinteresējās par šo neizprotamo cilvēku rīcību un veica datu analīzi, kas atklāja, dažus interesantus un tai laikā revolucionārus secinājumus kā piemērs tam: pašnāvība biežāk sastopama starp protestantiem, nekā katoļiem un ebrejiem; pašnāvība vairāk sastopama miera, nevis kara laikā, vairāk starp militāristiem, nekā civilajiem, vairāk starp vientuļajiem, nekā ģimenes ļaudīm, vairāk starp izglītotiem, nekā neizglītotiem. Lai gan vēlākos gados kritizēts, Dirkheims ir slavens ar to, ka formulēja 3 veidu pašnāvības: egoistisku, altruistisku un anomisku, tādējādi iezīmējot, ka pati pašnāvības motivācija var būt dažāda.

Tomēr pašnāvība kā fenomens pastāv jebkurā kultūrā, neatkarīgi no tās attīstības un iespējām. Tā eksistē visos laikos un visās sabiedrībās.

Agrāk pašnāvība tika cieši saistīta ar psihisku saslimšanu, tomēr attīstoties arī psihiatrijai, psiholoģijai un psihoterapijai, kļuva skaidrs, ka ne visi pašnāvnieki ir smagi psihiski slimi ļaudis.

No socioloģiskā viedokļa ir grūti izprast indivīda uzvedību, tamdēļ, tam palīdz psiholoģija, runājot par pārdzīvojuma subjektīvumu. Cilvēki apkārt var būt priecīgi, bet viens starp viņiem šo prieku var neizjust. It kā konteksts viens un tas pats, tomēr reakcijas dažādas. Šādu stāvokli var veicināt krīze, kas radusies kāda nozīmīga zaudējuma rezultātā vai jau depresija.

Nav iespējams ilustrēt vai saprotami izstāstīt tās iekšējās mokas, kas pārņem cilvēku, ja to moka bezcerība, bezjēdzība. Tie, kas to ir izbaudījuši zina, bet, kas nav, pat nevar iedomāties, kas tās ir par ciešanām. Tomēr nespējot ielīst otram zem ādas, mēs diemžēl nespējam aptvert to, ka šo ciešanu jūklī cilvēks pašnāvību ir sācis skatīt, kā beigas savām mocībām.

Tādējādi pašnāvība parādās nevis kā problēma, bet kā risinājums. Nav manis, nav sāpju. Tieši nomāktība un tai sekojošais izmisums var kalpot par cilvēka pārdomām šīs mocības izbeigt. Jāpiebilst arī, ka ne visiem, kuriem ir depresīvs noskaņojums parādās domas vai idejas par miršanu, tomēr visi kuriem tās ir jūtas nomākti.

Lai gan uz pašnāvības aktu var skatīties ka uz psihisku stāvokli, kurā cilvēks paveic neiedomājamo, atņem pats sev dzīvību, ka tas nav saprātīgi, tādējādi kaut vai ar realitātes uztveri nav kārtībā. Tomēr no eksistenciālisma viedokļa, kas uztver cilvēka absolūto izvēli dzīves priekšā, pašnāvība var būt kā cilvēka pēdējā iespējamā izvēle ciešanu apstākļos. Tā var tikt skatīta kā izvēle nepiedalīties un izvēle aiziet, tomēr izlemt to pašam. Lai izprastu šo redzējumu, jāabstrahējas no domāšanas kristīgā skatījumā. Indivīds pašnāvību var izvēlēties kā pēdējo līdzekli kā saglabāt savu pašcieņu neizbēgamas nāves un ciešanu priekšā. Šeit arī var būt ietverts mūžīgi diskutablais jautājums par eitanāziju.

Lai vai kā mēs skatītos, pašnāvības akts ir pilnībā mistisks un neizprotams nevienam, kurš paliek. Palikušo prāts meklē atbildes, kuru nav. Tuviniekus visu atlikušo dzīvi plosa jautājumi, kāpēc viņs/ņa neko neteica, kā es varēju neredzēt, vai es kaut ko varēju darīt? Tie diemžēl ir neatbildami jautājumi, jo atbildētājs ir miris. Šķiet, ka tas izrauj emocionāli caurumu, kuru ir ārkārtīgi grūti aizdziedēt, tamdēļ profesionāla palīdzība ir nepieciešama arī palikušajiem. Nevis lai to aizmirstu, bet, lai ar laiku spētu virzīties tālāk.

Dzīve liek domāt, ka tur priekšā vienmēr ir izvēles un iespējas, savukārt nāve būs visu tālāko iespēju neiespējamība. Cilvēkam normālā noskaņojumā būs neiespējami izprast viena indivīda labprātīgu došanos nāvē un jāņem vērā, ka šo attieksmi diktēs arī pastāvošā kultūra un reliģija. Senajā Grieķijā vai piemēram mūsdienu Japānā pašnāvība netiek saistīta ar stigmu (kaunu). Savukārt kristīgā pasaule viennozīmīgi redz to kā iejaukšanos dieva kompetencē, tāpēc tas ir grēks un pašnāvnieki tiek izstumti.

Saistībā ar pašnāvībām pastāv arī zināmi mīti vai melīgas pārliecības, kas var izrādīties kaitīgas saskaroties ar pašnāvnieciski noskaņotu indivīdu.

Viens no tiem ir, ka pašnāvnieks par pašnāvību nedalās, bet klusē kā partizāns. Bieži vien cilvēki tiešā vai netiešā veidā dalās ar savām emocijām un arī plāniem, tikai apkārtējie uztver to kā vienkāršu parunāšanu. Sak, ja runā, tad nekad neizdarīs. Tieši otrādi. Pat verbāla pašnāvības iespējas minēšana apkārtējiem būtu jāuztver ļoti nopietni. Jāpiedāvā cilvēkam savs atbalsts, jāsadzird.

Indivīds runā, jo vēl šaubās, šķiet it kā gaida atbildi no pasaules, vai tā to vēl grib. No 100% vēl ir kāds %, kas grib dzīvot. Simtprocentīgi izlēmušu cilvēku neglābs neviens un tāds arī nerunās.

Paradoksāli, bet, kad lēmums par pašnāvību tiek pieņemts, nomāktais cilvēks sāk izjust dīvainu atvieglojumu un tas ir saprotams. Beidzot viņa problēmai, viņa mocībām ir risinājums. Tādā gadījumā, cilvēks var sākt uzvesties tā it kā viņam kļuvis labāk un viss turpmāk būs kārtībā. Tas, savukārt, iemidzina līdzcilvēku uzmanību un viņi nepamana, ka tuvinieks vienkārši kārto savas pēdējās lietas uz zemes. Paslīd garām gan mantu izdāļāšana, gan emocionāli novēlējumi saviem mīļajiem. Tāpēc, ja smagas depresijas vai krīzes pārņemtam cilvēkam pēkšņi, neizskaidrojami paliek labi, būtu prātīgi aprunāties ar viņu par pašnāvības tēmu.

Tas ir vēl viens mīts. „Viņam jau ir tik slikti un ja es pajautāšu, vai viņš plāno pašnāvību, viņam tas var ienākt prātā.” Tā nav un lai to pierādītu, katrs lasītājs var šobrīd iedomāties, vai viņu varētu tagad pierunāt veikt pašnāvību. Tas nav tik vienkārši, jo mēs turamies pie savas dzīvības.

Ja ir bažas par kādu savu tuvinieku, draugu, noteikti vajag vaicāt un paradoksāli, ka cilvēki atbild godīgi. Tipiskās nolieguma atbildes ir „vaiii, nē, tik traki nav”; „es reizēm domāju, taču apzinos, ka nekad nespētu to izdarīt.” Tomēr atbilde „jā, īstenībā es to mēdzu apsvērt”, gan būtu jāuztver nopietni un jāpalīdz cilvēkam sameklēt profesionāla palīdzība.

Noteikti nevajadzētu kaunināt un apelēt pie paliekošajiem, tā, kontaktu var tikai zaudēt. Drīzāk ir vērts neitrāli izzināt, vai cilvēks jau ir izvēlējies veidu kā nomirt un laiku, kad tam būtu jānotiek. Jo detalizētāks miršanas plāns un tuvāks tās laiks, jo bīstamāka ir situācija un pēc palīdzības būtu jāvēršas nekavējoties.

Mūsu sabiedrībā pašnāvība netiek definēta kā noziegums, tomēr draudi nodarīt sev pāri tiek saprasti kā zināma veida traucējums, tādēļ, cilvēku šādā situācijā, visdrīzāk aizturēs psihiatrijas centrā (Ārstniecības likuma 68.pants), līdz atzīs, ka draudi vairs nav tik nopietni. Smagos gadījumos tas nav risinājums, tomēr uz doto brīdi tas ir veids kā valsts iesaistās. Domāju, ka papildus darbu varētu darīt katrs no mums, vienkārši esot modrs par tiem apkārtējiem, mīļajiem un viņu noskaņojumu.

Justies labi.

   Triviāli banālais jautājums, kā justies labi? Vai justies labi ir kāda iekšēja darba rezultāts vai tas ir dabisks stāvoklis?

   Bieži vien cilvēks vēršas pēc palīdzības pie speciālista, jo "nejūtas labi"; "jūtas slikti". Ko darīt? No kā sākt? Te nu ir vieta jautājumam un iespējamām atbildēm uz jautājumu, kas tas ir, justies labi? Kas ir laba pašsajūta?

   Kāds atbildēs, ka tas ir mierīgs noskaņojums, cits, ka tā ir ekstāze, vēl kāds minēs pieticīgu izjūtu, ka nav nepatikšanu un grūtību. Tieši  caur atbildēm uz šo jautājumu iespējams pietuvoties tam unikālajam labsajūtas fenomenam, kas katram sastāvēs no pilnīgi kā cita.

   Domāju, ka ceļojums var sākties šeit - ko tad priekš manis nozīmē justies labi? Kā es zināšu, ka tas ir tas? Kādas emocijas nokrāso šo labo pašsajūtu?

© 2013 The Interpretation of Dreams

   Ir vēl daži veidi kā sākt šķetināt radušos situāciju. Viens no tiem ir laisties pagātnes ceļojumā un sākt atcerēties brīdi, kad es pēdējo reizi jutos labi. Kur es biju, kas ar mani notika, kas bija šīs situācijas palaidēji un dalībnieki? 

   Atbildot uz augstāk minēto, iespējams pietuvoties tai savas dzīves pieredzei, kas var kalpot par piemēru labas pašsajūtas kontekstam un mēģināt to atkārtot, cerot, ka labais noskaņojums būs atpakaļ.

   Cits ceļš ir mēģināt izprast traucēkļus. Kas man traucē justies labi? Kas ir šķērslis starp mani un šo pašsajūtu? Novēršot traucēkļus atkal paveras iespēja, ka mana izjūta mainīsies.

   Nākošais var būt kreatīvais ceļš. Mēģinot domāt un atklāt no jauna, no kā var sastāvēt mana nākotnes labā pašsajūta. Kas man ir jāizdara vēl, lai no jauna sajustos LABI. Tādējādi es radīšu jaunas saites ceļā uz labsajūtu.

   Protams, ka aizēnot šo filozofēšanu var fakts, ka nevar visu laiku justies labi. Tas dzīvē tā nenotiek. Dzīve ir sarežģījumiem un traucējumiem pilna lieta, tādējādi, agri vai vēlu notiks kaut kas, kas kalpos kā izaicinājums. Mana brīvība sagādāt sev labsajūtu agri vai vēlu var saskarties ar cita brīvību uz to pašu. Ja labu pašsajūtu man nodrošinātu ballīte vēlās vakara stundās, tad tā sastapsies ar mana kaimiņa vēlmi justies labi naktī, izguļoties bez papildus trokšņiem aiz sienas. Patiešām, lielākais stresa avots ir mūsu pastāvīgā nepieciešamība sadzīvot vienam ar otru.

   Tā nu sanāk, ka, lai justos slikti, nekas īpašs mūsu dzīvē nav jādara, to dzīve sagādā pati. Tomēr, lai justos labi, vienmēr... vienmēr kaut kas ir jādara. Un, ja šīs izjūtas nav, tad viens no pirmajiem jautājumiem sev var skanēt sekojoši: "Ko es esmu izdarījis priekš tā, lai justos labi?"

Slinkums.

   Turpinot publikāciju sēriju par 7 grēkiem jeb problēmām, pēdējais brīdis:), lai pievērstos slinkuma jautājumam.

   Esmu novērojusi, ka cilvēkiem ir īpaši grūti atzīties šai problēmā un grūti tai brīdī neļauties bērnišķīgam kaunam, it kā viņu priekšā stāvētu dusmīga skolotāja vai neapmierināta mamma, jo slinkums taču ir problēma, kas pieaugušajam jau sen jābūt iznīdētai. "Slinkot"? Fui, tā nav labi, tas ir sliktākais kā cilvēks varētu sevi parādīt."

   Šķiet, ka runājot vai pat iedomājoties par slinkumu aiz muguras nostājas kāda dusmīga pieaugušā tēls, tieši tas, kurš bijis visvairāk neapmierināts, bet ar ko tad?  Laikam jau ar mūsu pasivitāti, šaubīgumu, atlikšanu, kam noteikti tai brīdī ir bijis kā emocionāls pamats. Patiesi, vai slinkums nav vecāku un skolotāju izdomājums ar kuru kaunināt bērnu cerot, ka tas ko dos. Jā, parasti dod... vēl lielāku pasivitāti, jo kauna pārņemtam indivīdam veiksmīgi darboties ir vēl grūtāk.

   Tādējādi, izskatot šo problēmu, rodas vēlēšanās to atbrīvot no šīs lingvistiskās stigmas un nosaukt to citādi. Kūtrība jeb kūtrums. Manuprāt, tas skan citādāk, jo noņem bērnībā piedzīvoto kaunu par to, ka atkal neesam izdarījuši pa prātam kādam no pieaugušajiem un tiekam apzīmēti kā sliņķi.

   No kā tad kūtrība varētu sastāvēt un kas ir kūtrs? Vai kūtrības pārņemtam cilvēkam nav sapņu, nav vēlmju? Nez vai. Fizisks vai garīgs mazkustīgums, inertums, problēmas paveikt kaut ko jaunu, necīnīšanās traucē apjēgt vai sajust savas vēlmes. Visa enerģija aiziet, lai tam pretotos.

   Iniciatīvas trūkums visnotaļ varētu būt kūtruma pazīme un tas ir rezultāts tam, ka esmu saņēmis negatīvu atsauksmi un novērtējumu savai aktivitātei. Cik gan ilgi var pūlēties, ja nesanāk? Labāk nedarīt. Tā virs bailēm uzplaukst kūtrums, inertums, bet tas pasargā no sliktas atgriezeniskās saites, kaut uz brīdi. Cilvēka prāts jau ir tā iestādīts, lai priekšplānā redzētu tūlītējus ieguvumus. Tā nu kūtrums zeļ manā dzīvē, jo nodrošina tūlītēju drošību.

   Manuprāt, kūtrībā ir daudz baiļu un perfekcionisma. Ja nevaru paveikt uzreiz un tā, lai būtu izcili izdevies, labāk nedarīt vispār. Bieži kritizētam cilvēkam kūtrums attīstās kā aizsardzība pret kritikas sāpēm. Labāk es nedaru neko, jo neizdošanās gadījumā varu parādīties kā neveiksminieks un nekompetents.
   Bailes rīkoties kaut kā "pa jauno" vai izmēģināt šo jauno, cilvēku var iedzīt "paralīzē", kurā ar zināmu laiku viņš sāk justies komfortabli. Komfortabli, jo ir atradis veidus kā pārciest šo nedarīšanas frustrāciju, grimstot sapņainībā un barojot sevi ar apsolījumiem, ka gan jau kaut kad, jo tagad nav īstais brīdis, vajag nedaudz nogaidīt u. tml. Viņš ir apaudzējis sevi ar ērtībām, kā piemēram ir atradušies ar iniciatīvu bagāti ļaudis, kas paveic viņa vietā. Iekārojoties kūtrības mīkstajā migā, šķiet arī bailes vairs nejūt.
  Rodas jautājums, ja mūs visus apkārtējā pasaule pārstātu vērtēt, likt atzīmes un piešķirt apzīmējumus, vai kūtrums būtu tik izplatīts? Ja katra cilvēka patiesa sasniegumu un kļūdu mēraukla būtu iekšēja izjūta par labi padarīto, vai būtu tik daudz baiļu kļūdīties? Vai mēs mazāk sastingtu un paralizētos?

   Ja skolā izpildot uzdevumu kļūdaini un to saprotot, mēs nesaņemtu sliktu atzīmi, atnākot mājās nesaņemtu vecāku skābo sejas izteiksmi par mūsu neveiksmi, vai mēs varētu drosmīgām turpināt pasaules un savu spēju izzināšanu? Vai interesi eksperimentēt ar sevi un pasauli mūs tik pat ļoti pavadītu bailes, kas nokauj jebkuru interesi un iniciatīvu?

   Atbildes paliek atvērtas tiem, kuri ir piedzīvojuši pamatīgu kritikas un nosodījuma devu savā attīstības periodā un tagad krietnu devu savas dzīves atliek.

   Ko tad pasākt brīdī, kad aptveram, ka esam kļuvuši kūtri? Varbūt pievērsties savām bailēm un nedrošībai.
Ko es vēlos paveikt?

Kas mani biedē, ja plānoju to paveikt?
Kas ir sliktākais, kas var notikt?
Kas notiks ar mani, ja šis sliktākais notiks?
Vai es to varēšu pārdzīvot/izturēt?
Vai savu neveiksmju novērtētājs varu būt es pats?
Kas notiek ar manu kūtrumu tagad, kad atbildu uz šiem jautājumiem?

Nobeigumā piebildīšu, ka brīdī, kad mēs kādu (it īpaši bērnu) nekonstruktīvi kritizējam, nosodām vai apsaukājam, mēs veicinām kūtrumu.
Lai veicas visiem tikt skaidrībā ar savu kūtruma sakni.

Dažādās vērtības

   Nesen viesojos, kāda tālā, nu gluži vai, uz robežas ar austrumiem, valstī. Ceļojums un piedzīvotais lika ieraudzīt pavisam, šķiet, triviālu lietu, kas starp cilvēkiem mēdz radīt grūtības. Arī man.

   Runa, tik tiešām, ir par vērtībām. Ikdienā jau nemaz tā neaizdomājos, ka apkārt man ir cilvēki, kas var un dzīvo pēc citām vērtībām. Tomēr tā notiek arī šeit, Latvijā.
   Bet, ja nu sanāk doties uz pavisam svešādu vidi, tur ļaudīm pavisam noteikti būs kādas atšķirīgas vērtības. Jā, es jau esmu tikai viesis tur, vēroju valsti, vidi, kā gleznu vai filmu, ar zināmu romantikas devu. Izrādās, atliek vien pavisam nedaudz ienirt svešas kultūras attiecībās kā te nu tā ir, nepieņešana, neizpratne, vēlme novērsties un pārtraukt piedzīvot atšķirīgo.
   Tā nu es prātoju, ka katrs no mums, arī es, esam savu vērtību nesēji, translētāji, iespējams arī vergi un ir tik vienkārši sākt pieņemt, ka pilnīgi visiem ir šādām vērtībām jābūt. Piemēram, izvēloties precizitāti par savu vērtību, lolojot, kopjot to, var pārdzīvot pamatīgu frustrāciju, saskaroties ar ļaudīm, kam šī vērtība ir pēdējā vietā. Vai, piemēram meli. Ja nemelot ir vērtība, tad... austrumos nevar tirgoties:) un melīgums izraisīt sašutumu un nepieņemšanu.
   Dusmas un aizkaitinājums ir mana tipiskā reakcija, kad es saskaros ar atšķirīgo dzīves skatījumu citos. Apstulbums ar to, ka cilvēks var pilnīgi ignorēt kaut ko tik svarīgu priekš manis, kādu brīdi mani neatstāja, līdz nonācu līdz šim secinājumam. Man vienmēr bija licies, ka esmu tik atvērta dažādajam, bet.... .
   Ir taču tik viegli būt tolerantai, tad, kad atšķirīgie ir kaut kur "tur", tie neietekmē manu dzīvi, es nesaskaros ar tiem. Tie - atšķirīgie dzīvojas pa "rezervātu", kas mani mentāli maz skar, atliek vien tur neparādīties un prāts ir mierīgs.
   Tomēr, kā būt blakus cilvēkam, kura vērtību sistēma sastāv no citām kvalitātēm? Kā veidot ar šādu cilvēku sadarbību, attiecības? Vai starp atšķirīgām vērtībām patiešām nevar pastāvēt savstarpēja bāgātināšanās? Vai patiešām vienmēr ir jākaro par to, kura vērtības būs svarīgākas?

Dāņu kino

Mūsu skandināvu kaimiņi gatavo patiešām labu kino.

Padalīšos ar dažiem nosaukumiem. Laba laika pavadīšana būs garantēta.

Adam's apples / Adams aebler - komēdija
The green buchers / De grone slactere - kriminālkomēdija
Stealing Rembrandt / Rembrandt - kriminālkomēdija
Terribly happy / Frygtelig lykkelig - kriminālkomēdija
In chine they eat dogs / I kina spiser de hunde - kriminālkomēdija

The celebration / Festen - drāma
Accused / Anklaget - drāma
The Hunt / Jagten - drāma

Murk / Morke - trilleris

Patīkamu skatīšanos.

Alkatība

(Turpinājums postam "7")
  
 Alkatību mēdz skatīt gan kā mantrausību, negausību specifisku fokusēšanos uz mantām, finansiāliem labumiem - naudu, kā arī ar to saistīto skopumu.
    Skopums ir alkatības monētas otra puse. No vienas puses es alkstu, lai man piederētu aizvien vairāk, no otras puses, jo vairāk man pieder, jo vairāk bail, ka varu to visu pazaudēt. Protams, skopums var būt saistīts arī ar citām lietām, piemēram skaudību. Kāpēc man kādam ir jāpalīdz, ja viņam tāpat viss ir labi? Tādējādi nekādā gadījumā nedrīkst dalīties, jo kā gan var dalīties, ja pašam trūkst.
   Manuprāt, alkatības galvenā iezīme ir šī nepietiekamība. Lai cik man piederētu, es aizvien redzu, ka citiem ir vairāk un es gribu vairāk kā viņiem. Alkatība atraisa iespējas noziegumam, jo bieži vien legālā veidā iegūt vairāk un uzreiz nav iespējams. Tipisks alkatības un arī skaudības noziegums ir zādzība.
   Jo vairāk nākas domāt par šiem nāves grēkiem vai cilvēku valodā - problēmām, jo spilgtāk iezīmējas šo problēmu savstarpējā saistība. Nav nemaz vairs tik viegli atbildēt, kurš ir mans mīļākais grēks?
   Alkatība nes līdzi rijību jeb pārmērību, savukārt, tās izraisītais skopums nes līdzi dusmību.

By Marta Dahlig

    Alkatība visai bieži var būt saistīta arī ar lepnību. Es uzskatu, ka esmu pelnījusi vairāk kā citi. Tā ir kā atļauja, lai rāptos uz augšu pāri citu galvām.
   Šai aspektā alkatība vairs nebūs tik tieši saistīta ar alkām pēc naudas, mantas. Cilvēks var alkt pēc varas, slavas, vispārējas atzinības - pierādījuma tam, ka esmu dievs un tieku pielūgts.
   Pavisam, pavisam bēdīgs notikums lika man pievērsties tieši alkatības tēmas izklāstam. Nupat biju nejaušs liecinieks tam kā izjūk divu cilvēku draudzība, kas mērāma gadu desmitos. Iemesls, skaudība, kas noveda pie alkatības, kas noveda pie zādzības. Apzagtā puse ir zaudējusi ne tikai draugu, bet arī ticību vispārējām vērtībām par ētiku, godīgumu. Vainīgā puse ir neizpratnē, apelē pie idejas, ka nevajag būt skopam, ir jādalās. Draudzības vairs nebūs, bet šķiet, ka grēks paliek un turpina savu nešķīsto darbu.
   Lai kas notiktu ar cilvēkiem un starp tiem, es neglābjami ticu labajam pirmsākumam katrā no mums, tomēr reizēm mākoņi tik ļoti sabiezē, ka zūd ticība, ka tas kurš noklīdis jebkad radīs gaismu.
   Alkatība ir tiekšanās iegūt vairāk nekā nepieciešams, tā Augustīns, bet cik daudz tad ir nepieciešams? Kā to noteikt, nomērīt? Kaut kāda atbilde ir meklējama ikviena sirdsapziņā.
Tātad, kārtējo reizi, piedāvāju jautājumus pašanalīzei.
Cik daudz atzinības man ir nepieciešams, lai es justos labs un noderīgs?
Cik daudz kontroles es vēlos pār dzīvi un procesiem tajā?
Vai esmu gatavs arī zaudēt? Ko? Cik daudz?
Vai manu laimes izjūtu var izteikt kādā algoritmā "tik un tik naudas, tik un tik mantas..."?
Kas ir tas, kas man dzīvē nodrošina vislielāko apmierinājuma izjūtu?
Cik lielā mērā mani vada vēlme būt pārākam pār citiem?

Studenta lomas īpatnības.

Atgriežoties akadēmiskajā vidē man ir radušās dažas piezīmes par studenta lomas īpatnībām.

Interesanti, ka nonākot studenta lomā indivīds vairāk vai mazāk sāk uzvesties atbilstoši tiem stereotipiem, kas šo lomu raksturo.
Īpaši interesanti, jo novērojot, rodas iespaids, ka lomas pārņemšana pilnīgi nav atkarīga no vecuma, intelekta līmeņa, statusa, profesionalitātes savā jomā vai personības brieduma.
Atliek vien nokļūt studenta lomā, kā...

• Lietas tiek darītas pēdējā brīdī.
• Tiek meklēti visi iespējamie un morāli akceptējamie veidi, lai izbrauktu.
• "Haļava" kā prioritāte jebkura priekšmeta nokārtošanā. 
• Ja "haļava"neizbrauc, tikai tad nopietna mācīšanās.
• Tirgošanās ar pasniedzējiem par priekšmeta prasību samazināšanu.
• Sūkstīšanās par pasniedzēju neadekvāti augstajām prasībām.
• Brutāla bastošana.
• Norakstīšana, špikošana vai plaģiātisma iezīmes.
• Ik pa laikam tiek izjustas neizskaidrojamas bailes par atskaitīšanu.
• Skaudība par to, kāpēc citam ir labāka atzīme.
• Trula dirnēšana internetā vai arī mājas uzkopšana, tai vietā, lai pievērstos referātu rakstīšanai.
• Nebeidzamie sapņi par to, cik gan es būšu priecīgs, kad pabeigšu.
• Ilūzijas par to, kā mana dzīve radikāli mainīsies. 

Iespējams esmu palaidusi vēl kaut ko garām, tomēr patiešām aizraujoši novērot, kā kundzīte gados un 25 gadīga jauniete vienādi attaisnojas par laicīgi neiesniegto pārbaudes darbu un pēc tam kafejnīcā draudzīgi apspriež to, ka pasniedzējs ir neciešams un kā tur varētu "izbraukt".

Pārmērība.

  (Turpinājums postam "7")

 

   Ķeršos pie nākošā grēka jeb cilvēciskas problēmas un tā ir pārmērība. Dažādos reliģiskos avotos pārmērība tiek definēta arī kā rijība, norādot arī uz zināmu šī grēka miesiskumu, tomēr es gribētu fokusēties ne tik daudz uz ēšanu kā tādu (par ēšanu meklējiet manu postu "par ēšanu"), bet gan uz pārmērību kā vispārēju uzvedību vai pat pārmērību kā zināmu pasaules skatījumu. Laba vajag daudz, mēdz atbildēt cilvēki uz teicienu, ka laba daudz nevajag.

   Kas tad ir pārmērība un kā to izmērīt? Atzīšu, ka temats ir apjomīgāks kā var pacelt vienā postā, tomēr iedziļinoties fenomenoloģijā, jāspriež, ka pastāv kāds mērs, kas nosaka vidējo līmeni starp pārmērību un pieticību un humānisti jau nu noteikti apgalvos, ka šo mēru ir tiesīgs noteikt cilvēks pats. Es piekrītu, tā ir, bet, vai cilvēks pats vienmēr spēj noteikt mēru? 

   Vai pārmērību ir kaitnieciska? Jebkas, kas pārmērīgi aizpilda mūsu uzmanību, izspiež ārā to, kas ir - dabisko. Vienalga vai cilvēks pār mēru dzer vai pārmēru aizraujas ar filosofiju, politiku...rakstniecību :)

   Pārmērības fenomens ir cieši saistīts ar attiecībām ar objektiem vai subjektiem. Mēs varam ieslīgt pārmērībā attiecībās ar kaut ko (vai tas ir priekšmets, cilvēks vai ideja), pie kam, ik uz soļa, tomēr neskaidrs jautājums ir, kā pārmērība var kļūt par psiholoģisku problēmu?

Mana intuitīvā atbilde ir saistīta ar komunikāciju ar pasauli.

   Te nu ieslīgšu augstākā līmeņa narcisismā un citēšu pati sevi. 2009. gada jūlija postā "Komforts" (http://www.psihoterapeitesprakse.lv/p/emuars.html ) es jau rakstu "cik tad daudz mantu man vajag, lai es justos labi?"

   Tātad, cik daudz man vajag, lai es justos drošs komunicēt ar pasauli? Kā arī, cik drošs es jūtos, lai no pasaules saņemtu atbildi? Te ir runa par zināmu piesegu jeb aizsardzību pret pasaules iedarbību.

   Ja indivīds nespēj atstāt drošās mājas, kamēr viņam nav nodrošināts kāds īpašs komforts, šis indivīds visdrīzāk izjutīs trauksmi, iespējams pat paniku. Vai tādā stāvoklī indivīds spēj pilnvērtīgi komunicēt ar pasauli? Vai tā būs pārmērība?

Pieter Bruegel "Pārmērība"

   Jāpiebilst, ka pastāv pārmērības, kas ir sociāli neakceptētas un kas tādas ir.

Piemēram, sociāli neakceptēta pārmērība būs atkarība no vielām, tai pat laikā pārmērīga strādāšana var tik atzīta kā darba tikums. Tas nav absolūti, jo var pastāvēt sabiedrības un kultūras, kuras skatīsies uz pārmērībām pretēji.

   Mūsu attiecīgā kultūra mūs socializē un iemāca zināmu stereotipu kā skatīties uz mēru, pārmērību un pieticību un kaut kādā līmenī mēs paliekam šīs sistēmas vergi. Nevaram vairs negrozīt galvu, kad redzam uz ielas pār mēru piedzērušos cilvēku vai smēķējošu bērnu. Mēs nespējam vairs ironiski nepasmīnēt, kad dzirdam cilvēku pārmērīgi pieķērušos kādam reliģiskam virzienam. Tas liek man domāt, ka pārmērība ir kāds ārējā novērtējuma indikators. Cilvēki, kas ir pār mēru aizrāvušies ar kaut ko, mums atnes izjūtu par viņiem kā infantiliem ļaudīm. Ļaudīm, kas nekontrolē.

   Atradu ļoti atbilstošu indiešu sakāmvārdu: "Neesi ne pārmērīgi ass, ne pārmērīgi paštaisns, ne pārmērīgi piekāpīgs, ne pārmērīgi uzstājīgs, ne pārmērīgi skeptisks. Jebkura pārmērība ir bīstama: rupjība cilvēkus aizkaitina, ietiepība - atgrūž, mīkstmiesība izsauc nicinājumu, uzstājība - apvaino, akla ticība padara par smieklīgu, neticība - izraisa pagrimumu." Caur to mēs arī varam ieraudzīt, kā pārmērība attiecībās ar cilvēkiem ietekmē to, kā mūs var uztvert.
   Šīs protams nav vienīgās pārmērības sekas. Principā jau, jebkuras pārmērības sekas ir paģiras, šī vārda visplašākajā nozīmē.

   Domājot par iespējamo pārmērības "ārstēšanu", atkal jāvēršas kristietībā (jāsaka, ka ne tikai tur), kur runa būs par mērenību vai pieticību. 

   Ja runājam par naudu vai mantu, tad noder teiciens "bagāts ir nevis tas, kuram ir daudz, bet tas, kuram pietiek". Domāju, ka to var attiecināt arī uz citām jomām, vai nu tā būs pārmērīga mātes mīlestība pret bērnu vai tā būs pārmērīga puķkopība vai pārmērīga mācīšanās.

   Mērs, tas ir līdzsvars un kā zināms, apbsolūts līdzsvars cilvēkā un sabiedrībā nav iespējams, jo tas ved uz apstāšanos un stagnāciju. Te mēs nonākam pie paradoksa, ka zināma pārmērība, kādos īpašos apstākļos ir pat attīstoša un vēlama. Kut tā ir vēlama un kur nav, domājams ir jānosaka pašam cilvēkam vai attiecīgai kopienai.
   Tātad, katra mājas darbs varētu būt noskaidrot pašam priekš sevis, kādos savas dzīves aspektos, es esmu pārmērīgs? Vai tas man palīdz vai kavē? Kā es maksāju par savu pārmērību?

   Lai gan izklāsts šoreiz iznāca tāds haotisks, domāju, ka pašanalīzes jautājumi varētu būt noderīgi jebkuram.

Filmas, kas liek padomāt.

 Sveiciens visiem!

Diemžēl akadēmiskās studijas, šobrīd aizņem daudz mana laika, līdz ar to, nekādi nevaru pieķerties turpināt tēmu "7".
Nelielai kompensācijai, maziņš posts par filmām, kuras vērts noskatīties. Manuprāt,  filmu stāsts rosina pārdomas par paša dzīvi, kas nekad nevar būt lieki.


Secrets and Lies 

Black Swan

The lives of Others
Dancer in the Dark

American Beauty   

Lost in Translation

Adaptation

Mystic River

Revolutionary Road

Cast Away

21 Grams

The Life of David Gale

Interesantu skatīšanos!

Skaudība

   Turpinot pārdomas par 7 nāves grēku konceptu, vēlos pievērsties skaudības fenomenam.

Šo grēku, rīcību vai procesu mēs - ļaudis, apgūstam diezgan agri, jo skaudība pati par sevi tiek arī uzskatīta par sociālas/personīgas attīstības dzinējspēku.

"Paskaties, cik smuki Anniņa raksta burtus; ievēro, kā Jānitis izteiksmīgi lasa; redzi, cik paklausīgi stāv Dacīte utt., utt."

   Jā, Jūs sākat uztvert domu. Skaudības rašanās pamātā atrodas salīdzināšana. Ja es nesalīdzinu, tad nevaru noteikt skaudības objektu un par cik salīdzināšana mūsu pasaulē ir neizbēgama, skaudība ir turpat līdzās.

   Principā jau mūs iemāca skaust, jo tas ir ceļs uz attīstību, iespējams panākumiem, respektīvi, no cilvēka, kuram rāda apskaužamu piemēru, mēs varam kļūt par cilvēku, kurš ir piemērs.

   Šai aspektā, skaidri var ieraudzīt, kā skaudība sasaistās ar lepnumu. Jo vairāk mani stāda par piemēru, jo vairāk mani skauž, jo vairāk man ir kaut kas, par ko lepoties. 

   Pirmajā brīdī tas var likties gaužām patīkami, tomēr vajadzētu arī saprast, ka tieši lepošānās arī izraisa skaudību un tas galējās sekas ir zaudējums. Kā?

   Mēdz jau teikt, ka pastāv balta un melna skaudība. Ja iet pa šo taciņu, tad var formulēt attīstošu skaudību (piemērs, kas liek man apzināties, ka es arī to gribu) un graujošu skaudību, kur apskaužamais objekts tiek iznīcināts vai atņemts. Protams, nevienam jau negribēsies būt par šīs otrās skaudības objektu, bet gaužām patīkama, dažam labam, šķiet doma, par popularitāti un atpazīstamību.

By Marta Dahlig

   Te arī sākas publisku personu problēmas, jo, ja es ar sevi lepojos neierobežotam, nekontrolējamam cilvēku skaitam, es riskēju, ka starp attīstošas skaudības pārņemtiem indivīdiem pagadīsies arī kāds ar graujošo skaudību. Spilgtākie no tiem ir stalkeri, kuri sākotnēji grib saplūst emocionāli, tad fiziski un sekas tam ir neparedzamas. 

   Graujošās skaudības sekas ir vērojamas brutālās, bezkaunīgās zādzībās pēc tam, kad cilvēks ir lielījies, lepojies ar kādu savu mantu, vai nu tā ir glauna automašīna vai viedtālrunis. Kā jau rakstīju agrāk, psihopātam izjūtot skaudību, virza impulss piesavināties vai iznīcināt. 

   Normāliem ļaudīm iznīcinoša skaudība izpaužas riebīgā izjūtā, nepatikā un slepenā vēlmē, kaut nu tam cilvēkam nebūtu tā, par ko es viņu skaužu. Jāsaka, ka tās jau ir sēklas, kas auglīgā vidē iekrītot var izaugt par jebkāda veida plānu, kā šim cilvēkam iegriezt, ieriebt par to, ka viņam ir vairāk.
   Skaudība pastāv arī sociālās norisēs. Nez vai revolūcija, protesti, cīņas par vienlīdzību, vispār ir iespājami bez skaudības. Tāpēc jau padomju varai tik svarīgi bija visus padarīt vienādus. Bagātos iznīcināt, turīgos piespiedu kolektivizēt, intelektuālos izsūtīt, lai nerastos attīstoša skaudība pēc gara un mantas bagātības. Iluzori centieni, jo kā jau minēju, cilvēka prāts ir pieslēgts salīdzināšanai. Tāpēc, kā alternatīva tika piedāvāta sacensība par ražīgumu, kur vienādie vienojas mērķim.

   Tātad apkopojot, jo vairāk lepnības, jo vairāk tā pievelk skaudību un otrādi, jo vairāk skaudības, jo vairāk vilkmes iekļūt lepnības grēkā. Jāpiebilst, ka cilvēki mēdz apzināti izsaukt citos skaudību, lieloties, lepojoties, jo ačgārni pieņem, ka tas 1) cels viņu pašapziņu; 2) paaugstinās viņus pār citiem; 3) padarīs ievērojamākus. Jāņem vērā, ka tādā gadījumā, jāpieņem arī risks, ka nav iespējams nokontrolēt, vai kāds izjūtot melnu skaudību, nevērsīsies pret.
 

Kādi tad varētu būt risinājumi?

   Apzināties, ka tieši savas personiskās nepilnvērtības izjūtas apzināšanās var palīdzēt neiešļūkt skaudībā. Ja es jūtos pati sev gana laba; ja tas, kas man pieder, man šķiet pietiekams, tad arī melnajai skaudībai ir grūti atrast spraugu manā patībā.

   Jebkādā gadījumā, ja mani pārņem zaļi-melna skaudība, der uzreiz pajautāt sev, kā tad man trūkst? Kādu iekšēju vai ārēju caurumu šī skaudība pēkšņi ir atplēsusi? Iespējams, no tā var rasties vēlme attīstīties savā individuālā veidā.