Reizēm mums pašiem liekas, ka mēs kaut ko tik ļoti gribam, tik ļoti kārojam, ka ar to pilnīgi pietiek, lai "lietas" sāktu notikt.
Pēdējā laikā ir manīts vesels literatūras vilnis, kas mēģina apgalvot, ka galvenais ir vēlēties un iedomāties, tādējādi "sūtot savu vēlmi kosmosā". Šajās grāmatās ar entuziasmu tiek pasniegti dažādi veiksmes stāsti, kas tā vien saka: "vēlies un tev būs".
Vai var būt arī savādāk? Ko atbildēt tiem, kuri ir vēlējušies un iedomājušies, bet nav un nav saņēmuši. Var jau apgalvot viņiem, ka dzīve gluži tāpat kā kalni ir vienaldzīga. Tai ir vienalga, cik ļoti tu vēlies, tādējadi "iebraucot" pilnīgi otrā grāvī.
Man aizvien laika sāk aizņemt pārdomas par vēlmju samaksu. Cik tad es esmu gatavs apzināti samaksāt, lai mana vēlme piepildītos? Kas ir samaksa? Tas ir zaudējums. Tik vienkārši.
Lai es kaut ko iegūtu man kaut kas ir jāzaudē, citiem vārdiem, jāsamaksā un ne vienmēr ir redzama cena uz "preces". Bieži vien ir jātirgojas un jāmin, tādējādi iespējama kļūda un alošanās.
Piemēram, cilvēks vēlas augstāko izglītību kādā konkrētā jomā. Tātad, cik tas maksās? Naudu apmaksai, laiku sagatavoties, laiku mācīties tik, cik pieprasa programma, atteikties, piem, no ballītes ar draugiem, jo jāmācās eksāmenam, atteikties no jauniem džinsiem, jo jākrāj studiju maksai utt., variantu var būt daudz.
Cits vēlas apprecēties, dibināt ģimeni, bet cik maksā tas? Diezgan grūti aprēķināt, bet visai skaidrs, ka ja izbrāķēt visus kandidātu uz laulībām, gaidot mistisko pareizo ar ko nebūs jāslēdz kompromisi, nez vai cilvēks ir gatavs iemaksāt pat pirmo iemaksu.
Cits piemērs, cilvēks vēlas dzīvot labklājīgā un pārtikušā valstī, ko tad? Cik tad viņam ir jāiegulda, pirms viņš nolaiž rokas vai sāk sūdzēties, ka tas nav iespējams.
Skatoties sabiedrības norisēs reizēm šķiet, ka mēs nemaz negribam maksāt, lai būtu labi, lai piepildītos vēlmes. Piem. vēlamies labas vecumdienas saviem vecākiem, bet tai pat laikā nemaksājam nodokļus.
Cik tad lielai ir jābūt maksai un cik lielam zaudējumam, lai iegūtu ar garantiju? Atbilde ir, jo vairāk mainīgo, jo grūtāk kalkulēt un vieglāk kļūdīties.
Tomēr vienai lietai pilnīgi droši var pievērst uzmanību. Brīdī, kad vēlmes nerealizējas, pajautāt sev, vai es pietiekoši samaksāju/zaudēju, vai es varu/gribu vēl samaksāt, lai tas notiktu? Jeb es samaksāju tikai "skata pēc" un pārējo gaidīju tāpat?
Šāda nostāja liks pārtraukt sēdēšanu autiņos un brēkšanu, lai kāds mums atnes gatavu. Būs jāpieaug, jāpasvīst un jāsasmērē rokas, kas ir grūti un nepatīkami. Daudz vienkāršāk ir dusmoties, ka par mums nav parūpējušies un tad jau vainīgo viegli atrast - radinieki, darba devējs, politiķi, ierēdņi, valsts, dievs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru