Šodien mani nodarbina jautājums par to, cik dažādi rūpes spēj paust cilvēki.
Rūpju mērķis parasti jau saistās ar pasargāšanu, drošības nodrošināšanu utt., bet cik dažādi to var izdarīt, vai ne?
Parasti jau, kad cilvēki rūpējas, viņi ir jauki, mīloši un laipni, bet vai viņi var būt arī asi un tās arī būs rūpes? Hmm!
Domājams, ka situācijā, kur galamērķis ir tā pati pasargāšana, pašu rūpju izpausmei nevajadzētu būt prioritātei, lai gan ir grūti pieņemt rūpes, kas nāk kā ar asu nazi.
Tātad, ja vienmēr sekosim izpausmes veidam, varam palaist garām īsteno mērķi. Vēl jo vairāk, dzīvē var būt situācijas, kur rūpes kā galējais mērķis kļūst redzamas tikai pēc krietna laika un tas par kuru rūpējas to ieraudzīs krienti vēlāk.
Sekojoši, ko varētu paturēt prātā, kad kāds pret mums ir nelaipns, bet pamato to ar rūpēm? Pirmkārt, laiks rādīs un otkārt, nestrebt karstu!
Otrs šī fenomena aspekts ir tik pat intresants, proti, kas notiek ar cilvēku, kurš izjūt rūpes? Kā viņš jūt, ka vajag rūpēties, kā viņš izvēlas to, kādā veidā rūpēties? Eksistenciāla izvēle? Visdrīzāk. Respektīvi, lēmums tiek pieņemts, katrā konkrētā, unikālā brīdī un nākotnē, pie līdzīgas situācijas var būt pilnīgi pretējs.
Tātad aprūpētājs un rūpju saņēmējs, vai tur ir kāds nerakstīts kontrakts?Kad es saku: "Man rūp!", vai es sasaistu sevi, to otru, vai abus?
Un, ja es saku: "Man nospļauties!", vai es atbrīvoju sevi, to otru, vai abus ?
Nu, komplekss fenomens tās rūpes?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru