Šodien manai vecmammai paliek apaļi 90 gadi. Esam izlēmuši svinēt pa nopietnam un labākais datums visiem šķiet 18. novembris.
Un padomā tik, tikai trīs gadus vecāka ir večiņa Latvija.
Tas man liek domāt gan par savas vecmammas mūžu, gan manas valsts mūžu. Ne vienai, ne otrai tas nav bijis tas vieglākais, bet pārsteidz, lai neteiktu rada apbrīnu, abu divu sīkstums.
Un tad es tā domāju....
Kas ir viena cilvēka 90 attiecībā pret cilvēces attīstības vēsturi?
Kas ir vieni 93 gadi valsts, attiecībā pret cilvēces vēsturi?
Cik gan daudz pieredzes, zināšanu var iegūt vienos 90-93jos? Cik gan daudz darbus var paspēt padarīt vienos 90-93?
Nu labi, viens pret vienu salīdzināt cilvēka un valsts mūžu nav visai izsmeļoši, tā drīzāk tāda alegorija. Dzirdu daudz apkārt pielietojam citu alegoriju, ka valstij jābūt kā tādai perfekti ritošai sistēmai, kas apmierina visu vēlmes, nestājoties ceļā. Uzskatu, ka tāds priekštats ir emocionāli tukšs un bezatbildīgs, bērnišķīgs un atkarīgi pieprasošs.
Katrs jau mēs kādā brīdi kļūstam dusmīgi, neapmierināti un rodas vēlme aizgriezties, nekomunicēt, kamēr pret mani nebūs labiņi.
Tomēr, ja es iedziļinos valsts vecumā, tad pazūd aizvainojums par to, kā vēl nav un atnāk izpratne.
Un līdz ar izpratni man atnāk pateicības izjūta, par to, ka man ir tas gods būt pazīstamai, būt tuvai un radniecīgai.
Daudz laimes dzimšanas dienā visiem, kuri pazīstami, tuvi un radniecīgi Latvijai!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru