Par vēlmēm, kas nepiepildās.

Reizēm mums pašiem liekas, ka mēs kaut ko tik ļoti gribam, tik ļoti kārojam, ka ar to pilnīgi pietiek, lai "lietas" sāktu notikt.
Pēdējā laikā ir manīts vesels literatūras vilnis, kas mēģina apgalvot, ka galvenais ir vēlēties un iedomāties, tādējādi "sūtot savu vēlmi kosmosā". Šajās grāmatās ar entuziasmu tiek pasniegti dažādi veiksmes stāsti, kas tā vien saka: "vēlies un tev būs".
Vai var būt arī savādāk? Ko atbildēt tiem, kuri ir vēlējušies un iedomājušies, bet nav un nav saņēmuši. Var jau apgalvot viņiem, ka dzīve gluži tāpat kā kalni ir vienaldzīga. Tai ir vienalga, cik ļoti tu vēlies, tādējadi "iebraucot" pilnīgi otrā grāvī.
Man aizvien laika sāk aizņemt pārdomas par vēlmju samaksu. Cik tad es esmu gatavs apzināti samaksāt, lai mana vēlme piepildītos? Kas ir samaksa? Tas ir zaudējums. Tik vienkārši.
Lai es kaut ko iegūtu man kaut kas ir jāzaudē, citiem vārdiem, jāsamaksā un ne vienmēr ir redzama cena uz "preces". Bieži vien ir jātirgojas un jāmin, tādējādi iespējama kļūda un alošanās.
Piemēram, cilvēks vēlas augstāko izglītību kādā konkrētā jomā. Tātad, cik tas maksās? Naudu apmaksai, laiku sagatavoties, laiku mācīties tik, cik pieprasa programma, atteikties, piem, no ballītes ar draugiem, jo jāmācās eksāmenam, atteikties no jauniem džinsiem, jo jākrāj studiju maksai utt., variantu var būt daudz.
Cits vēlas apprecēties, dibināt ģimeni, bet cik maksā tas? Diezgan grūti aprēķināt, bet visai skaidrs, ka ja izbrāķēt visus kandidātu uz laulībām, gaidot mistisko pareizo ar ko nebūs jāslēdz kompromisi, nez vai cilvēks ir gatavs iemaksāt pat pirmo iemaksu.
Cits piemērs, cilvēks vēlas dzīvot labklājīgā un pārtikušā valstī, ko tad? Cik tad viņam ir jāiegulda, pirms viņš nolaiž rokas vai sāk sūdzēties, ka tas nav iespējams.
Skatoties sabiedrības norisēs reizēm šķiet, ka mēs nemaz negribam maksāt, lai būtu labi, lai piepildītos vēlmes. Piem. vēlamies labas vecumdienas saviem vecākiem, bet tai pat laikā nemaksājam nodokļus.
Cik tad lielai ir jābūt maksai un cik lielam zaudējumam, lai iegūtu ar garantiju? Atbilde ir, jo vairāk mainīgo, jo grūtāk kalkulēt un vieglāk kļūdīties.
Tomēr vienai lietai pilnīgi droši var pievērst uzmanību. Brīdī, kad vēlmes nerealizējas, pajautāt sev, vai es pietiekoši samaksāju/zaudēju, vai es varu/gribu vēl samaksāt, lai tas notiktu? Jeb es samaksāju tikai "skata pēc" un pārējo gaidīju tāpat?
Šāda nostāja liks pārtraukt sēdēšanu autiņos un brēkšanu, lai kāds mums atnes gatavu. Būs jāpieaug, jāpasvīst un jāsasmērē rokas, kas ir grūti un nepatīkami. Daudz vienkāršāk ir dusmoties, ka par mums nav parūpējušies un tad jau vainīgo viegli atrast - radinieki, darba devējs, politiķi, ierēdņi, valsts, dievs.

Interaktīvais TV rulzzz.

Šoreiz gribu padalīties savā priekā par visai trivialu lietu - TV. Un nevis vienkārši kaut kāds TV, bet Interaktīvā televīzija, kuru vairākus mēnešus atpakaļ pieslēdzu savam mājoklim.

Kādas ir priekšrocības?
Pamatpakā ir ļoti daudz kanālu, bet ja ar to vēl nepietiek, var pieslēgt papildus tematiskas pakas un to visu izdarīt spaidot pulti (nepaceļot pakaļu no dīvānā) un ievadot vajadzīgos kodus. 
Arhīvs gandrīz visiem LV kanāliem. Ko tas nozīmē: veselu nedēļu atpakaļ es varu apskatīties jebkuru raidījumu no LTV1, LTV7, LNT, TV5. Nokavēju "Panorāmu", lūk, daži pogu spiedieni un es varu to skatīties kaut 2.00 naktī, kaut parīt.
Tiem, LV kanāliem, kuriem nav arhīva iespējas (TV3, TV3+, TV6 un vēl kaut kādi arī ārzemju, piem. National geografic) ir ieraksta iespējas. Piem. zinot, ka nepaspēšu, jau laicīgi uzlieku ierakstīt.
Ir arī video noma, kuras filmutēkā, manuprāt, ir kādi pāris simti kino. Tik apskaties, izvēlies un vari nedēļu skatīties šo filmu. Katru nedēļu piedāvā vienu bezmaksas filmu.
Ir arī karaoke izlase, lai gan dziesmu varētu būt vairāk.
Daudziem kanāliem ir valodas izvēle un titru valodas izvēle.
Pārslēdzot no viena kanāla uz otru parādās informācijas panelis, kurš parāda ne tikai uz kuru kanālu ir pārslēgts, bet arī kāds šobrīd iet raidījums, kad sācies, kad beigsies un kāds, cikos būs nākošais raidījums un protams pulkstenis sānā.
Ja datu bāzē iekļauts, var arī apskatīt aprakstu par ko šī filma vai raidījums. Jāsaka, ka tas ir ļoooti ērti, mēs mājās esam pārstājuši lietot jebkāda veida TV programmas un aprakstus.
Tomēr kā vislielāko fīču, novērtēju arhīvu. It īpaši priekšvēlēšanu laikā, varešu skatīties savus mīļotos raidījumus ierakstā, bet politiskās reklāmas vienk. pārtīt uz priekšu.
Tātad viens veids kā izvairīties no politiskās smadzeņu skalošanas TV, ir iegādāties Interaktīvo TV.

Protams ir arī trūkumi:
Dekoderis ilgi lādējas, apm. 5 min. un tas notiek tad, kad nosvārstās elektrība, kas manā pusē mēdz notikt bieži.
Reizēm dekoderis uzkaras un arī ir jāpārslēdz, atkal 5 min.
Kanālus pārslēdzot ar pulti, liels gaidīšanas rezīms. Kādas 3 sekundes.
Reizēm šiem kaut kas datu bāzēs aiziet šreijā un nerāda raidījumu aprakstus, vai rāda neprecīzus, ja TV kaut ko mainījusi pēdējā brīdī.

Tāds nu man prieks mājās.... jau labu laiku neskatos reklāmas, arī politiskās.

Šoreiz būs pārdomas par politiku, ne psiholoģiju.

Par cik partiju esmu izvēlējusies sen, tuvojoties 2.oktobrim sāku vētīt izvēlētās partijas kandidātus tuvāk. Pārskatot sarakstā minētos jāsecina, ka pazīstu un varu izteikt viedokli par kādiem 30 %. Tas šķiet loģiski, jo pārējie ir "jaunas sejas" un par tiem nākas ievākt ziņas. Palīgā nāk gan saturā nabadzīgā info no CVK.lv, gan partiju pārspīlēti pozitīvas lapas, gan googlis.
Jāsaka, ka arī šai sakarā esmu formulējusi savu viedokli. Ja deputāta kandidāts nav jēdzis iekļūt google.lv, rodas jautājums, ko viņš meklē politikā?
Par cik sarakstos ir pilnīgi jauni, neredzēti cilvēki nākas papētīt, gan viņu biogrāfijas, padarīto iepriekšējās darba vietās, palasīt viņu publikācijas, tviterus, paskatīt pieejamos video. Kaut kāds priekšstats jau rodas un krietni palīdz zināšanas un darba pieredze psihoterapijā.
No izteiksmes stila var nojaust par cilvēka domāšanu, no izturēšanās var spriest par dažiem riskiem, tomēr jāsaka, ka kandidāti paliek zināmā miglā. Tomēr, par cik nevēlos tikai atķeksēt partiju, bet svītrot un likt plusiņus, nākas iespringt.
Ir kāda interesanta parādība, ko nācies ievērot svaigi izcepto deputātu kandidātu tekstos par viņu motivāciju iesaistīties politikā. Pamatā skan "neesmu mierā ar esošo, pretīgi, riebjas, gribu nākt palīgā", daži pat paziņo visai radikāli un arī šauri: "ja bērni prasīs, ko esi darījis dzimtenes labā, varēšu atbildēt".
Hm, rodas iespaids, ka norūpējies cilvēks ir kaut kāda profesija un šķiet, ka kandidāti ir aizmirsuši, ka sēžot Saeimā, komisijās, vai pat MK būs jāsaskarās ar dažādām sarežģitām sistēmām, kā budžets, likumdošana, administrēšana, plānošana, iekšpolitika, ārpolitika, diplomātija, ko divos vārdos sauc par valsts pārvaldi.
Rodas dažādi jautājumi:
Vai iesaistoties politikā ir vienīgais veids kā parādīt, ka man rūp dzimtene?
Vai nepietiek arī, ka strādāju, godīgi pelnu, rupējos par līdzcilvēkiem un vidi?
Vai tādā gadījumā man būs kauns atbildēt bērniem?
Īpašs komentārs man ir radies tiem, kuri saka, ka viņiem riebjas, pretīgi, nāk vēmiens no ŠĪS politikas.
Nelabums ir 1.kursa medicīnas studenta tiesības, tas nozīmē, ka vēl neesmu vides izmainīts. Savukārt, nelabumam pārejot jau var spriest par deformāciju.
No jaunajiem deputātu kandidātiem gribētos dzirdēt vairāk par savām kompetencēm un novēlēt atcerēties ne tikai to, ko viņi var izdarīt politikā, bet arī to, ko politika var izdarīt ar viņiem.

Manas darba vietas video.

Beidzot manai darba vietai ir savs video. Labāk taču vienreiz redzēt, nekā .....
Ja neizdodas apskatīt pilnībā, tad spiediet šeit:
http://www.centrstaka.lv/about.php?lang=lv

Darbs ar panikām.

Aizvien vairāk un vairāk cilvēki sāk atzīties, ka ikdienā mēdz piedzīvot ļoti smagus emocionālus brīžu, kur liekas, ka viņi mirs, noģībs, sajuks prātā. Pēc ilgstošiem izmeklējumiem, kuros neizdodas atrast nekādu ķermenisku vainu cilvēki kopā ar speciālistu nonāk pie secinājuma, ka tā ir bijusi trauksmes jeb panikas lēkme.

By Aiga Abožina

Diezgan tipiski, ka pirmā panikas lēkme cilvēka dzīvē sākas šķietami ne no kā. Cilvēks strādā, iet pa ielu, atpūšas, labi pavada laiku un te pēkšņi viņu pārņem dažādas sajūtas: galvas reiboņi, nelabums, sāpes krūtīs, "melns gar acīm", samaņas zudums.

Visas šīs ķermeņa izpausmes cilvēkam liek domāt, ka ar viņu notiek kaut kas pavisam nopietns - viņš mirst, kā rezultātā neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana, neskaitāmi izmeklējumi pie ārsta. 
Jo vairāk izmeklējumi klusē, jo vairāk attīstās fantāzija. Ja jau nevar tik viegli atrast, tad tas ir kaut kas pavisam nopietns un liels ir pārsteigums, kad ārsts pasakaidro apmēram tā: "Tas Jums no nerviem. Vajag vairāk atpūsties."
Reizēm ārsti arī paskaidro nedaudz vairāk un tas sniedz zināmu mierinājumu. Palīdz, ja speciālists informē, ka no panikas lēkmes nevar nomirt, ka tas, ko cilvēks jūt tās laikā ir drīzāk dažādas sajūtas, nevis simptomi un no sajūtām nevar nomirt.
Ja nekādi paskaidrojumi neseko, cilvēks tukšumus aizpilda pats ar savām fantāzijām, kas parasti sākas ar vārdiem "ja nu?" un ar vietu, kur notika panikas lēkme.
Ja slikti palika autobusā, viņš vairs nebrauc ar autobusu, ja uz ielas, tad sēž mājās, bet, kad tas jādara, nemitīgi domā, "ja nu man atkal paliks slikti, ja nu es noģībšu, sākšu vemt utt.?"
Pamatā šie jautājumi ved strupceļā, jo neviens no mums nevar paredzēt, kas notiks tālāk, tāpat arī to, vai mēs noģībsim, vai nomirsim.
Atkārtotas panikas lēkmes parasti notiek pēc sekojošās shēmas, kuras beigās veidojas apburtais loks.
Baidos noģībt,
     no bailēm straujāk sitas sirds,
         to sajūtot, nobīstos vēl vairāk,
             straujāk sāku elpot, piegādāju smadzenēm vēl vairāk skābekļa,
                  no lielā skābekļa daudzuma sāk reibt galva,
                      no sajūtot vēl vairāk sitas sirds,
                        vēl vairāk nobīstos,
                           adrenalīna daudzums asinīs palielinās, liekot aizplūst asinīm
                           no visiem cīņai nevajadzīgiem orgāniem,
                                 kuņģis pārstāj strādāt un sākas nelabums,
                                   no straujās asinsrites maiņas tirpst rokas, kājas,
                                        no bailēm sākas nerealitātes sajūta.

By Aiga Abožina

Tā tas var turpināties ar dāžādām individuālām atšķirībām, bet vienojošais ir, ka paša cilvēka bailes iedzen viņu panikā. Atslēga ir: jo vairāk baidamies, jo vairāk satracinām savu ķermeni.
Laba metode cīņā ar šādām bailēm un tendenci izolēties ir slavenā austriešu psihoterapeita, logoterapijas pamatlicēja, Viktora Frankla arsenālā. To sauc par paradoksālo intenci. Paradoksālās intences būtībā ir iešana pretim sajūtai vai tās pastiprināšana.
Piem. Ja man sēžot šai bailīgajā autobusā parādās doma: "ja nu es noģībšu?", tad es atļauju sev pretējo, to, ko nevēlos un saku sev: "Nu labi, tagad ģībšu nost" vai vemšu, vai miršu, vai sajukšu prātā.
Citiem vārdiem, šī metode palīdz pieņemt to, kas ar mani notiek. Ja nu man ir lemts noģībt šai autobusā, velns ar viņu, iekārtošos labi, ērti un ļaušu tam notikt.
Nākošā doma, ko noteikti vēlētos, lai cilvēki ar piedzīvotu panikas lēkmi atcerētos, ka panikas lēkme vienmēr beidzas. Tas ir ne tikai sākums, bet arī beigas, neviens panikas lēkmē nav palicis.

Tātad, ja man sākas panikas lēkme ir svarīgi sev pateikt:
Tā ir tikai panikas lēkme, esmu vesels, ārsti mani pārbaudīja;
No panikas lēkmes nevar nomirt;
Tas, ko jūtu panikas lēkmes laikā ir tikai sajūtas;
Panikas lēkme vienmēr beidzas;
Ja jau ir lemts noģībt, sajukt prātā, nomirt - lai notiek.

Šīs metodes varētu būt pirmais solis, lai uzsāktu panikas lēkmes pārvarēšanu, jo vienreiz pārvarēta tā vairs nesagādā grūtības.

Nedzīvošana

By Aiga Abožina

Iepriekšējā ziņā solījos parunāt plašāk par nedzīvošanu un dzīvošanu.
Rakstīju, "tomēr, ja (neskatoties uz trauksmi) iedziļināmies savas dzīves galējuma jautājumā, tad iespējams arī veikt lēmumu. Proti, izšķīst nebūtībā/nedzīvošanā jeb kļūt drosmīgam un dzīvot tā, kā tieši man ir nepieciešams."
Ko tad īsti nozīmē izšķīst nedzīvošanā un ko nozīmē būt drosmīgam šai kontekstā?
Grozies kā gribi, mēs visi ejam pretī savām beigām. Domājot par to, šķiet absurdi kaut ko vispār pasākt. "Ja nu es nomiršu un nepaspēšu?" Tā domājot var sabojāt jebkuru sapni, mērķi, plānus.
Šis pārdzīvojums aktualizē, gan "šeit un tagad", gan autentiskuma nozīmi mūsu dzīvē.
Proti, ja es nezinu vai man ir rītdiena, parītdiena vai pēc mēneša, tas, kas man pieder ir "šeit un tagad".
Paveras jautājums pašam sev, kā es šo "šeit un tagad" izdzīvoju?
Filozofs Fridrihs Nīče raksta par murgu, kad cilvēkam vajadzētu izdzīvot savu dzīvi pa sekundei bez jebkādas iespējas mainīt tur kaut sīkumu, atkal, atkal un atkal. Pēc šīs analoģijas, kā es justos, ja man vajadzētu savu dzīvi dzīvot tieši tāpat kā es to dzīvoju tagad atkal un atkal?
Tātad, kā es gribētu šo mirkli izdzīvot, ja cita man var arī nebūt?
Šeit nu paveras vieta autentiskuma jēdzienam. Ja mirklis var būt ātrs, īss un tālāk nekas var nebūt, es nevēlēšos dzīvot tā, kā man to liek ārpasaule, citi, bet gan pats uzdošu sev jautājumu "Kā man nepieciešams dzīvot?"
Kādam iespējams var likties, ka pēc šādiem tekstiem seko anarhija un noziedzība. Varbūt jā un varbūt nē.
Ja es uzskatīšu, ka pastāv tikai mana brīvība un citu brīvības blakus nav, tad agri vai vēlu es saskaršos ar vientulību, jo tādējādi būšu izturējies pret citiem kā pret objektiem vai mantām. Bet, ja realizējot savu brīvību atbildīgi, citiem vārdiem, respektējot citu tiesības uz viņu brīvību, mani var sagaidīt patiesu, tuvu attiecību prieks, kur "Es" ir kopā ar "Tu".
Lūk, kāda gudra doma, kurai diemžēl vairs neatceros autoru, bet tā noteikti nav mana. Ir vērsts sev uzdot 3 jautājumus: "Vai es zinu, ko vēlos? Vai tas ir iespējams? Vai man tas ir patiešām nepieciešams?", un ja atbilde uz visiem trim ir "jā", tad realizēt to jau ir mans pienākums pašam pret sevi, savu dzīvi.

Eksistenciālā psihoterapija nav nomācoša.

Biežākais jautājums par savu terapijas virzienu, ko nācies dzirdēt no apkārtējiem, vai eksistenciālā psihoterapija (EP) nozīmē, ka tas ir kaut kas smags un depresīvs?
Lai atbildētu, nepieciešams ieskicēt, kas ir eksistenciālā psihoterapija.
EP fokusējas uz cilvēka pieredzi, pētot to, izzinot tādu kāda tā ir, nevis mēģinot analizēt to pamatojoties uz kādām shēmām vai sistēmām, citādi tas viss ved prom no reālā cilvēka, kas sēž pretī un padara viņu par tādu kā abstraktu bezsejas objektu.

By Aiga Abožina

EP psihoterapeits veicina, lai cilvēks nodarbotos ar pašnovērošanu un ir kā starpnieks starp cilvēku un viņa iekšējo pasauli.
EP uzdod svarīgu, lai neteiktu fundamentālu jautajumu par esību: "Kas es esmu?", un runā par to, ka cilvēkiem pēc iespējas vajadzētu būt autentiskiem.
Būt autentiskiem nozīmē būt tādiem, kādi esam, bet neautentiski mēs kļūstam, kad citi cilvēki sāk mūs vadīt, noteikt mūsu mērķus, norādīt kā mums dzīvot. Tādējādi, sekojot citu norādījumiem par to kādiem mums jābūt, mēs nemaz neiepazīstam paši sevi.
Jā, piekrītu, ka liela vieta EP tiek iedalīta cilvēka dzīves galējības vai nāves apjaušanai un tas var izklausīties nomācoši.
Tomēr, ja (neskatoties uz trauksmi) iedziļināmies savas dzīves galējuma jautājumā, tad iespējams arī veikt lēmumu. Proti, izšķīst nebūtībā/nedzīvošanā jeb kļūt drosmīgam un dzīvot tā, kā tieši man ir nepieciešams. (Šo te plašāk izskatīšu citā reizē)
Ar šo (nāves) jautājumu nesaraujami saistās jautājums par atbildību.
EPā psihoterapeitam ir jāpalīdz ieraudzīt klientam savu iesaistīšanos paša dzīves un līdz ar to arī problēmu radīšanā. Psihoterapeita nolūks ir palīdzēt cilvēkam ieraudzīt to, kā viņš pats ir savas dzīves autors vai arī atrast veidus kā savu autorību palielināt. Citiem vārdiem, kā kļūt autentiskākam, arī brīvākam tājā laika strēķītī, kas mums šeit uz zemes ir dots.
Varētu jau vēl runāt un runāt, bet domāju, ka ar šo vien ir pietiekoši, lai ieraudzītu, ka EP dod iespēju būt tādam kāds esmu. Nu, pasakiet, vai tad tas ir nomācoši?

Par ēšanu.

Dažas idejas veselīgai ēšanai, kas atrodamas angļu psiholoģes Suzijas Orbahas (Sussie Orbach) grāmatā "On eating".

Kā raksta autore, ēšana ir ķermeņa process tāpat kā gulēšana, staigāšana, nokārtošanās un mums katram ir iekšējs reģistrs, kas var mums pateikt, kad ēst, kā ēst, ko ēst un kad apstāties ēst. Diemžēl dzīves, audzināšanas, socializācijas laikā mēs varam pazaudēt šo iekšējā reģistra balsi.

Sussie Orbach piedāvā dažas atslēgas, kā atkal sadzirdēt savu iekšējo reģistru  un atgriezties pie veselīgas ēšanas.

1. Ēst tikai tad, kad esmu izsalcis.
Mēs bieži ēdam nevis tāpēc, ka esam izsalkuši, bet tāpēc, ka esam ciemos, tāpēc, ka ir vakariņu laiks, tāpēc, ka citi ēd, tāpēc, ka jūtamies noguruši, nomākti, garlaikoti, pat priecīgi. Tāpēc, pirmais ar ko sākt, ir noskaidrot savu izsalkumu. Iepējams, mūža laikā esam vispār šo sajūtu pazaudējuši un tas var paņemt zināmu laiku, lai sajustu, kā man izpaužas un kā es sajūtu izsalkumu. Var palīdzēt piemērs ar čurāšanu. Reizēm mēs jūtam, ka vajag riktīgi, reizēm tikai drusku, drusku.
2. Ēst tikai to pēc kā esmu izsalcis.
Jautāt sev, pēc kā patiešām mans ķermenis ir izsalcis?
3. Meklēt iemeslus kāpēc ēdu tad, kad neesmu izsalcis.
4. Izgaršot katru kumosu.
Ļoti būtiski pilnībā pieslēgties ēšanas procesam. ja skatamies TV vai ko citu, nevaram nemaz būt kontaktā ar to, ko ēdam, tādējādi to norijam daļēji sakožļātu vai mums pazūd apzināšanās par to, cik ēdam. Ēšana ir process, kam jāatvēl laiks, telpa.
5. Pārtraukt ēst mirklī tikko esmu pilns/paēdis.
Arī pilnuma sajūta ir jāsajūt. Reizēm pat jāapstājas uz 10 min. ēst, lai saprastu, esmu pilns vai nē. Bieži mēs turpinām ēst inerces pēc. Visizplatītākais piemērs ir pie viesību galda. Ēdiens ir rokas stiepienā un acis to nemitīgi redz, tādējādi kairinājums ir tik liels, ka grūti sajust, vai ķermenis ir izsalcis vai nav, pilns vai nav. 

Nekad nav par vēlu mēģināt sajust šo iekšējo reģistru. Reizēm pat nepieciešams kādu laiku pastaigāt tukšu vēderu, lai sajustu un saprastu, kas ir tie mani ķermeņa signāli, kā viņš paziņo par izsalkumu.
Un vispār, varat palasīt paši, grāmatiņa nopērkama amazon.com. Ļoti interesants ir autores skatījums uz tā saucamajiem sliktajiem produktiem, tiem, kurus paši liedzam sev ēst.

Pārsteigums

Šodien mani pārsteidza ziņa. Mans kolēģis un ar vārdu kolēģis es tiešām domāju amata brālis eksistenciālajā psihoterapijā, mācību biedrs un es gribu ticēt arī draugs Ansis Jurģis Stabingis ir iestājies partijā (Pēdējā partijā) un gatavojas startēt Saeimas vēlēšanās.
Saņēmu ziņu vēlu vakarā un nevaru izprast, kāpēc tik daudz emociju šai sakarā? No vienas puses šāds solis šķiet apsveicams - būt atbildīgam pašam, negaidīt no citiem, līdzīgi kā Mate Terēze teikusi "Negaidi uz vadoņiem, – izdari to pats."
Tomēr no otras, mūsdienu politikā, šķiet, mīt kaut kas tik neveselīgs, tik pretējs autentiskumam, ka ideja pat liekas absurda.
Pēdējās dienās un pat nedēļās Anša tviterojumos bija manāms vairāk politisku viedokļu un tagad nevaru saprast, vai tā jau bija kampaņa? Hm.
Neko vairāk pat nespēju formulēt....vien uzjokot. Ja partijai izdosies pārvarēt 5% barjeru, Saeimā būs savs psihoterapeits. Daudziem TUR tas varētu noderēt.

Sākums

Nu, tātad sākam blogot. 
Turpmāk šeit rakstīšu savas pārdomas, kam sākums lasāms http://www.psihoterapeitesprakse.lv/p/emuars.html

Par cik jau ir piektdienas vakars, aprobežošos ar šo te  un kādas diskusijas atstāstījumu.

Vakar ar kādu draugu spriedām par tautību.
Viņš bija sašutis, ka kāds savā CV norāda tautību - krievs, latvietis utt.

Diskusija nonāca strupceļā, kad mans oponents startēja ar jautājumu, kāda tautība ir cilvēkam, kurš ir piedzimis Īrijā no japānietes un ukraiņa?

Viņš grūtsirdīgi noteica, ka šobrīd tautībai nav jēgas. Es spriedu, ka ir dīvaini salikt vienā teikumā vārdus "tautība" un "jēga".