Nedzīvošana

By Aiga Abožina

Iepriekšējā ziņā solījos parunāt plašāk par nedzīvošanu un dzīvošanu.
Rakstīju, "tomēr, ja (neskatoties uz trauksmi) iedziļināmies savas dzīves galējuma jautājumā, tad iespējams arī veikt lēmumu. Proti, izšķīst nebūtībā/nedzīvošanā jeb kļūt drosmīgam un dzīvot tā, kā tieši man ir nepieciešams."
Ko tad īsti nozīmē izšķīst nedzīvošanā un ko nozīmē būt drosmīgam šai kontekstā?
Grozies kā gribi, mēs visi ejam pretī savām beigām. Domājot par to, šķiet absurdi kaut ko vispār pasākt. "Ja nu es nomiršu un nepaspēšu?" Tā domājot var sabojāt jebkuru sapni, mērķi, plānus.
Šis pārdzīvojums aktualizē, gan "šeit un tagad", gan autentiskuma nozīmi mūsu dzīvē.
Proti, ja es nezinu vai man ir rītdiena, parītdiena vai pēc mēneša, tas, kas man pieder ir "šeit un tagad".
Paveras jautājums pašam sev, kā es šo "šeit un tagad" izdzīvoju?
Filozofs Fridrihs Nīče raksta par murgu, kad cilvēkam vajadzētu izdzīvot savu dzīvi pa sekundei bez jebkādas iespējas mainīt tur kaut sīkumu, atkal, atkal un atkal. Pēc šīs analoģijas, kā es justos, ja man vajadzētu savu dzīvi dzīvot tieši tāpat kā es to dzīvoju tagad atkal un atkal?
Tātad, kā es gribētu šo mirkli izdzīvot, ja cita man var arī nebūt?
Šeit nu paveras vieta autentiskuma jēdzienam. Ja mirklis var būt ātrs, īss un tālāk nekas var nebūt, es nevēlēšos dzīvot tā, kā man to liek ārpasaule, citi, bet gan pats uzdošu sev jautājumu "Kā man nepieciešams dzīvot?"
Kādam iespējams var likties, ka pēc šādiem tekstiem seko anarhija un noziedzība. Varbūt jā un varbūt nē.
Ja es uzskatīšu, ka pastāv tikai mana brīvība un citu brīvības blakus nav, tad agri vai vēlu es saskaršos ar vientulību, jo tādējādi būšu izturējies pret citiem kā pret objektiem vai mantām. Bet, ja realizējot savu brīvību atbildīgi, citiem vārdiem, respektējot citu tiesības uz viņu brīvību, mani var sagaidīt patiesu, tuvu attiecību prieks, kur "Es" ir kopā ar "Tu".
Lūk, kāda gudra doma, kurai diemžēl vairs neatceros autoru, bet tā noteikti nav mana. Ir vērsts sev uzdot 3 jautājumus: "Vai es zinu, ko vēlos? Vai tas ir iespējams? Vai man tas ir patiešām nepieciešams?", un ja atbilde uz visiem trim ir "jā", tad realizēt to jau ir mans pienākums pašam pret sevi, savu dzīvi.