Asiņaina vasara.

Šoreiz nevaru nostāvēt malā, nereaģējot uz notikumiem mēdijos.

Vēl nav izžuvušas asaras pēc Volgā bojā gājušajiem bērniem un pieaugušiem, kā jāraud atkal.
Nav vārdu man, lai izteiktu jūtas, kas bangoja skatoties ziņu raidījumus par Bulgarias upuriem, asaras bira kā pupas, katreiz redzot sižetus.
Sēroju kopā ar Norvēģijas tautu par zaudētajiem jaunajiem cilvēkiem. Pati esmu bijusi viesis šai valstī un arī sprāgušajā Oslo valdības mājā, esmu braukusi gar Oslo salām, kas manas šausmas padara vēl lielakas.
Nelaimes, traģēdijas riņķo apkārt un nedrošības sajūta par mums pašiem savā valstī var būt tik pat normāla.
Tomēr domāju, ka nelaime, noziegums, traģēdija skar iracionālo cilvēcības pusi un grūti šai brīdī uztvert kādus spriedelējumus, it īpaši no malā stāvošiem. Var jau gadīties, ka tie ir sakarīgi, bet tik vai tā, tādā brīdī šie vārdi skan nesmalkjūtīgi un ciniski.
Man kā speciālistei ir pilnīgi saprotams, ka tā saucamā vainīgo meklēšana, ir dabīgs process sēru laikā, tomēr domāju, ka mums, ārpus šo zemju stāvošajiem, vajadzētu atturēties no racionālas šo situāciju izvērtēšanas, kamēr iesaistītie vēl "asiņo un mirst", kamēr sabiedrībā valda šoks.
Nelaime satriec un atkailina, tā atklāj vājakās vietas katrā un vismazāk šai brīdī ir nepieciešama situācijas analīze, bet visvairāk līdzjūtība un palīdzības piedāvājumi, ja tādi nepieciešami.
Tādēļ es acinātu ļaudis būt smalkjūtīgākiem ne tikai individuālā, bet kolektīvā attieksmē pret citu valstu traģēdijām. Ja Latvijā gadīsies nelaime, svešu ļaužu cēloņu, seku, sakarību meklēšana mums arī liksies pilnīgi lieka un pat nežēlīga.

Jūtu līdzi upuru tuviniekiem un Krievijas, Norvēģijas tautām kopumā.

Carpe diem!

Brīdinu, runāšu par nāvi.

Cik bieži mēs - cilvēki domājam, ka šī varētu būt katra no mums pēdējā diena?  Cik bieži mēs vispār domājam par nāvi un cik daudz ir normāli domāt par nāvi? 

Man šķiet, ka nāve ir mistiskākais fenomens uz pasaules, tā ir neizzināma, noslēpumaina un katrā kultūrā radusi savas sagaidīšanas tradīcijas. 

Principā runājot par nāvi ir jāveic zināma abstrahēšanās, jo kas tad ir nāve - tukšums, apstāšanās, iznīcība, nobeigums vai varbūt transformācija. 

Sakot "nāve", mēs piešķiram tai vārdu, nemaz nezinot, kas ir tas, ko mēs apveltām ar šo vārdu.  "Ir iestājusies nāve", saka ārsti. Vai nāve ir tikai tas brīdis, kad beidz pukstēt sirds, vai tas ir pastāvīgs stāvoklis? Varbūt tomēr tā ir kāds tranzītposms uz citu vietu jeb tā ir kā novietne tiem, kurus vairs nevar apveltīt ar vārdu dzīvs?

Cilvēcei ir bijis svarīgi ne tikai apvetīt šo fenomenu ar dažādiem vārdiem kā Tanatos,  Aīds, Azrael, Nāves enģelis, Nāves dievs, bet arī ar simboliem. Putnu/zvēru galvas, skelets, galvaskauss, svešinieks melnā apmetnī ar izkapti, melns jātnieks un pat skaista sieviete.

 

Reiz kādam savam pusaugu radiniekam pajautāju, ko viņš domā par savu iespējamo nāvi? Viņš stingru seju atbildēja, ka domā, ka nekad nemirs.  Kad pārvaicāju viņam, vai viņš tiešām tā domā, saņēmu atbildi, ka protams, ka nē, tikai viņam nepatīk domāt par to, ka reiz viņa nebūs.

Cik daudz jautājumu un asociāciju izraisa šī atbilde. Viņa nebūs, bet kas ir viņš? Viņš saka par sevi "es", bet kas ir tas "es", kas sauc sevi par "es"? Vai tas ir piesaistīts ķermenim, kas neizbēgami sabrūk? Viņam patīk domāt par sevi kā izņēmumu - visi apkārt mirs, tikai ne viņš, tā redz "iestādīta" mūsu psihe, tai vai nu jāizskaidro, vai nu jācer uz izņēmumiem.

Kādos brīžos mēs aizdomājamies par nāvi? Visdrīzāk tad, kad to ieraugām tuvu sev. Nozīmīgu cilvēku - tuvinieku, draugu nāve, katastrofas, kurās iet boja daudzi ļaudis, kā arī mūsu pašu pietuvināšanās savai mirstībai (laimīgi beigušies negadījumi): visas šīs situācijas rada gūzmu ar jūtām, pirmkārt jau par zaudēto, ko atņēmusi tā pati mistiskā Nāve, bet arī mūsu psihes bailes par to, ka tas var notikt un kaut kad arī patiešām notiks ar mums. 

Nāves vai dzīves galējības tēma pamatā ir satraucoša un droši vien jebkurš pirms aizmigšanas sākot domāt par to, ka kādreiz pienāks brīdis, kad viņa vairs nebūs, izjutīs lielāku vai mazāku trauksmi saistībā ar to. Izvairīties no trauksmes saskaroties ar nāvi ir neizbēgami. 

Bet tomēr, tomēr, tiklīdz sākam domāt par savas dzīves galējību, iekšēji kaut kas sāk rosīties. Ja pieļaujam, ka mums ir atlicis, piem. viens mēnesis dzīves - laika pavadīšanas prioritātes sakārtojas secībā, kas mums šķiet vissvarīgākais, savukārt nezinot savu galu, cilvēki var neskaitāmas stundas pavadīt dīkā. 

Tātad nāve jātur blakus, iespējami tuvu, lai mēs neaizmigtu neko nedarīšanā? 

Senais latīņu teiciens saka,  "kamēr mēs runājam, dārgais laiks tek projām. Pļauj šo dienu, neticot nākotnei!" ("Dum loquimur, fugerit invida. Aetas: carpe diem, quam minimum credula postero")

Domāt par nāvi ir normāli un es pat teiktu pietiekoši konstruktīvi, jo neticot, vai nākošā diena būs, mēs prioretizējam savas izvēles un darbības. Tai pat laikā, iekļaujot nāves faktoru katrā brīdī, mēs pakļaujam savu dzīvi paralīzei. Katram, droši vien, ir zināms senais stāsts par laiku, kad cilvēki zināja savu nāves dienu. Dievs, pastaigājoties  pa zemi, ievēroja, ka tie cilvēki, zinot, ka viņu beigas ir tepat tuvu, apstājas dzīvot, pat nesalabo savas mājas sētu, jo kāda gan tam jēga vairs. Dievs sadusmojās uz to un atņēma šo iespēju zināt, bet par ko gan viņš sadusmojās? Par nesalaboto sētu, tāpēc, ka cilvēks neredz tam jēgu? Man labpatīk domāt, ka Dievs gribēja, lai cilvēki izbauda katru mirkli, neskatoties uz to, ka tas var būt pēdējais. 

Carpe diem! Pļauj dienu!