Darbs ar panikām.

Aizvien vairāk un vairāk cilvēki sāk atzīties, ka ikdienā mēdz piedzīvot ļoti smagus emocionālus brīžu, kur liekas, ka viņi mirs, noģībs, sajuks prātā. Pēc ilgstošiem izmeklējumiem, kuros neizdodas atrast nekādu ķermenisku vainu cilvēki kopā ar speciālistu nonāk pie secinājuma, ka tā ir bijusi trauksmes jeb panikas lēkme.

By Aiga Abožina

Diezgan tipiski, ka pirmā panikas lēkme cilvēka dzīvē sākas šķietami ne no kā. Cilvēks strādā, iet pa ielu, atpūšas, labi pavada laiku un te pēkšņi viņu pārņem dažādas sajūtas: galvas reiboņi, nelabums, sāpes krūtīs, "melns gar acīm", samaņas zudums.

Visas šīs ķermeņa izpausmes cilvēkam liek domāt, ka ar viņu notiek kaut kas pavisam nopietns - viņš mirst, kā rezultātā neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana, neskaitāmi izmeklējumi pie ārsta. 
Jo vairāk izmeklējumi klusē, jo vairāk attīstās fantāzija. Ja jau nevar tik viegli atrast, tad tas ir kaut kas pavisam nopietns un liels ir pārsteigums, kad ārsts pasakaidro apmēram tā: "Tas Jums no nerviem. Vajag vairāk atpūsties."
Reizēm ārsti arī paskaidro nedaudz vairāk un tas sniedz zināmu mierinājumu. Palīdz, ja speciālists informē, ka no panikas lēkmes nevar nomirt, ka tas, ko cilvēks jūt tās laikā ir drīzāk dažādas sajūtas, nevis simptomi un no sajūtām nevar nomirt.
Ja nekādi paskaidrojumi neseko, cilvēks tukšumus aizpilda pats ar savām fantāzijām, kas parasti sākas ar vārdiem "ja nu?" un ar vietu, kur notika panikas lēkme.
Ja slikti palika autobusā, viņš vairs nebrauc ar autobusu, ja uz ielas, tad sēž mājās, bet, kad tas jādara, nemitīgi domā, "ja nu man atkal paliks slikti, ja nu es noģībšu, sākšu vemt utt.?"
Pamatā šie jautājumi ved strupceļā, jo neviens no mums nevar paredzēt, kas notiks tālāk, tāpat arī to, vai mēs noģībsim, vai nomirsim.
Atkārtotas panikas lēkmes parasti notiek pēc sekojošās shēmas, kuras beigās veidojas apburtais loks.
Baidos noģībt,
     no bailēm straujāk sitas sirds,
         to sajūtot, nobīstos vēl vairāk,
             straujāk sāku elpot, piegādāju smadzenēm vēl vairāk skābekļa,
                  no lielā skābekļa daudzuma sāk reibt galva,
                      no sajūtot vēl vairāk sitas sirds,
                        vēl vairāk nobīstos,
                           adrenalīna daudzums asinīs palielinās, liekot aizplūst asinīm
                           no visiem cīņai nevajadzīgiem orgāniem,
                                 kuņģis pārstāj strādāt un sākas nelabums,
                                   no straujās asinsrites maiņas tirpst rokas, kājas,
                                        no bailēm sākas nerealitātes sajūta.

By Aiga Abožina

Tā tas var turpināties ar dāžādām individuālām atšķirībām, bet vienojošais ir, ka paša cilvēka bailes iedzen viņu panikā. Atslēga ir: jo vairāk baidamies, jo vairāk satracinām savu ķermeni.
Laba metode cīņā ar šādām bailēm un tendenci izolēties ir slavenā austriešu psihoterapeita, logoterapijas pamatlicēja, Viktora Frankla arsenālā. To sauc par paradoksālo intenci. Paradoksālās intences būtībā ir iešana pretim sajūtai vai tās pastiprināšana.
Piem. Ja man sēžot šai bailīgajā autobusā parādās doma: "ja nu es noģībšu?", tad es atļauju sev pretējo, to, ko nevēlos un saku sev: "Nu labi, tagad ģībšu nost" vai vemšu, vai miršu, vai sajukšu prātā.
Citiem vārdiem, šī metode palīdz pieņemt to, kas ar mani notiek. Ja nu man ir lemts noģībt šai autobusā, velns ar viņu, iekārtošos labi, ērti un ļaušu tam notikt.
Nākošā doma, ko noteikti vēlētos, lai cilvēki ar piedzīvotu panikas lēkmi atcerētos, ka panikas lēkme vienmēr beidzas. Tas ir ne tikai sākums, bet arī beigas, neviens panikas lēkmē nav palicis.

Tātad, ja man sākas panikas lēkme ir svarīgi sev pateikt:
Tā ir tikai panikas lēkme, esmu vesels, ārsti mani pārbaudīja;
No panikas lēkmes nevar nomirt;
Tas, ko jūtu panikas lēkmes laikā ir tikai sajūtas;
Panikas lēkme vienmēr beidzas;
Ja jau ir lemts noģībt, sajukt prātā, nomirt - lai notiek.

Šīs metodes varētu būt pirmais solis, lai uzsāktu panikas lēkmes pārvarēšanu, jo vienreiz pārvarēta tā vairs nesagādā grūtības.