pirmdiena, 2010. gada 16. augusts

Eksistenciālā psihoterapija nav nomācoša.

Biežākais jautājums par savu terapijas virzienu, ko nācies dzirdēt no apkārtējiem, vai eksistenciālā psihoterapija (EP) nozīmē, ka tas ir kaut kas smags un depresīvs?
Lai atbildētu, nepieciešams ieskicēt, kas ir eksistenciālā psihoterapija.
EP fokusējas uz cilvēka pieredzi, pētot to, izzinot tādu kāda tā ir, nevis mēģinot analizēt to pamatojoties uz kādām shēmām vai sistēmām, citādi tas viss ved prom no reālā cilvēka, kas sēž pretī un padara viņu par tādu kā abstraktu bezsejas objektu.
By Aiga Abožina
EP psihoterapeits veicina, lai cilvēks nodarbotos ar pašnovērošanu un ir kā starpnieks starp cilvēku un viņa iekšējo pasauli.
EP uzdod svarīgu, lai neteiktu fundamentālu jautajumu par esību: "Kas es esmu?", un runā par to, ka cilvēkiem pēc iespējas vajadzētu būt autentiskiem.
Būt autentiskiem nozīmē būt tādiem, kādi esam, bet neautentiski mēs kļūstam, kad citi cilvēki sāk mūs vadīt, noteikt mūsu mērķus, norādīt kā mums dzīvot. Tādējādi, sekojot citu norādījumiem par to kādiem mums jābūt, mēs nemaz neiepazīstam paši sevi.
Jā, piekrītu, ka liela vieta EP tiek iedalīta cilvēka dzīves galējības vai nāves apjaušanai un tas var izklausīties nomācoši.
Tomēr, ja (neskatoties uz trauksmi) iedziļināmies savas dzīves galējuma jautājumā, tad iespējams arī veikt lēmumu. Proti, izšķīst nebūtībā/nedzīvošanā jeb kļūt drosmīgam un dzīvot tā, kā tieši man ir nepieciešams. (Šo te plašāk izskatīšu citā reizē)
Ar šo (nāves) jautājumu nesaraujami saistās jautājums par atbildību.
EPā psihoterapeitam ir jāpalīdz ieraudzīt klientam savu iesaistīšanos paša dzīves un līdz ar to arī problēmu radīšanā. Psihoterapeita nolūks ir palīdzēt cilvēkam ieraudzīt to, kā viņš pats ir savas dzīves autors vai arī atrast veidus kā savu autorību palielināt. Citiem vārdiem, kā kļūt autentiskākam, arī brīvākam tājā laika strēķītī, kas mums šeit uz zemes ir dots.
Varētu jau vēl runāt un runāt, bet domāju, ka ar šo vien ir pietiekoši, lai ieraudzītu, ka EP dod iespēju būt tādam kāds esmu. Nu, pasakiet, vai tad tas ir nomācoši?

1 komentārs:

  1. пока человек постепенно приходит к мнению, что только он один ответственен за свою жизнь – это конечно его пугает, вводит в фрустрацию и чувство одиночества только усиливается от этого понимания, что конечно вводит в депрессию. Зато потом, если он выйдет из этого состояния и примет для себя это понимание, то вот тут - то и начинается настоящая Жизнь:)

    AtbildētDzēst