8. marts

Umora.ru

Ar ko man ir svarīgs 8. marts - Starptautiskā sieviešu solidaritātes diena?


Ar tiesībām vēlēt.
Ar tiesībām aizstāvēt savas tiesības.
Ar tiesībām pulcēties.
Ar tiesībām piedalīties politikā.
Ar tiesībām iegūt tādu izglītību, kādas ir manas vēlmes un spējas.
Ar tiesībām strādāt tādu darbu, kur esmu spējīga, nevis pēc dzimuma atbilstoša.
Ar tiesībām veidot savu uzņēmējdarbību.
Ar tiesībām stāties laulībā ar to ar kuru vēlos un kad vēlos.
Ar tiesībām dzemdēt vai nedzemdēt.
Ar tiesībām šķirt laulību.
Ar tiesībām vadīt automašīnu.
Ar tiesībām veidot savu karjeru un saņemt līdztiesīgu atalgojumu, neskatoties uz manu dzimumu.
Ar tiesībām pašai lemt, kādas būs manas dzīves izvēles.

Ar ko Jums svarīgs 8. marts?
Ar tiesībām.... un šeit var papildināt.

"Uzmanību, gatavību, priecājamies par mirkli!"

Nesen sniedzu interviju žurnālam par apstāšanos savā ikdienā, mirkļa baudīšanu un jušanos pateicīgam par to, kas mums ir. Runa bija par to fenomenālo sajūtu, kas mūs šat tad pārņem atrodoties kādā vidē, klusumā.
Mūs pārņem labsajūta, prieks par šo doto mirkli un milzīga pateicības izjūta par to, ka mums tas ir, par to, ka mums ir dzīve. Kas ir šis mirklis, kā tas notiek, kā to saprast? Vai iespējams pašam radīt šo mirkli?
Kamēr intervijas rezultātus varēs lasīt žurnāla "Veselība" aprīļa numurā, šī tēma turpina manī dzīvot un lūk vēl dažas papildinošas atziņas ar kurām vēlējos padalīties.

No sākuma nāk prātā dažādi klasiķu vārdi par prieku...


Varbūt cilvēks vispār tikai tik ilgi dzīvo, kamēr spēj sajust prieku. Zenta Mauriņa

Labākais veids, kā samaksāt par skaistu mirkli, ir priecāties par to. Ričards Bahs

Tikai pacietīgajam atveras prieka puķe. Kas viņas pumpuru priekšlaicīgi uzplēš, nekad nepieredzēs tās pilna plaukuma. Zenta Mauriņa

.....un kur nu vēl pamatīgi nodrāztā Gētes Fausta frāze "Mirkli, tu esi skaists jel kavējies!"

Šķiet, ka pasaules gudrajiem ir bijis daudz sakāmā par prieku un mirkļa baudīšanu un nepretendējot viņus pārspēt epitetos tikai piebildīšu, ka manā pārliecībā pilnīgi apzināti spēt baudīt mirkli vislabāk spēj cilvēks, kur ir piedzīvojis arī zaudējumu.
Kad esmu bijis zaudējuma sāpēs, mocijies un skumis, es spēju novērtēt to, kas man ir.
Ja neesmu piedzīvojis zaudējumus, tad man prieks ir bērna prieks, naivs un vientiesīgs.
Jā, arī tas ir skaists, bet tajā nav apzināšanās, tikai pats process. Es varu šo procesu izbaudīt, bet nespēju to apzināties iegūt vēl vienu prieku par to, ka "mirklis ir skaists/ dzīve ir skaista/ ir vērts to tvert, kamēr ir/ justies pateicīgam par to."
Tādējādi, piedzīvojot zaudējumu, mēs gūstam arī salīdzinošo pieredzi, to, kas turpmāk palīdzēs ieraudzīt mirkļa burvību, prieku, harmoniju un varbūt pat laimi.

In Treatment

Tas ir oficiāli, esmu aizrāvusies ar seriālu, lai gan attaisnojums šādai laika tērēšanai arī ir, tas ir par manu darbu. Te nu būs vieta nelielai recenzijai par redzēto.

Amerikāņu TV šovs "In Treatment" ataino kāda Ņujorkas psihoterapeita jeb kā viņš pats sevi sauc, psihoanalītiķa, ikdienas darbu.
Katra sērija ir apm. 20 minūtes gara un parāda vienu konsultāciju ar klientu. Šādas ir 3-4 sērijas (kā nu kurā sezonā) ar dažādiem cilvēkiem, līdz piektdienā, pats psihoanalītiķis iet pie psihoterapeita.
Jāsaka, ka dažkārt savā darbā esmu saskārusies ar to, ka cilvēki iedomājas, psihoterapeita personību kā pilnību un viņa personīgo dzīvi kā harmonijas iemiesojumu, tāpēc prieks, ka šis šovs atspoguļo zināmu realitāti, kas trāpīgi izteikta ar slaveno teicienu par kurpnieku, kurš pats ir bez kurpēm. Njā, psihoterapeits ir tikai cilvēks un par to ir šis šovs.
Galvenais varonis, kuru tēlo, manuprāt, ārkārtīgi talantīgais un diemžēl diezgan vēlu aktiera karjerai pievērsies īru izcelsmes aktieris Gabriels Bērns (atļaušos apgalvot, ka šī ir viņa labākā loma) ir rūpju nomākts un palīdzēšanas apsēsts cilvēks.
Bērns lieliski ir spējis atainot iekšēju pretrunu plosītu un dziļi nelaimīgu cilvēku, kurš pavada savu dzīvi palīdzot un reizēm arī glābjot citus, kamēr paša personiskā dzīve un cilvēki tajā paliek aizvien neapmierinātāki un atstumtāki. Vērojot šī varoņa personības mokas, man nākas arī pašai sev uzdot jautājumu, kāda velna pēc izvēlēties šo profesiju?

Tomēr, noteikti to ieteiktu noskatīties visiem kolēģiem un cilvēkiem, kuri gatavojas vai jau apmeklē psihoterapeitu. Seriāls intriģējoši parāda dažādos psihoterapijas aspektus, kā arī slazdus, bet mēģināšu nesabojāt skatīšanās prieku.
Interesanti ir arī tas, kā būvēta seriāla struktūra, par ko minēju sākumā (šeit atkal jāuzsaka amerikāņu ģenialitāte neizdomāt neko jaunu, bet aizgūt jau izdomāto. Seriāls ir kopija no Izraēlā radīta TV šova.)
Katra sērija ir tikšanās ar vienu klientu un pēc nedēļas skatītājam ir iespēja tikties ar šo pašu cilvēku uz otro, tad trešo un nākošajām konsultācijām. Domāju, ka sēriju skatīšanos arī var kombinēt. Var skatīties secīgi vienu sēriju pēc otras, bet var arī pārlekt pāri nedēļām un skatīties visas konsultācijas ar vienu klientu.
Šķiet, rodas iespēja, par ko iespējams klusībā sapņo daudzi, kuriem psihoterapijas process ir nezināms, bet intriģējošs, ielūrēt slēgtā un apsargātā terotorijā, pavērot, kas notiek starp klientu un psihoterapeitu, sorry,  starp pacientu un psihoanalītiķi.

Lietas var saukt dažādi, tomēr būtība nemainās un es atļaušos apgalvot, ka tas, kas notiek TV šovā "In Treatment" nemaz nav tālu no realitātes.
Informācija par seriālu šeit: http://www.imdb.com/title/tt0835434/

Pieaugušie alkoholiķu bērni.

Interesantas atziņas Janet G. Woititz grāmatā "The adult children of alcoholics" (Pieaugušie alkoholiķu bērni).
Autore, kura pati ir vadījusi atbalsta tikšanās alkoholiķu pieaugušajiem bērniem, ir secinājusi, ka var novērot pazīmes, kas ir sastopamas starp pieaugušo alkoholiķu bērniem un ģeneralizējot tās varētu apkopot 13 punktos. (Tulkojums ir mans, tā, ka lūdzu piedošanu jau iepriekš:)
Ņemot vērā to, ka LV ir grūti atrast ģimeni, kur kāds tuvs radinieks nebūtu atkarīgs no alkohola, šie 13 punkti var attiekties uz katru no mums visiem.

Te lūk ir šie punkti ar dažiem maniem komentāriem
1. Pieaugušiem alkoholiķu bērniem (PAB) ir jāmin, kas ir normāla uzvedība.
2. PAB ir grūtības sekot kādam procesam, projektam no paša sākuma līdz beigām.
Domāju, ka autore šeit ir gribējusi pateikt, ka PAB ļoti bieži izjūt trauksmi un bezcerību, ar ko paši ir diezgan daudz saskārušies, kad bijuši bērni, tādējādi, piedalīties un veikt kādu uzdevumu līdz galam viņiem ir grūti

3. PAB melo brīdī, kad visai vienkārši būtu teikt patiesību.
4. PAB tiesā un nosoda sevi bez jebkādas žēlastības.
5. PAB ir grūtības priecāties.
Priecāties mūs iemāca vecāki, bet, ja viņi ir bijuši atkarīgie un bērnam radījuši nedrošu, trauksmainu vai pat bīstamu (bijuši agresīvi) vidi, bērnam grūti apgūt prasmi izjust prieku. Tai vietā nāk šaubīšanās, neuzticēšanās, nomāktība.
6. PAB uztver paši sevi ļoti nopietni.
7. PAB ir sarežģīti veidot tuvas, intīmas attiecības.
8. PAB pārspīlēti reaģē uz pārmaiņām par kurām viņiem nav varas.
Šādas situācijas aizsāk dekompensāciju - personības regresu. PAB it kā atgriežas bērnības situācija, kur viņam nebija nekādas varas un ietekmes pār savu likteni.
9. PAB pastāvīgi meklē atzinību un apstiprinājumu.
10. PAB parasti izjūt, ka viņi ir atšķirīgi no citiem normāliem ļaudīm.
Tas, ko pārdzīvojis un kā audzis PAB ir tik kardināli atšķirīgs no citiem, ka līdz ko PAB piedalās jebkurās attiecībās, iepazīst citus, tā uzpeld sajūta par savu negatīvo atšķirīgumu.
11. PAB ir superatbildīgi vai superbezatbildīgi.
Te ir runa par par tiem PAB, kuri veido tā saucamo antiscenāriju un nekad nelieto apreibinošas vielas, bet kompensējas citu glābšanā un superatbildīgumā, pat ignorējot savas vajadzības. Savukārt tā saucamajam "scenārijam" sekojošie PAB it kā iet viņu atkarīgo vecāku pēdās un atkārto līdzīgu likteni. Paradoksāli, bet reizēm abas šīs galējības mēdz apvienoties un vienā situācijā/jomā cilvēks mēdz būt superatbildīgs, savukārt citā pilnīgi bezatbildīgs.
12. PAB ir ekstremāli lojāli, pat ja ir pierādījumi, ka šī lojalitāte ir nepelnīta.
13. PAB ir impulsīvi. Viņiem ir tendence ieslēgt sevi kaut kādā aktivitāšu ciklā bez pienācīgas, nopietnas pārdomāšanas par izvēles alternatīvām vai iespējamām sekām. Šī imulsivitāte noved pie apjumuma, riebuma pret sevi un kontroles zudumu pār apkārtējo. Kā rezultātā viņi patērē neiedomājamu enerģiju sakopjot paši savu ķezu.

Terapeitisks kino

Zemāk apkopoju kinofilmas, kas pēdējā laikā atstājušas vielu pārdomām un manā vērtējumā varētu aktualizēt pārdomas kādos jautājumos.
Plašāku info par šīm filmām var izlasīt www.imdb.com, nu bet kā tās noskatīties droši vien paši izštukosiet.

Attiecības:
City Island, 2009, ASV
Secrets and Lies, 1996, Lielbritānija
Whatever works, 2009, ASV 
Everybody's Fine, 2009, ASV 


Personiskā izaugsme:
American Beauty, 1999, ASV
Cast away, 2000, ASV

Vērtības, cilvēka izvēle: 
The Lives of Others, (Das Leben der Anderen), 2006, Vācijai 
Anything for Her, (Pour elle), 2008, Francija
House of Sand and Fog, 2003, ASV 



Traumatisku pieredzi atklājošas, didaktiskas: 
Speak, 2004, ASV
The lovely bones, 2009, ASV, Lielbritānija, Jaunzēlande

Atvaļinājums.

Sveiki visiem!
     Pēc radošuma eneģijas krituma pēdējā mēnesī, kamēr mani vajāja dažādi rudens vīrusi, esmu atgriezusies pie rakstīšanas. Pagaidām lēni un bez lielas degsmes, tā teikt tikai treniņam, tāpēc tēma arī būs atbilstoša.
Katru reizi, kad mēdzu saslimt, uzreiz jautāju sev, cik kvalitatīva pēdējā laikā ir bijusi mana atpūta.
Lūgums pacelt rokas visiem tiem, kuri šovasar nav bijuši normālā atvaļinājumā. Ahaaa, Jūsu  vai drīzāk Mūsu ir daudz, arī es esmu šai skaitā.
     Ar vārdiem "normāls atvaļinājums" esmu domājusi laiku bez atrašanās dara vietā un darba pienākumus veikšanas ne mazāk par 3 nedēļām pēc kārtas. Šajā laikā nedrīkst būt darītas sekojošas lietas: veikts remonts dzīvoklī/mājā, kopts slims radinieks, haltūrēts kādā citā darba vietā, pabeigti nepaspētie darba uzdevumi, organizētas kāzas:-)/bēres:-(, piedzīvoti kādi citi nopietni zaudējumi, piem. šķiršanās, smaga slimība.
Nu, tadag ceļam rokas vēlreiz. ahaaa!
Tie, kuri pacēluši rokas, jautājums Jums: vai šoruden jau esat slimojuši? Nu atkal Mūsu ir daudz. Vai redzat sakarību?
     Ātri pārlecot pāri moralizēšanas fāzei tikai ar aicinājumu vairāk saudzēt pašiem sevi, padalīšos ar saviem novērojumiem attiecībā uz profesionālu pārdegšanu, vai vienkāršāk runājot pārstrādāšanos.

By Aiga Abožina

     Manis pašas formula, kurai cenšos (reizēm neveiksmīgi) sekot līdzi ir, atpūtai ir jābūt vienlīdzīgai sasprindzinājumam.
     Respektīvi, tik cik patērēju laika, lai saspringtu, koncentrētos, citiem vārdiem, strādātu, tik pat laika man ir nepieciešams, lai es atslābtu, relaksētos, atpūstos, izklaidētos. Miegu neierēķinam.
     Pieņemsim, ka cilvēka X darba laiks ir 8 h/dienā- 40h/nedēļā, tad apmēram tik pat daudz jāsavāc atpūtas. Rupji parēķinot 2-3h katru vakaru un sestdien, svētdien nedarīt neko, kas saistās ar darbu. Ja šai laikā iegadās vēl kādas citas nepatikšanas, problēmas, kas neatliekami jārisina, tad atpūta vēl vairāk jāpalielina.
     Vai tas ir reāli? Uzreiz teikšu, ka ne vienmēr, tāpēc tik būtisks ir ikgadējais atvalinājums, kas ideālā gadījumā velkas 4 nedēļas pēc kārtas.
    Četru nedēļu atvaļinājumu varētu sadalīt sekojoši. Pirmajā nedēļā es neatpūšos, bez mēģinu nedomāt par darbu vai no tā atslēgties, arī ķermeniski pierast, ka no rīta nav jāskrien uz darbu un vakarā nav jāgatavojas rītdienai.
     Otrajā nedēļa sāku ievērot, ka nezinu kāds šodien datums un tā ir laba zīme, tomēr nedēļas beigās vēl nevarētu teikt, kas esmu pilnībā atslēgusies no nostrādātā gada.
     Trešajā nedēļā ķermenis un prāts jau sācis atslābt, pamazām sākam baudīt brīvību, savukārt, ceturtā nedēļa kalpo, kā putukrējuma cepurīte un salda pīrāga, tā iedot pilnīgu atslābumu, sajūtu par brīvību, bezatbildības ilūziju un šai laikā mēs uzkrājam enerģiju nākošam gada skrējienam.
     Tātad, kas notiek, ja mēs apraujam atpūtu pēc otrās nedēļas. Ķermeni drusku atslābinājām, pakārdinājām un iegrūdām atpakaļ darba ritmā uz gadu. Ja pēc 6 mēnešiem paņemsim vēl 2 nedēļas, tad vēl neko, bet, ja neizdosies, tad ķemenis sagādās mums vīrusu, tieši uz tik lielu laiku, cik viņam pietrūka atvaļinājuma laikā.
    Tādi nu ir mani novērojumi.
     Vēl viens būtisks atpūtas elements ir ne tikai "plikas" atpūtas stundas, kuras noguļam dīvānā iepretim TV (lai gan arī to reizēm vajag), bet kā mēs šīs atpūtas stundas iztērējam. Šeit svarīgs ir pretpolu princips.
     Ja darba laiku pavadu sēžot, risinot intelektuālus uzdevumus, tad vislabākā būs aktīva atpūta, pastaigas, sports, dārza rakšana u. tml.
     Ja darbs saistīts ar fizisku slodzi, tad laba atpūta būs TV, grāmatu lasīšana, kino, krustvārdu mīklu minēšana. Abos gadījumos ļoti ieteicama ir kāda SPA procedūra.
     Tādi paši pretpoli ir nepieciešami attiecībā uz emocionālu slodzi. Ja darbu pavadu, skaļā kolektīvā, apkalpojošā sferā vai jeb kā citādi runājoties ar cilvēkiem, pakalpojot tiem, tad laba atpūta būs pabūt vienatnē, klusumā, meditācijā u. tml.
     Ja darbu veicu viens, īpaši nesaskaroties ar citiem ļaudīm, tad noteikti ir vērts aizdoties ciemos, uz kādu ballīti vai interešu klubu, kur man būs iespēja paust savus uzskatus, būt uzklausītam vai vienkārši klausīties citos.
    Veicot visus šos pasākumus būtu svarīgi atcerēties, ka tā tomēr ir atpūta un ja kaut ko darīt negribas, tad nedarīt pat neskatoties uz to, ka tas ir kaut kas veselīgs un rekomendējams. Ja būsim pret sevi uzmanīgi, mūsu ķermenis vislabāk jutīs, kas dotajā brīdī mums ir nepieciešams.
     Atzīšos, ka šī tēma man ir īpaši tuva, mēdzu vadīt seminārus saistītus ar pārdegšanu un stresu. Jāsaka, ka katru reizi pasniedzot to citiem, pašai nākas vēl un vēlreiz izvērtēt, cik daudz pati rūpējos par sevi.

Existentialism I

Par vēlmēm, kas nepiepildās.

Reizēm mums pašiem liekas, ka mēs kaut ko tik ļoti gribam, tik ļoti kārojam, ka ar to pilnīgi pietiek, lai "lietas" sāktu notikt.
Pēdējā laikā ir manīts vesels literatūras vilnis, kas mēģina apgalvot, ka galvenais ir vēlēties un iedomāties, tādējādi "sūtot savu vēlmi kosmosā". Šajās grāmatās ar entuziasmu tiek pasniegti dažādi veiksmes stāsti, kas tā vien saka: "vēlies un tev būs".
Vai var būt arī savādāk? Ko atbildēt tiem, kuri ir vēlējušies un iedomājušies, bet nav un nav saņēmuši. Var jau apgalvot viņiem, ka dzīve gluži tāpat kā kalni ir vienaldzīga. Tai ir vienalga, cik ļoti tu vēlies, tādējadi "iebraucot" pilnīgi otrā grāvī.
Man aizvien laika sāk aizņemt pārdomas par vēlmju samaksu. Cik tad es esmu gatavs apzināti samaksāt, lai mana vēlme piepildītos? Kas ir samaksa? Tas ir zaudējums. Tik vienkārši.
Lai es kaut ko iegūtu man kaut kas ir jāzaudē, citiem vārdiem, jāsamaksā un ne vienmēr ir redzama cena uz "preces". Bieži vien ir jātirgojas un jāmin, tādējādi iespējama kļūda un alošanās.
Piemēram, cilvēks vēlas augstāko izglītību kādā konkrētā jomā. Tātad, cik tas maksās? Naudu apmaksai, laiku sagatavoties, laiku mācīties tik, cik pieprasa programma, atteikties, piem, no ballītes ar draugiem, jo jāmācās eksāmenam, atteikties no jauniem džinsiem, jo jākrāj studiju maksai utt., variantu var būt daudz.
Cits vēlas apprecēties, dibināt ģimeni, bet cik maksā tas? Diezgan grūti aprēķināt, bet visai skaidrs, ka ja izbrāķēt visus kandidātu uz laulībām, gaidot mistisko pareizo ar ko nebūs jāslēdz kompromisi, nez vai cilvēks ir gatavs iemaksāt pat pirmo iemaksu.
Cits piemērs, cilvēks vēlas dzīvot labklājīgā un pārtikušā valstī, ko tad? Cik tad viņam ir jāiegulda, pirms viņš nolaiž rokas vai sāk sūdzēties, ka tas nav iespējams.
Skatoties sabiedrības norisēs reizēm šķiet, ka mēs nemaz negribam maksāt, lai būtu labi, lai piepildītos vēlmes. Piem. vēlamies labas vecumdienas saviem vecākiem, bet tai pat laikā nemaksājam nodokļus.
Cik tad lielai ir jābūt maksai un cik lielam zaudējumam, lai iegūtu ar garantiju? Atbilde ir, jo vairāk mainīgo, jo grūtāk kalkulēt un vieglāk kļūdīties.
Tomēr vienai lietai pilnīgi droši var pievērst uzmanību. Brīdī, kad vēlmes nerealizējas, pajautāt sev, vai es pietiekoši samaksāju/zaudēju, vai es varu/gribu vēl samaksāt, lai tas notiktu? Jeb es samaksāju tikai "skata pēc" un pārējo gaidīju tāpat?
Šāda nostāja liks pārtraukt sēdēšanu autiņos un brēkšanu, lai kāds mums atnes gatavu. Būs jāpieaug, jāpasvīst un jāsasmērē rokas, kas ir grūti un nepatīkami. Daudz vienkāršāk ir dusmoties, ka par mums nav parūpējušies un tad jau vainīgo viegli atrast - radinieki, darba devējs, politiķi, ierēdņi, valsts, dievs.

Interaktīvais TV rulzzz.

Šoreiz gribu padalīties savā priekā par visai trivialu lietu - TV. Un nevis vienkārši kaut kāds TV, bet Interaktīvā televīzija, kuru vairākus mēnešus atpakaļ pieslēdzu savam mājoklim.

Kādas ir priekšrocības?
Pamatpakā ir ļoti daudz kanālu, bet ja ar to vēl nepietiek, var pieslēgt papildus tematiskas pakas un to visu izdarīt spaidot pulti (nepaceļot pakaļu no dīvānā) un ievadot vajadzīgos kodus. 
Arhīvs gandrīz visiem LV kanāliem. Ko tas nozīmē: veselu nedēļu atpakaļ es varu apskatīties jebkuru raidījumu no LTV1, LTV7, LNT, TV5. Nokavēju "Panorāmu", lūk, daži pogu spiedieni un es varu to skatīties kaut 2.00 naktī, kaut parīt.
Tiem, LV kanāliem, kuriem nav arhīva iespējas (TV3, TV3+, TV6 un vēl kaut kādi arī ārzemju, piem. National geografic) ir ieraksta iespējas. Piem. zinot, ka nepaspēšu, jau laicīgi uzlieku ierakstīt.
Ir arī video noma, kuras filmutēkā, manuprāt, ir kādi pāris simti kino. Tik apskaties, izvēlies un vari nedēļu skatīties šo filmu. Katru nedēļu piedāvā vienu bezmaksas filmu.
Ir arī karaoke izlase, lai gan dziesmu varētu būt vairāk.
Daudziem kanāliem ir valodas izvēle un titru valodas izvēle.
Pārslēdzot no viena kanāla uz otru parādās informācijas panelis, kurš parāda ne tikai uz kuru kanālu ir pārslēgts, bet arī kāds šobrīd iet raidījums, kad sācies, kad beigsies un kāds, cikos būs nākošais raidījums un protams pulkstenis sānā.
Ja datu bāzē iekļauts, var arī apskatīt aprakstu par ko šī filma vai raidījums. Jāsaka, ka tas ir ļoooti ērti, mēs mājās esam pārstājuši lietot jebkāda veida TV programmas un aprakstus.
Tomēr kā vislielāko fīču, novērtēju arhīvu. It īpaši priekšvēlēšanu laikā, varešu skatīties savus mīļotos raidījumus ierakstā, bet politiskās reklāmas vienk. pārtīt uz priekšu.
Tātad viens veids kā izvairīties no politiskās smadzeņu skalošanas TV, ir iegādāties Interaktīvo TV.

Protams ir arī trūkumi:
Dekoderis ilgi lādējas, apm. 5 min. un tas notiek tad, kad nosvārstās elektrība, kas manā pusē mēdz notikt bieži.
Reizēm dekoderis uzkaras un arī ir jāpārslēdz, atkal 5 min.
Kanālus pārslēdzot ar pulti, liels gaidīšanas rezīms. Kādas 3 sekundes.
Reizēm šiem kaut kas datu bāzēs aiziet šreijā un nerāda raidījumu aprakstus, vai rāda neprecīzus, ja TV kaut ko mainījusi pēdējā brīdī.

Tāds nu man prieks mājās.... jau labu laiku neskatos reklāmas, arī politiskās.

Šoreiz būs pārdomas par politiku, ne psiholoģiju.

Par cik partiju esmu izvēlējusies sen, tuvojoties 2.oktobrim sāku vētīt izvēlētās partijas kandidātus tuvāk. Pārskatot sarakstā minētos jāsecina, ka pazīstu un varu izteikt viedokli par kādiem 30 %. Tas šķiet loģiski, jo pārējie ir "jaunas sejas" un par tiem nākas ievākt ziņas. Palīgā nāk gan saturā nabadzīgā info no CVK.lv, gan partiju pārspīlēti pozitīvas lapas, gan googlis.
Jāsaka, ka arī šai sakarā esmu formulējusi savu viedokli. Ja deputāta kandidāts nav jēdzis iekļūt google.lv, rodas jautājums, ko viņš meklē politikā?
Par cik sarakstos ir pilnīgi jauni, neredzēti cilvēki nākas papētīt, gan viņu biogrāfijas, padarīto iepriekšējās darba vietās, palasīt viņu publikācijas, tviterus, paskatīt pieejamos video. Kaut kāds priekšstats jau rodas un krietni palīdz zināšanas un darba pieredze psihoterapijā.
No izteiksmes stila var nojaust par cilvēka domāšanu, no izturēšanās var spriest par dažiem riskiem, tomēr jāsaka, ka kandidāti paliek zināmā miglā. Tomēr, par cik nevēlos tikai atķeksēt partiju, bet svītrot un likt plusiņus, nākas iespringt.
Ir kāda interesanta parādība, ko nācies ievērot svaigi izcepto deputātu kandidātu tekstos par viņu motivāciju iesaistīties politikā. Pamatā skan "neesmu mierā ar esošo, pretīgi, riebjas, gribu nākt palīgā", daži pat paziņo visai radikāli un arī šauri: "ja bērni prasīs, ko esi darījis dzimtenes labā, varēšu atbildēt".
Hm, rodas iespaids, ka norūpējies cilvēks ir kaut kāda profesija un šķiet, ka kandidāti ir aizmirsuši, ka sēžot Saeimā, komisijās, vai pat MK būs jāsaskarās ar dažādām sarežģitām sistēmām, kā budžets, likumdošana, administrēšana, plānošana, iekšpolitika, ārpolitika, diplomātija, ko divos vārdos sauc par valsts pārvaldi.
Rodas dažādi jautājumi:
Vai iesaistoties politikā ir vienīgais veids kā parādīt, ka man rūp dzimtene?
Vai nepietiek arī, ka strādāju, godīgi pelnu, rupējos par līdzcilvēkiem un vidi?
Vai tādā gadījumā man būs kauns atbildēt bērniem?
Īpašs komentārs man ir radies tiem, kuri saka, ka viņiem riebjas, pretīgi, nāk vēmiens no ŠĪS politikas.
Nelabums ir 1.kursa medicīnas studenta tiesības, tas nozīmē, ka vēl neesmu vides izmainīts. Savukārt, nelabumam pārejot jau var spriest par deformāciju.
No jaunajiem deputātu kandidātiem gribētos dzirdēt vairāk par savām kompetencēm un novēlēt atcerēties ne tikai to, ko viņi var izdarīt politikā, bet arī to, ko politika var izdarīt ar viņiem.