Rūpes.

Viens komplekss fenomens ir tās rūpes.

   Šodien mani nodarbina jautājums par to, cik dažādi rūpes spēj paust cilvēki.

   Rūpju mērķis parasti jau saistās ar pasargāšanu, drošības nodrošināšanu utt., bet cik dažādi to var izdarīt, vai ne?

   Parasti jau, kad cilvēki rūpējas, viņi ir  jauki, mīloši un laipni, bet vai viņi var būt arī asi un tās arī būs rūpes? Hmm!

   Domājams, ka situācijā, kur galamērķis ir tā pati pasargāšana, pašu rūpju izpausmei nevajadzētu būt prioritātei, lai gan ir grūti pieņemt rūpes, kas nāk kā ar asu nazi.

   Tātad, ja vienmēr sekosim izpausmes veidam, varam palaist garām īsteno mērķi. Vēl jo vairāk, dzīvē var būt situācijas, kur rūpes kā galējais mērķis kļūst redzamas tikai pēc krietna laika un tas par kuru rūpējas to ieraudzīs krienti vēlāk.

   Sekojoši, ko varētu paturēt prātā, kad kāds pret mums ir nelaipns, bet pamato to ar rūpēm? Pirmkārt, laiks rādīs un otkārt, nestrebt karstu!

   Otrs šī fenomena aspekts ir tik pat intresants, proti, kas notiek ar cilvēku, kurš izjūt rūpes? Kā viņš jūt, ka vajag rūpēties, kā viņš izvēlas to, kādā veidā rūpēties? Eksistenciāla izvēle? Visdrīzāk. Respektīvi, lēmums tiek pieņemts, katrā konkrētā, unikālā brīdī un nākotnē, pie līdzīgas situācijas var būt pilnīgi pretējs.

Tātad aprūpētājs un rūpju saņēmējs, vai tur ir kāds nerakstīts kontrakts?
Kad es saku: "Man rūp!", vai es sasaistu sevi, to otru, vai abus?
Un, ja es saku: "Man nospļauties!", vai es atbrīvoju sevi, to otru, vai abus ?

Nu, komplekss fenomens tās rūpes?

Asiņaina vasara.

Šoreiz nevaru nostāvēt malā, nereaģējot uz notikumiem mēdijos.

Vēl nav izžuvušas asaras pēc Volgā bojā gājušajiem bērniem un pieaugušiem, kā jāraud atkal.
Nav vārdu man, lai izteiktu jūtas, kas bangoja skatoties ziņu raidījumus par Bulgarias upuriem, asaras bira kā pupas, katreiz redzot sižetus.
Sēroju kopā ar Norvēģijas tautu par zaudētajiem jaunajiem cilvēkiem. Pati esmu bijusi viesis šai valstī un arī sprāgušajā Oslo valdības mājā, esmu braukusi gar Oslo salām, kas manas šausmas padara vēl lielakas.
Nelaimes, traģēdijas riņķo apkārt un nedrošības sajūta par mums pašiem savā valstī var būt tik pat normāla.
Tomēr domāju, ka nelaime, noziegums, traģēdija skar iracionālo cilvēcības pusi un grūti šai brīdī uztvert kādus spriedelējumus, it īpaši no malā stāvošiem. Var jau gadīties, ka tie ir sakarīgi, bet tik vai tā, tādā brīdī šie vārdi skan nesmalkjūtīgi un ciniski.
Man kā speciālistei ir pilnīgi saprotams, ka tā saucamā vainīgo meklēšana, ir dabīgs process sēru laikā, tomēr domāju, ka mums, ārpus šo zemju stāvošajiem, vajadzētu atturēties no racionālas šo situāciju izvērtēšanas, kamēr iesaistītie vēl "asiņo un mirst", kamēr sabiedrībā valda šoks.
Nelaime satriec un atkailina, tā atklāj vājakās vietas katrā un vismazāk šai brīdī ir nepieciešama situācijas analīze, bet visvairāk līdzjūtība un palīdzības piedāvājumi, ja tādi nepieciešami.
Tādēļ es acinātu ļaudis būt smalkjūtīgākiem ne tikai individuālā, bet kolektīvā attieksmē pret citu valstu traģēdijām. Ja Latvijā gadīsies nelaime, svešu ļaužu cēloņu, seku, sakarību meklēšana mums arī liksies pilnīgi lieka un pat nežēlīga.

Jūtu līdzi upuru tuviniekiem un Krievijas, Norvēģijas tautām kopumā.

Carpe diem!

Brīdinu, runāšu par nāvi.

Cik bieži mēs - cilvēki domājam, ka šī varētu būt katra no mums pēdējā diena?  Cik bieži mēs vispār domājam par nāvi un cik daudz ir normāli domāt par nāvi? 

Man šķiet, ka nāve ir mistiskākais fenomens uz pasaules, tā ir neizzināma, noslēpumaina un katrā kultūrā radusi savas sagaidīšanas tradīcijas. 

Principā runājot par nāvi ir jāveic zināma abstrahēšanās, jo kas tad ir nāve - tukšums, apstāšanās, iznīcība, nobeigums vai varbūt transformācija. 

Sakot "nāve", mēs piešķiram tai vārdu, nemaz nezinot, kas ir tas, ko mēs apveltām ar šo vārdu.  "Ir iestājusies nāve", saka ārsti. Vai nāve ir tikai tas brīdis, kad beidz pukstēt sirds, vai tas ir pastāvīgs stāvoklis? Varbūt tomēr tā ir kāds tranzītposms uz citu vietu jeb tā ir kā novietne tiem, kurus vairs nevar apveltīt ar vārdu dzīvs?

Cilvēcei ir bijis svarīgi ne tikai apvetīt šo fenomenu ar dažādiem vārdiem kā Tanatos,  Aīds, Azrael, Nāves enģelis, Nāves dievs, bet arī ar simboliem. Putnu/zvēru galvas, skelets, galvaskauss, svešinieks melnā apmetnī ar izkapti, melns jātnieks un pat skaista sieviete.

 

Reiz kādam savam pusaugu radiniekam pajautāju, ko viņš domā par savu iespējamo nāvi? Viņš stingru seju atbildēja, ka domā, ka nekad nemirs.  Kad pārvaicāju viņam, vai viņš tiešām tā domā, saņēmu atbildi, ka protams, ka nē, tikai viņam nepatīk domāt par to, ka reiz viņa nebūs.

Cik daudz jautājumu un asociāciju izraisa šī atbilde. Viņa nebūs, bet kas ir viņš? Viņš saka par sevi "es", bet kas ir tas "es", kas sauc sevi par "es"? Vai tas ir piesaistīts ķermenim, kas neizbēgami sabrūk? Viņam patīk domāt par sevi kā izņēmumu - visi apkārt mirs, tikai ne viņš, tā redz "iestādīta" mūsu psihe, tai vai nu jāizskaidro, vai nu jācer uz izņēmumiem.

Kādos brīžos mēs aizdomājamies par nāvi? Visdrīzāk tad, kad to ieraugām tuvu sev. Nozīmīgu cilvēku - tuvinieku, draugu nāve, katastrofas, kurās iet boja daudzi ļaudis, kā arī mūsu pašu pietuvināšanās savai mirstībai (laimīgi beigušies negadījumi): visas šīs situācijas rada gūzmu ar jūtām, pirmkārt jau par zaudēto, ko atņēmusi tā pati mistiskā Nāve, bet arī mūsu psihes bailes par to, ka tas var notikt un kaut kad arī patiešām notiks ar mums. 

Nāves vai dzīves galējības tēma pamatā ir satraucoša un droši vien jebkurš pirms aizmigšanas sākot domāt par to, ka kādreiz pienāks brīdis, kad viņa vairs nebūs, izjutīs lielāku vai mazāku trauksmi saistībā ar to. Izvairīties no trauksmes saskaroties ar nāvi ir neizbēgami. 

Bet tomēr, tomēr, tiklīdz sākam domāt par savas dzīves galējību, iekšēji kaut kas sāk rosīties. Ja pieļaujam, ka mums ir atlicis, piem. viens mēnesis dzīves - laika pavadīšanas prioritātes sakārtojas secībā, kas mums šķiet vissvarīgākais, savukārt nezinot savu galu, cilvēki var neskaitāmas stundas pavadīt dīkā. 

Tātad nāve jātur blakus, iespējami tuvu, lai mēs neaizmigtu neko nedarīšanā? 

Senais latīņu teiciens saka,  "kamēr mēs runājam, dārgais laiks tek projām. Pļauj šo dienu, neticot nākotnei!" ("Dum loquimur, fugerit invida. Aetas: carpe diem, quam minimum credula postero")

Domāt par nāvi ir normāli un es pat teiktu pietiekoši konstruktīvi, jo neticot, vai nākošā diena būs, mēs prioretizējam savas izvēles un darbības. Tai pat laikā, iekļaujot nāves faktoru katrā brīdī, mēs pakļaujam savu dzīvi paralīzei. Katram, droši vien, ir zināms senais stāsts par laiku, kad cilvēki zināja savu nāves dienu. Dievs, pastaigājoties  pa zemi, ievēroja, ka tie cilvēki, zinot, ka viņu beigas ir tepat tuvu, apstājas dzīvot, pat nesalabo savas mājas sētu, jo kāda gan tam jēga vairs. Dievs sadusmojās uz to un atņēma šo iespēju zināt, bet par ko gan viņš sadusmojās? Par nesalaboto sētu, tāpēc, ka cilvēks neredz tam jēgu? Man labpatīk domāt, ka Dievs gribēja, lai cilvēki izbauda katru mirkli, neskatoties uz to, ka tas var būt pēdējais. 

Carpe diem! Pļauj dienu!

Patoloģiskas personības filmās.

Sarindoju filmas, kas, manuprāt, labi atklāj pataloģiskas personības.
Brīdinu, ka filmas ir baisas, domātas cilvēkiem ar stipriem nerviem, tomēr uzņemtas pietiekoši krāšņi, lai atklātu baiso, sakropļotās psihes būtību.

Cargo 200, "Gruz 200", 2007. gads, Krievija, režisors Aleksej Balabanov
The Killer inside me, 2010. ASV, rež., Michael Winterbottom
Identity, 2003. ASV, rež., James Mangold
The Adversary, 2002, Francija, rež., Nicole Garcia
The Piano Teacher, 2001, Francija, rež., Michael Haneke
Black Swan, 2010, ASV, rež., Darren Aronovsky

Novēlu interesantu skatīšanos!

8. marts

Umora.ru

Ar ko man ir svarīgs 8. marts - Starptautiskā sieviešu solidaritātes diena?


Ar tiesībām vēlēt.
Ar tiesībām aizstāvēt savas tiesības.
Ar tiesībām pulcēties.
Ar tiesībām piedalīties politikā.
Ar tiesībām iegūt tādu izglītību, kādas ir manas vēlmes un spējas.
Ar tiesībām strādāt tādu darbu, kur esmu spējīga, nevis pēc dzimuma atbilstoša.
Ar tiesībām veidot savu uzņēmējdarbību.
Ar tiesībām stāties laulībā ar to ar kuru vēlos un kad vēlos.
Ar tiesībām dzemdēt vai nedzemdēt.
Ar tiesībām šķirt laulību.
Ar tiesībām vadīt automašīnu.
Ar tiesībām veidot savu karjeru un saņemt līdztiesīgu atalgojumu, neskatoties uz manu dzimumu.
Ar tiesībām pašai lemt, kādas būs manas dzīves izvēles.

Ar ko Jums svarīgs 8. marts?
Ar tiesībām.... un šeit var papildināt.

"Uzmanību, gatavību, priecājamies par mirkli!"

Nesen sniedzu interviju žurnālam par apstāšanos savā ikdienā, mirkļa baudīšanu un jušanos pateicīgam par to, kas mums ir. Runa bija par to fenomenālo sajūtu, kas mūs šat tad pārņem atrodoties kādā vidē, klusumā.
Mūs pārņem labsajūta, prieks par šo doto mirkli un milzīga pateicības izjūta par to, ka mums tas ir, par to, ka mums ir dzīve. Kas ir šis mirklis, kā tas notiek, kā to saprast? Vai iespējams pašam radīt šo mirkli?
Kamēr intervijas rezultātus varēs lasīt žurnāla "Veselība" aprīļa numurā, šī tēma turpina manī dzīvot un lūk vēl dažas papildinošas atziņas ar kurām vēlējos padalīties.

No sākuma nāk prātā dažādi klasiķu vārdi par prieku...


Varbūt cilvēks vispār tikai tik ilgi dzīvo, kamēr spēj sajust prieku. Zenta Mauriņa

Labākais veids, kā samaksāt par skaistu mirkli, ir priecāties par to. Ričards Bahs

Tikai pacietīgajam atveras prieka puķe. Kas viņas pumpuru priekšlaicīgi uzplēš, nekad nepieredzēs tās pilna plaukuma. Zenta Mauriņa

.....un kur nu vēl pamatīgi nodrāztā Gētes Fausta frāze "Mirkli, tu esi skaists jel kavējies!"

Šķiet, ka pasaules gudrajiem ir bijis daudz sakāmā par prieku un mirkļa baudīšanu un nepretendējot viņus pārspēt epitetos tikai piebildīšu, ka manā pārliecībā pilnīgi apzināti spēt baudīt mirkli vislabāk spēj cilvēks, kur ir piedzīvojis arī zaudējumu.
Kad esmu bijis zaudējuma sāpēs, mocijies un skumis, es spēju novērtēt to, kas man ir.
Ja neesmu piedzīvojis zaudējumus, tad man prieks ir bērna prieks, naivs un vientiesīgs.
Jā, arī tas ir skaists, bet tajā nav apzināšanās, tikai pats process. Es varu šo procesu izbaudīt, bet nespēju to apzināties iegūt vēl vienu prieku par to, ka "mirklis ir skaists/ dzīve ir skaista/ ir vērts to tvert, kamēr ir/ justies pateicīgam par to."
Tādējādi, piedzīvojot zaudējumu, mēs gūstam arī salīdzinošo pieredzi, to, kas turpmāk palīdzēs ieraudzīt mirkļa burvību, prieku, harmoniju un varbūt pat laimi.

In Treatment

Tas ir oficiāli, esmu aizrāvusies ar seriālu, lai gan attaisnojums šādai laika tērēšanai arī ir, tas ir par manu darbu. Te nu būs vieta nelielai recenzijai par redzēto.

Amerikāņu TV šovs "In Treatment" ataino kāda Ņujorkas psihoterapeita jeb kā viņš pats sevi sauc, psihoanalītiķa, ikdienas darbu.
Katra sērija ir apm. 20 minūtes gara un parāda vienu konsultāciju ar klientu. Šādas ir 3-4 sērijas (kā nu kurā sezonā) ar dažādiem cilvēkiem, līdz piektdienā, pats psihoanalītiķis iet pie psihoterapeita.
Jāsaka, ka dažkārt savā darbā esmu saskārusies ar to, ka cilvēki iedomājas, psihoterapeita personību kā pilnību un viņa personīgo dzīvi kā harmonijas iemiesojumu, tāpēc prieks, ka šis šovs atspoguļo zināmu realitāti, kas trāpīgi izteikta ar slaveno teicienu par kurpnieku, kurš pats ir bez kurpēm. Njā, psihoterapeits ir tikai cilvēks un par to ir šis šovs.
Galvenais varonis, kuru tēlo, manuprāt, ārkārtīgi talantīgais un diemžēl diezgan vēlu aktiera karjerai pievērsies īru izcelsmes aktieris Gabriels Bērns (atļaušos apgalvot, ka šī ir viņa labākā loma) ir rūpju nomākts un palīdzēšanas apsēsts cilvēks.
Bērns lieliski ir spējis atainot iekšēju pretrunu plosītu un dziļi nelaimīgu cilvēku, kurš pavada savu dzīvi palīdzot un reizēm arī glābjot citus, kamēr paša personiskā dzīve un cilvēki tajā paliek aizvien neapmierinātāki un atstumtāki. Vērojot šī varoņa personības mokas, man nākas arī pašai sev uzdot jautājumu, kāda velna pēc izvēlēties šo profesiju?

Tomēr, noteikti to ieteiktu noskatīties visiem kolēģiem un cilvēkiem, kuri gatavojas vai jau apmeklē psihoterapeitu. Seriāls intriģējoši parāda dažādos psihoterapijas aspektus, kā arī slazdus, bet mēģināšu nesabojāt skatīšanās prieku.
Interesanti ir arī tas, kā būvēta seriāla struktūra, par ko minēju sākumā (šeit atkal jāuzsaka amerikāņu ģenialitāte neizdomāt neko jaunu, bet aizgūt jau izdomāto. Seriāls ir kopija no Izraēlā radīta TV šova.)
Katra sērija ir tikšanās ar vienu klientu un pēc nedēļas skatītājam ir iespēja tikties ar šo pašu cilvēku uz otro, tad trešo un nākošajām konsultācijām. Domāju, ka sēriju skatīšanos arī var kombinēt. Var skatīties secīgi vienu sēriju pēc otras, bet var arī pārlekt pāri nedēļām un skatīties visas konsultācijas ar vienu klientu.
Šķiet, rodas iespēja, par ko iespējams klusībā sapņo daudzi, kuriem psihoterapijas process ir nezināms, bet intriģējošs, ielūrēt slēgtā un apsargātā terotorijā, pavērot, kas notiek starp klientu un psihoterapeitu, sorry,  starp pacientu un psihoanalītiķi.

Lietas var saukt dažādi, tomēr būtība nemainās un es atļaušos apgalvot, ka tas, kas notiek TV šovā "In Treatment" nemaz nav tālu no realitātes.
Informācija par seriālu šeit: http://www.imdb.com/title/tt0835434/

Pieaugušie alkoholiķu bērni.

Interesantas atziņas Janet G. Woititz grāmatā "The adult children of alcoholics" (Pieaugušie alkoholiķu bērni).
Autore, kura pati ir vadījusi atbalsta tikšanās alkoholiķu pieaugušajiem bērniem, ir secinājusi, ka var novērot pazīmes, kas ir sastopamas starp pieaugušo alkoholiķu bērniem un ģeneralizējot tās varētu apkopot 13 punktos. (Tulkojums ir mans, tā, ka lūdzu piedošanu jau iepriekš:)
Ņemot vērā to, ka LV ir grūti atrast ģimeni, kur kāds tuvs radinieks nebūtu atkarīgs no alkohola, šie 13 punkti var attiekties uz katru no mums visiem.

Te lūk ir šie punkti ar dažiem maniem komentāriem
1. Pieaugušiem alkoholiķu bērniem (PAB) ir jāmin, kas ir normāla uzvedība.
2. PAB ir grūtības sekot kādam procesam, projektam no paša sākuma līdz beigām.
Domāju, ka autore šeit ir gribējusi pateikt, ka PAB ļoti bieži izjūt trauksmi un bezcerību, ar ko paši ir diezgan daudz saskārušies, kad bijuši bērni, tādējādi, piedalīties un veikt kādu uzdevumu līdz galam viņiem ir grūti

3. PAB melo brīdī, kad visai vienkārši būtu teikt patiesību.
4. PAB tiesā un nosoda sevi bez jebkādas žēlastības.
5. PAB ir grūtības priecāties.
Priecāties mūs iemāca vecāki, bet, ja viņi ir bijuši atkarīgie un bērnam radījuši nedrošu, trauksmainu vai pat bīstamu (bijuši agresīvi) vidi, bērnam grūti apgūt prasmi izjust prieku. Tai vietā nāk šaubīšanās, neuzticēšanās, nomāktība.
6. PAB uztver paši sevi ļoti nopietni.
7. PAB ir sarežģīti veidot tuvas, intīmas attiecības.
8. PAB pārspīlēti reaģē uz pārmaiņām par kurām viņiem nav varas.
Šādas situācijas aizsāk dekompensāciju - personības regresu. PAB it kā atgriežas bērnības situācija, kur viņam nebija nekādas varas un ietekmes pār savu likteni.
9. PAB pastāvīgi meklē atzinību un apstiprinājumu.
10. PAB parasti izjūt, ka viņi ir atšķirīgi no citiem normāliem ļaudīm.
Tas, ko pārdzīvojis un kā audzis PAB ir tik kardināli atšķirīgs no citiem, ka līdz ko PAB piedalās jebkurās attiecībās, iepazīst citus, tā uzpeld sajūta par savu negatīvo atšķirīgumu.
11. PAB ir superatbildīgi vai superbezatbildīgi.
Te ir runa par par tiem PAB, kuri veido tā saucamo antiscenāriju un nekad nelieto apreibinošas vielas, bet kompensējas citu glābšanā un superatbildīgumā, pat ignorējot savas vajadzības. Savukārt tā saucamajam "scenārijam" sekojošie PAB it kā iet viņu atkarīgo vecāku pēdās un atkārto līdzīgu likteni. Paradoksāli, bet reizēm abas šīs galējības mēdz apvienoties un vienā situācijā/jomā cilvēks mēdz būt superatbildīgs, savukārt citā pilnīgi bezatbildīgs.
12. PAB ir ekstremāli lojāli, pat ja ir pierādījumi, ka šī lojalitāte ir nepelnīta.
13. PAB ir impulsīvi. Viņiem ir tendence ieslēgt sevi kaut kādā aktivitāšu ciklā bez pienācīgas, nopietnas pārdomāšanas par izvēles alternatīvām vai iespējamām sekām. Šī imulsivitāte noved pie apjumuma, riebuma pret sevi un kontroles zudumu pār apkārtējo. Kā rezultātā viņi patērē neiedomājamu enerģiju sakopjot paši savu ķezu.

Terapeitisks kino

Zemāk apkopoju kinofilmas, kas pēdējā laikā atstājušas vielu pārdomām un manā vērtējumā varētu aktualizēt pārdomas kādos jautājumos.
Plašāku info par šīm filmām var izlasīt www.imdb.com, nu bet kā tās noskatīties droši vien paši izštukosiet.

Attiecības:
City Island, 2009, ASV
Secrets and Lies, 1996, Lielbritānija
Whatever works, 2009, ASV 
Everybody's Fine, 2009, ASV 


Personiskā izaugsme:
American Beauty, 1999, ASV
Cast away, 2000, ASV

Vērtības, cilvēka izvēle: 
The Lives of Others, (Das Leben der Anderen), 2006, Vācijai 
Anything for Her, (Pour elle), 2008, Francija
House of Sand and Fog, 2003, ASV 



Traumatisku pieredzi atklājošas, didaktiskas: 
Speak, 2004, ASV
The lovely bones, 2009, ASV, Lielbritānija, Jaunzēlande

Atvaļinājums.

Sveiki visiem!
     Pēc radošuma eneģijas krituma pēdējā mēnesī, kamēr mani vajāja dažādi rudens vīrusi, esmu atgriezusies pie rakstīšanas. Pagaidām lēni un bez lielas degsmes, tā teikt tikai treniņam, tāpēc tēma arī būs atbilstoša.
Katru reizi, kad mēdzu saslimt, uzreiz jautāju sev, cik kvalitatīva pēdējā laikā ir bijusi mana atpūta.
Lūgums pacelt rokas visiem tiem, kuri šovasar nav bijuši normālā atvaļinājumā. Ahaaa, Jūsu  vai drīzāk Mūsu ir daudz, arī es esmu šai skaitā.
     Ar vārdiem "normāls atvaļinājums" esmu domājusi laiku bez atrašanās dara vietā un darba pienākumus veikšanas ne mazāk par 3 nedēļām pēc kārtas. Šajā laikā nedrīkst būt darītas sekojošas lietas: veikts remonts dzīvoklī/mājā, kopts slims radinieks, haltūrēts kādā citā darba vietā, pabeigti nepaspētie darba uzdevumi, organizētas kāzas:-)/bēres:-(, piedzīvoti kādi citi nopietni zaudējumi, piem. šķiršanās, smaga slimība.
Nu, tadag ceļam rokas vēlreiz. ahaaa!
Tie, kuri pacēluši rokas, jautājums Jums: vai šoruden jau esat slimojuši? Nu atkal Mūsu ir daudz. Vai redzat sakarību?
     Ātri pārlecot pāri moralizēšanas fāzei tikai ar aicinājumu vairāk saudzēt pašiem sevi, padalīšos ar saviem novērojumiem attiecībā uz profesionālu pārdegšanu, vai vienkāršāk runājot pārstrādāšanos.

By Aiga Abožina

     Manis pašas formula, kurai cenšos (reizēm neveiksmīgi) sekot līdzi ir, atpūtai ir jābūt vienlīdzīgai sasprindzinājumam.
     Respektīvi, tik cik patērēju laika, lai saspringtu, koncentrētos, citiem vārdiem, strādātu, tik pat laika man ir nepieciešams, lai es atslābtu, relaksētos, atpūstos, izklaidētos. Miegu neierēķinam.
     Pieņemsim, ka cilvēka X darba laiks ir 8 h/dienā- 40h/nedēļā, tad apmēram tik pat daudz jāsavāc atpūtas. Rupji parēķinot 2-3h katru vakaru un sestdien, svētdien nedarīt neko, kas saistās ar darbu. Ja šai laikā iegadās vēl kādas citas nepatikšanas, problēmas, kas neatliekami jārisina, tad atpūta vēl vairāk jāpalielina.
     Vai tas ir reāli? Uzreiz teikšu, ka ne vienmēr, tāpēc tik būtisks ir ikgadējais atvalinājums, kas ideālā gadījumā velkas 4 nedēļas pēc kārtas.
    Četru nedēļu atvaļinājumu varētu sadalīt sekojoši. Pirmajā nedēļā es neatpūšos, bez mēģinu nedomāt par darbu vai no tā atslēgties, arī ķermeniski pierast, ka no rīta nav jāskrien uz darbu un vakarā nav jāgatavojas rītdienai.
     Otrajā nedēļa sāku ievērot, ka nezinu kāds šodien datums un tā ir laba zīme, tomēr nedēļas beigās vēl nevarētu teikt, kas esmu pilnībā atslēgusies no nostrādātā gada.
     Trešajā nedēļā ķermenis un prāts jau sācis atslābt, pamazām sākam baudīt brīvību, savukārt, ceturtā nedēļa kalpo, kā putukrējuma cepurīte un salda pīrāga, tā iedot pilnīgu atslābumu, sajūtu par brīvību, bezatbildības ilūziju un šai laikā mēs uzkrājam enerģiju nākošam gada skrējienam.
     Tātad, kas notiek, ja mēs apraujam atpūtu pēc otrās nedēļas. Ķermeni drusku atslābinājām, pakārdinājām un iegrūdām atpakaļ darba ritmā uz gadu. Ja pēc 6 mēnešiem paņemsim vēl 2 nedēļas, tad vēl neko, bet, ja neizdosies, tad ķemenis sagādās mums vīrusu, tieši uz tik lielu laiku, cik viņam pietrūka atvaļinājuma laikā.
    Tādi nu ir mani novērojumi.
     Vēl viens būtisks atpūtas elements ir ne tikai "plikas" atpūtas stundas, kuras noguļam dīvānā iepretim TV (lai gan arī to reizēm vajag), bet kā mēs šīs atpūtas stundas iztērējam. Šeit svarīgs ir pretpolu princips.
     Ja darba laiku pavadu sēžot, risinot intelektuālus uzdevumus, tad vislabākā būs aktīva atpūta, pastaigas, sports, dārza rakšana u. tml.
     Ja darbs saistīts ar fizisku slodzi, tad laba atpūta būs TV, grāmatu lasīšana, kino, krustvārdu mīklu minēšana. Abos gadījumos ļoti ieteicama ir kāda SPA procedūra.
     Tādi paši pretpoli ir nepieciešami attiecībā uz emocionālu slodzi. Ja darbu pavadu, skaļā kolektīvā, apkalpojošā sferā vai jeb kā citādi runājoties ar cilvēkiem, pakalpojot tiem, tad laba atpūta būs pabūt vienatnē, klusumā, meditācijā u. tml.
     Ja darbu veicu viens, īpaši nesaskaroties ar citiem ļaudīm, tad noteikti ir vērts aizdoties ciemos, uz kādu ballīti vai interešu klubu, kur man būs iespēja paust savus uzskatus, būt uzklausītam vai vienkārši klausīties citos.
    Veicot visus šos pasākumus būtu svarīgi atcerēties, ka tā tomēr ir atpūta un ja kaut ko darīt negribas, tad nedarīt pat neskatoties uz to, ka tas ir kaut kas veselīgs un rekomendējams. Ja būsim pret sevi uzmanīgi, mūsu ķermenis vislabāk jutīs, kas dotajā brīdī mums ir nepieciešams.
     Atzīšos, ka šī tēma man ir īpaši tuva, mēdzu vadīt seminārus saistītus ar pārdegšanu un stresu. Jāsaka, ka katru reizi pasniedzot to citiem, pašai nākas vēl un vēlreiz izvērtēt, cik daudz pati rūpējos par sevi.