Dažādās vērtības

   Nesen viesojos, kāda tālā, nu gluži vai, uz robežas ar austrumiem, valstī. Ceļojums un piedzīvotais lika ieraudzīt pavisam, šķiet, triviālu lietu, kas starp cilvēkiem mēdz radīt grūtības. Arī man.

   Runa, tik tiešām, ir par vērtībām. Ikdienā jau nemaz tā neaizdomājos, ka apkārt man ir cilvēki, kas var un dzīvo pēc citām vērtībām. Tomēr tā notiek arī šeit, Latvijā.
   Bet, ja nu sanāk doties uz pavisam svešādu vidi, tur ļaudīm pavisam noteikti būs kādas atšķirīgas vērtības. Jā, es jau esmu tikai viesis tur, vēroju valsti, vidi, kā gleznu vai filmu, ar zināmu romantikas devu. Izrādās, atliek vien pavisam nedaudz ienirt svešas kultūras attiecībās kā te nu tā ir, nepieņešana, neizpratne, vēlme novērsties un pārtraukt piedzīvot atšķirīgo.
   Tā nu es prātoju, ka katrs no mums, arī es, esam savu vērtību nesēji, translētāji, iespējams arī vergi un ir tik vienkārši sākt pieņemt, ka pilnīgi visiem ir šādām vērtībām jābūt. Piemēram, izvēloties precizitāti par savu vērtību, lolojot, kopjot to, var pārdzīvot pamatīgu frustrāciju, saskaroties ar ļaudīm, kam šī vērtība ir pēdējā vietā. Vai, piemēram meli. Ja nemelot ir vērtība, tad... austrumos nevar tirgoties:) un melīgums izraisīt sašutumu un nepieņemšanu.
   Dusmas un aizkaitinājums ir mana tipiskā reakcija, kad es saskaros ar atšķirīgo dzīves skatījumu citos. Apstulbums ar to, ka cilvēks var pilnīgi ignorēt kaut ko tik svarīgu priekš manis, kādu brīdi mani neatstāja, līdz nonācu līdz šim secinājumam. Man vienmēr bija licies, ka esmu tik atvērta dažādajam, bet.... .
   Ir taču tik viegli būt tolerantai, tad, kad atšķirīgie ir kaut kur "tur", tie neietekmē manu dzīvi, es nesaskaros ar tiem. Tie - atšķirīgie dzīvojas pa "rezervātu", kas mani mentāli maz skar, atliek vien tur neparādīties un prāts ir mierīgs.
   Tomēr, kā būt blakus cilvēkam, kura vērtību sistēma sastāv no citām kvalitātēm? Kā veidot ar šādu cilvēku sadarbību, attiecības? Vai starp atšķirīgām vērtībām patiešām nevar pastāvēt savstarpēja bāgātināšanās? Vai patiešām vienmēr ir jākaro par to, kura vērtības būs svarīgākas?

Dāņu kino

Mūsu skandināvu kaimiņi gatavo patiešām labu kino.

Padalīšos ar dažiem nosaukumiem. Laba laika pavadīšana būs garantēta.

Adam's apples / Adams aebler - komēdija
The green buchers / De grone slactere - kriminālkomēdija
Stealing Rembrandt / Rembrandt - kriminālkomēdija
Terribly happy / Frygtelig lykkelig - kriminālkomēdija
In chine they eat dogs / I kina spiser de hunde - kriminālkomēdija

The celebration / Festen - drāma
Accused / Anklaget - drāma
The Hunt / Jagten - drāma

Murk / Morke - trilleris

Patīkamu skatīšanos.

Alkatība

(Turpinājums postam "7")
  
 Alkatību mēdz skatīt gan kā mantrausību, negausību specifisku fokusēšanos uz mantām, finansiāliem labumiem - naudu, kā arī ar to saistīto skopumu.
    Skopums ir alkatības monētas otra puse. No vienas puses es alkstu, lai man piederētu aizvien vairāk, no otras puses, jo vairāk man pieder, jo vairāk bail, ka varu to visu pazaudēt. Protams, skopums var būt saistīts arī ar citām lietām, piemēram skaudību. Kāpēc man kādam ir jāpalīdz, ja viņam tāpat viss ir labi? Tādējādi nekādā gadījumā nedrīkst dalīties, jo kā gan var dalīties, ja pašam trūkst.
   Manuprāt, alkatības galvenā iezīme ir šī nepietiekamība. Lai cik man piederētu, es aizvien redzu, ka citiem ir vairāk un es gribu vairāk kā viņiem. Alkatība atraisa iespējas noziegumam, jo bieži vien legālā veidā iegūt vairāk un uzreiz nav iespējams. Tipisks alkatības un arī skaudības noziegums ir zādzība.
   Jo vairāk nākas domāt par šiem nāves grēkiem vai cilvēku valodā - problēmām, jo spilgtāk iezīmējas šo problēmu savstarpējā saistība. Nav nemaz vairs tik viegli atbildēt, kurš ir mans mīļākais grēks?
   Alkatība nes līdzi rijību jeb pārmērību, savukārt, tās izraisītais skopums nes līdzi dusmību.

By Marta Dahlig

    Alkatība visai bieži var būt saistīta arī ar lepnību. Es uzskatu, ka esmu pelnījusi vairāk kā citi. Tā ir kā atļauja, lai rāptos uz augšu pāri citu galvām.
   Šai aspektā alkatība vairs nebūs tik tieši saistīta ar alkām pēc naudas, mantas. Cilvēks var alkt pēc varas, slavas, vispārējas atzinības - pierādījuma tam, ka esmu dievs un tieku pielūgts.
   Pavisam, pavisam bēdīgs notikums lika man pievērsties tieši alkatības tēmas izklāstam. Nupat biju nejaušs liecinieks tam kā izjūk divu cilvēku draudzība, kas mērāma gadu desmitos. Iemesls, skaudība, kas noveda pie alkatības, kas noveda pie zādzības. Apzagtā puse ir zaudējusi ne tikai draugu, bet arī ticību vispārējām vērtībām par ētiku, godīgumu. Vainīgā puse ir neizpratnē, apelē pie idejas, ka nevajag būt skopam, ir jādalās. Draudzības vairs nebūs, bet šķiet, ka grēks paliek un turpina savu nešķīsto darbu.
   Lai kas notiktu ar cilvēkiem un starp tiem, es neglābjami ticu labajam pirmsākumam katrā no mums, tomēr reizēm mākoņi tik ļoti sabiezē, ka zūd ticība, ka tas kurš noklīdis jebkad radīs gaismu.
   Alkatība ir tiekšanās iegūt vairāk nekā nepieciešams, tā Augustīns, bet cik daudz tad ir nepieciešams? Kā to noteikt, nomērīt? Kaut kāda atbilde ir meklējama ikviena sirdsapziņā.
Tātad, kārtējo reizi, piedāvāju jautājumus pašanalīzei.
Cik daudz atzinības man ir nepieciešams, lai es justos labs un noderīgs?
Cik daudz kontroles es vēlos pār dzīvi un procesiem tajā?
Vai esmu gatavs arī zaudēt? Ko? Cik daudz?
Vai manu laimes izjūtu var izteikt kādā algoritmā "tik un tik naudas, tik un tik mantas..."?
Kas ir tas, kas man dzīvē nodrošina vislielāko apmierinājuma izjūtu?
Cik lielā mērā mani vada vēlme būt pārākam pār citiem?

Studenta lomas īpatnības.

Atgriežoties akadēmiskajā vidē man ir radušās dažas piezīmes par studenta lomas īpatnībām.

Interesanti, ka nonākot studenta lomā indivīds vairāk vai mazāk sāk uzvesties atbilstoši tiem stereotipiem, kas šo lomu raksturo.
Īpaši interesanti, jo novērojot, rodas iespaids, ka lomas pārņemšana pilnīgi nav atkarīga no vecuma, intelekta līmeņa, statusa, profesionalitātes savā jomā vai personības brieduma.
Atliek vien nokļūt studenta lomā, kā...

• Lietas tiek darītas pēdējā brīdī.
• Tiek meklēti visi iespējamie un morāli akceptējamie veidi, lai izbrauktu.
• "Haļava" kā prioritāte jebkura priekšmeta nokārtošanā. 
• Ja "haļava"neizbrauc, tikai tad nopietna mācīšanās.
• Tirgošanās ar pasniedzējiem par priekšmeta prasību samazināšanu.
• Sūkstīšanās par pasniedzēju neadekvāti augstajām prasībām.
• Brutāla bastošana.
• Norakstīšana, špikošana vai plaģiātisma iezīmes.
• Ik pa laikam tiek izjustas neizskaidrojamas bailes par atskaitīšanu.
• Skaudība par to, kāpēc citam ir labāka atzīme.
• Trula dirnēšana internetā vai arī mājas uzkopšana, tai vietā, lai pievērstos referātu rakstīšanai.
• Nebeidzamie sapņi par to, cik gan es būšu priecīgs, kad pabeigšu.
• Ilūzijas par to, kā mana dzīve radikāli mainīsies. 

Iespējams esmu palaidusi vēl kaut ko garām, tomēr patiešām aizraujoši novērot, kā kundzīte gados un 25 gadīga jauniete vienādi attaisnojas par laicīgi neiesniegto pārbaudes darbu un pēc tam kafejnīcā draudzīgi apspriež to, ka pasniedzējs ir neciešams un kā tur varētu "izbraukt".

Pārmērība.

  (Turpinājums postam "7")

 

   Ķeršos pie nākošā grēka jeb cilvēciskas problēmas un tā ir pārmērība. Dažādos reliģiskos avotos pārmērība tiek definēta arī kā rijība, norādot arī uz zināmu šī grēka miesiskumu, tomēr es gribētu fokusēties ne tik daudz uz ēšanu kā tādu (par ēšanu meklējiet manu postu "par ēšanu"), bet gan uz pārmērību kā vispārēju uzvedību vai pat pārmērību kā zināmu pasaules skatījumu. Laba vajag daudz, mēdz atbildēt cilvēki uz teicienu, ka laba daudz nevajag.

   Kas tad ir pārmērība un kā to izmērīt? Atzīšu, ka temats ir apjomīgāks kā var pacelt vienā postā, tomēr iedziļinoties fenomenoloģijā, jāspriež, ka pastāv kāds mērs, kas nosaka vidējo līmeni starp pārmērību un pieticību un humānisti jau nu noteikti apgalvos, ka šo mēru ir tiesīgs noteikt cilvēks pats. Es piekrītu, tā ir, bet, vai cilvēks pats vienmēr spēj noteikt mēru? 

   Vai pārmērību ir kaitnieciska? Jebkas, kas pārmērīgi aizpilda mūsu uzmanību, izspiež ārā to, kas ir - dabisko. Vienalga vai cilvēks pār mēru dzer vai pārmēru aizraujas ar filosofiju, politiku...rakstniecību :)

   Pārmērības fenomens ir cieši saistīts ar attiecībām ar objektiem vai subjektiem. Mēs varam ieslīgt pārmērībā attiecībās ar kaut ko (vai tas ir priekšmets, cilvēks vai ideja), pie kam, ik uz soļa, tomēr neskaidrs jautājums ir, kā pārmērība var kļūt par psiholoģisku problēmu?

Mana intuitīvā atbilde ir saistīta ar komunikāciju ar pasauli.

   Te nu ieslīgšu augstākā līmeņa narcisismā un citēšu pati sevi. 2009. gada jūlija postā "Komforts" (http://www.psihoterapeitesprakse.lv/p/emuars.html ) es jau rakstu "cik tad daudz mantu man vajag, lai es justos labi?"

   Tātad, cik daudz man vajag, lai es justos drošs komunicēt ar pasauli? Kā arī, cik drošs es jūtos, lai no pasaules saņemtu atbildi? Te ir runa par zināmu piesegu jeb aizsardzību pret pasaules iedarbību.

   Ja indivīds nespēj atstāt drošās mājas, kamēr viņam nav nodrošināts kāds īpašs komforts, šis indivīds visdrīzāk izjutīs trauksmi, iespējams pat paniku. Vai tādā stāvoklī indivīds spēj pilnvērtīgi komunicēt ar pasauli? Vai tā būs pārmērība?

Pieter Bruegel "Pārmērība"

   Jāpiebilst, ka pastāv pārmērības, kas ir sociāli neakceptētas un kas tādas ir.

Piemēram, sociāli neakceptēta pārmērība būs atkarība no vielām, tai pat laikā pārmērīga strādāšana var tik atzīta kā darba tikums. Tas nav absolūti, jo var pastāvēt sabiedrības un kultūras, kuras skatīsies uz pārmērībām pretēji.

   Mūsu attiecīgā kultūra mūs socializē un iemāca zināmu stereotipu kā skatīties uz mēru, pārmērību un pieticību un kaut kādā līmenī mēs paliekam šīs sistēmas vergi. Nevaram vairs negrozīt galvu, kad redzam uz ielas pār mēru piedzērušos cilvēku vai smēķējošu bērnu. Mēs nespējam vairs ironiski nepasmīnēt, kad dzirdam cilvēku pārmērīgi pieķērušos kādam reliģiskam virzienam. Tas liek man domāt, ka pārmērība ir kāds ārējā novērtējuma indikators. Cilvēki, kas ir pār mēru aizrāvušies ar kaut ko, mums atnes izjūtu par viņiem kā infantiliem ļaudīm. Ļaudīm, kas nekontrolē.

   Atradu ļoti atbilstošu indiešu sakāmvārdu: "Neesi ne pārmērīgi ass, ne pārmērīgi paštaisns, ne pārmērīgi piekāpīgs, ne pārmērīgi uzstājīgs, ne pārmērīgi skeptisks. Jebkura pārmērība ir bīstama: rupjība cilvēkus aizkaitina, ietiepība - atgrūž, mīkstmiesība izsauc nicinājumu, uzstājība - apvaino, akla ticība padara par smieklīgu, neticība - izraisa pagrimumu." Caur to mēs arī varam ieraudzīt, kā pārmērība attiecībās ar cilvēkiem ietekmē to, kā mūs var uztvert.
   Šīs protams nav vienīgās pārmērības sekas. Principā jau, jebkuras pārmērības sekas ir paģiras, šī vārda visplašākajā nozīmē.

   Domājot par iespējamo pārmērības "ārstēšanu", atkal jāvēršas kristietībā (jāsaka, ka ne tikai tur), kur runa būs par mērenību vai pieticību. 

   Ja runājam par naudu vai mantu, tad noder teiciens "bagāts ir nevis tas, kuram ir daudz, bet tas, kuram pietiek". Domāju, ka to var attiecināt arī uz citām jomām, vai nu tā būs pārmērīga mātes mīlestība pret bērnu vai tā būs pārmērīga puķkopība vai pārmērīga mācīšanās.

   Mērs, tas ir līdzsvars un kā zināms, apbsolūts līdzsvars cilvēkā un sabiedrībā nav iespējams, jo tas ved uz apstāšanos un stagnāciju. Te mēs nonākam pie paradoksa, ka zināma pārmērība, kādos īpašos apstākļos ir pat attīstoša un vēlama. Kut tā ir vēlama un kur nav, domājams ir jānosaka pašam cilvēkam vai attiecīgai kopienai.
   Tātad, katra mājas darbs varētu būt noskaidrot pašam priekš sevis, kādos savas dzīves aspektos, es esmu pārmērīgs? Vai tas man palīdz vai kavē? Kā es maksāju par savu pārmērību?

   Lai gan izklāsts šoreiz iznāca tāds haotisks, domāju, ka pašanalīzes jautājumi varētu būt noderīgi jebkuram.

Filmas, kas liek padomāt.

 Sveiciens visiem!

Diemžēl akadēmiskās studijas, šobrīd aizņem daudz mana laika, līdz ar to, nekādi nevaru pieķerties turpināt tēmu "7".
Nelielai kompensācijai, maziņš posts par filmām, kuras vērts noskatīties. Manuprāt,  filmu stāsts rosina pārdomas par paša dzīvi, kas nekad nevar būt lieki.


Secrets and Lies 

Black Swan

The lives of Others
Dancer in the Dark

American Beauty   

Lost in Translation

Adaptation

Mystic River

Revolutionary Road

Cast Away

21 Grams

The Life of David Gale

Interesantu skatīšanos!

Skaudība

   Turpinot pārdomas par 7 nāves grēku konceptu, vēlos pievērsties skaudības fenomenam.

Šo grēku, rīcību vai procesu mēs - ļaudis, apgūstam diezgan agri, jo skaudība pati par sevi tiek arī uzskatīta par sociālas/personīgas attīstības dzinējspēku.

"Paskaties, cik smuki Anniņa raksta burtus; ievēro, kā Jānitis izteiksmīgi lasa; redzi, cik paklausīgi stāv Dacīte utt., utt."

   Jā, Jūs sākat uztvert domu. Skaudības rašanās pamātā atrodas salīdzināšana. Ja es nesalīdzinu, tad nevaru noteikt skaudības objektu un par cik salīdzināšana mūsu pasaulē ir neizbēgama, skaudība ir turpat līdzās.

   Principā jau mūs iemāca skaust, jo tas ir ceļs uz attīstību, iespējams panākumiem, respektīvi, no cilvēka, kuram rāda apskaužamu piemēru, mēs varam kļūt par cilvēku, kurš ir piemērs.

   Šai aspektā, skaidri var ieraudzīt, kā skaudība sasaistās ar lepnumu. Jo vairāk mani stāda par piemēru, jo vairāk mani skauž, jo vairāk man ir kaut kas, par ko lepoties. 

   Pirmajā brīdī tas var likties gaužām patīkami, tomēr vajadzētu arī saprast, ka tieši lepošānās arī izraisa skaudību un tas galējās sekas ir zaudējums. Kā?

   Mēdz jau teikt, ka pastāv balta un melna skaudība. Ja iet pa šo taciņu, tad var formulēt attīstošu skaudību (piemērs, kas liek man apzināties, ka es arī to gribu) un graujošu skaudību, kur apskaužamais objekts tiek iznīcināts vai atņemts. Protams, nevienam jau negribēsies būt par šīs otrās skaudības objektu, bet gaužām patīkama, dažam labam, šķiet doma, par popularitāti un atpazīstamību.

By Marta Dahlig

   Te arī sākas publisku personu problēmas, jo, ja es ar sevi lepojos neierobežotam, nekontrolējamam cilvēku skaitam, es riskēju, ka starp attīstošas skaudības pārņemtiem indivīdiem pagadīsies arī kāds ar graujošo skaudību. Spilgtākie no tiem ir stalkeri, kuri sākotnēji grib saplūst emocionāli, tad fiziski un sekas tam ir neparedzamas. 

   Graujošās skaudības sekas ir vērojamas brutālās, bezkaunīgās zādzībās pēc tam, kad cilvēks ir lielījies, lepojies ar kādu savu mantu, vai nu tā ir glauna automašīna vai viedtālrunis. Kā jau rakstīju agrāk, psihopātam izjūtot skaudību, virza impulss piesavināties vai iznīcināt. 

   Normāliem ļaudīm iznīcinoša skaudība izpaužas riebīgā izjūtā, nepatikā un slepenā vēlmē, kaut nu tam cilvēkam nebūtu tā, par ko es viņu skaužu. Jāsaka, ka tās jau ir sēklas, kas auglīgā vidē iekrītot var izaugt par jebkāda veida plānu, kā šim cilvēkam iegriezt, ieriebt par to, ka viņam ir vairāk.
   Skaudība pastāv arī sociālās norisēs. Nez vai revolūcija, protesti, cīņas par vienlīdzību, vispār ir iespājami bez skaudības. Tāpēc jau padomju varai tik svarīgi bija visus padarīt vienādus. Bagātos iznīcināt, turīgos piespiedu kolektivizēt, intelektuālos izsūtīt, lai nerastos attīstoša skaudība pēc gara un mantas bagātības. Iluzori centieni, jo kā jau minēju, cilvēka prāts ir pieslēgts salīdzināšanai. Tāpēc, kā alternatīva tika piedāvāta sacensība par ražīgumu, kur vienādie vienojas mērķim.

   Tātad apkopojot, jo vairāk lepnības, jo vairāk tā pievelk skaudību un otrādi, jo vairāk skaudības, jo vairāk vilkmes iekļūt lepnības grēkā. Jāpiebilst, ka cilvēki mēdz apzināti izsaukt citos skaudību, lieloties, lepojoties, jo ačgārni pieņem, ka tas 1) cels viņu pašapziņu; 2) paaugstinās viņus pār citiem; 3) padarīs ievērojamākus. Jāņem vērā, ka tādā gadījumā, jāpieņem arī risks, ka nav iespējams nokontrolēt, vai kāds izjūtot melnu skaudību, nevērsīsies pret.
 

Kādi tad varētu būt risinājumi?

   Apzināties, ka tieši savas personiskās nepilnvērtības izjūtas apzināšanās var palīdzēt neiešļūkt skaudībā. Ja es jūtos pati sev gana laba; ja tas, kas man pieder, man šķiet pietiekams, tad arī melnajai skaudībai ir grūti atrast spraugu manā patībā.

   Jebkādā gadījumā, ja mani pārņem zaļi-melna skaudība, der uzreiz pajautāt sev, kā tad man trūkst? Kādu iekšēju vai ārēju caurumu šī skaudība pēkšņi ir atplēsusi? Iespējams, no tā var rasties vēlme attīstīties savā individuālā veidā.

Lepnība.

   (Turpinājums postam "7")

   Lepnība jeb godkāre kristietībā ir vissmagākais grēks, jo liek cilvēkam vēlēties būt līdzvērtīgam dievam (Pirmais bauslis. Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.) - spēt visu kontrolēt un vadīt. Spēt pašam būt plānotājam, izpildītājam, kontrolētājam un vērtētājam vienlaicīgi. Kas gan vēl var būt smagāks un postošāks par šo nodarījumu? 

   Lepnības un godkāres fokusā vienmēr būs tikai savtīgais labums, jo cilvēks savas vēlmes un sasniegumus sakņo ārišķīgajā. Respektīvi indivīdam lepnībā ir svarīgi, kā es izskatīšos; ko par mani domās, teiks; kā citi redzēs, vērtēs manus sasniegumus un protams, tādējādi viņš pazaudē kontaktu ar savu intuīciju, sirdsapziņu, sāk kalpot godkārei. 

   Šādas problēmas pārņemts cilvēks vēlēsies, lai viņu godā un augstu vērtē, tai pat laikā citus vērtēs neizkāpjot no sava troņa, tā teikt, no augšas. Emocionāli tuvas, dziļas attiecības ar lepnības un godkāres pārņemtu cilvēku nav iespējamas, jo viņš mūs neredz kā līdzvērtīgus, dzīvus cilvēkus, bet kā objektus ceļā uz saviem sasniegumiem un savu diženumu. Nu, vismaz man savā personiskajā telpā (ticu, ka arī Jums visiem) kontaktēšanās ar šādas problēmas sagrauztiem cilvēkiem rada patiesas mocības, jo rodas iespaids, ka cilvēks kontaktējas pats ar sevi, tikai es esmu kāds dīvains pārraides kanāls starp "diženo viņu" un "tikpat diženo viņu". Ir grūti būt pārraides kanālam, nevis sarunas biedram.

   Kamdēļ eksistenciāli tā varētu būt vispostošākā problēma cilvēka esībā. Tamdēļ, ka tā palīdz mums aizmirst mūsu mirstību un traucē izjust pazemību sev iedotās dzīves un savu beigu priekšā. 

   Cilvēks lepnībā vēlas dzīvot mūžīgi, viņam škiet, ka viņš nekad nemirs, līdz ar to, paša neizkontrolējamā nāve noved viņu izmisumā. Lepnībā esošs cilvēks it kā pasaka, ka "dieva (augstākas kārtības) nav un es esmu radības kronis" un šis skatījums rada virkni ar problēmām. 

   Ja esmu dievs, kamdēļ man jāmirst? Ja esmu dievs, kāpēc citi to neakceptē? Kāpēc citi mani negodā kā dievību? Ja esmu dievs, kāpēc man šī nasta? Kāpēc mani vajā, aizvaino utt. u. tml.? Te mēs varam redzēt, kā lepnība vājina cilvēka gara izturību grūtību un ciešanu priekšā. Lepības pārņemts indivīds ir vājš, pie kam tik vientuļš, jo šī pati lepnība traucē to parādīt un lūgt palīdzību citiem. 

   Kā jau redzams, tad lepnības rezultāts ir aprīts perfeksionisms un narcisisms, aiz kura maskas slēpjas vārga būtība.

   Tieši lepnības "grēks" var būt atbildīgs par tādiem sarežģijumiem kā fobijas, panikas, bailes saslimt un nomirt, jo, ja es zinu un pieņemu, ka esmu mirstīgs un agri vai vēlu mana kārta pienāks, varu pieņemt arī faktu, ka tanī brīdī es no nāves neaizbēgšu, lai ko vien darītu. Tad, ko nozīmē šīs manas bailes? Ja es neesmu dievs, tas nozīmē, ka es nevaru vienmēr un visur justies lieliski, pilnvērtīgi, laimīgi un nekad nenomirt.

   Globālajā pasaulē lepnība rada milzu mašinēriju, kas liek mums domāt, ka vienmēr jābūt jauniem, skaistiem, pievilcīgiem, ar labākajām drānām, atribūtiem. Lepnībā dveš no reklāmām, ka esam pelnījuši tikai to labāko un labāko pēc labākā, tā diktē, ka grūtības un pretestība nav mūsu ceļš - visam ir jānāk viegli. Tikai ieej veikalā un nopērc. Nav brīnums, ka kādam nenobriedušākam prātam sāk likties, ka var nopirkt arī veselību un mūžīgu dzīvību.

   Rodas jautājums, kā ārstēties no lepnības un godkāres? Varu rekomendēt tās pašas "zāles", kuras aicina lietot kristībā baznīca. Tā ir pazemība.

   Protams, ir jāmācās pareizi apieties ar zālēm, lai nesāktu tās lietot par daudz vai par maz, tomēr atzīmēšu, ka pazemība savas ierobežotās eksistences priekšā var iedot lielu atvieglojumu, jo ir lietas ar kurām nemaz nav jācīnās, vien sevī jāpieņem.

   Te nevaru nepievērsties tām eksistenciālajām dotībām, kas mūs visus uz pasaules skar un padara līdzīgus. Mēs visi esam vienādi nāves, brīvības, izolācijas, bezjēdzības, laika un vainas priekšā. Neviens no mums nav augstāks vai zemāks šinī aspektā. Līdz ar to, papildus terapija pazemībai, varētu būt eksistenciālas līdzvērtības izjūtas attīstība.

   Iespējams, ka šīs kategorijas ir jāskata atsevišķos bloga ziņojumos (apņemos padomāt par to), jo diezgan apjomīgi tie ir, tomēr spēt pieņemt savu bezjēdzīgo iemestību šai dzīvē un visu aptverošo brīvību katra sava lēmuma priekšā un vainu par to, pieņemt esošo izolāciju starp sevi un citiem, sev dotajā laikā, līdz nenovēršama nāvē pabeigs manu dzīvi, varētu būt patiess ceļš uz pazemību, tādējādi ārstēšanos no lepnības problēmas.

7

    Principā jau nevēlos ļauties panikai par rietumu kultūras lēnu, bet neatgriezenisku bojāeju, jo to saēd liberālisms kā "da jebkādas" personiskās izvēles akcepts un klasisko tikumu, ētikas, vērtību neglābjama izviršana. Tomēr kaut kas jau tajā visā ir un priekš manis tas ir brīdinājums, par ko vēlos plašāk "pafilosofēt".

   Lai gan kristietība neieņem centrālo lomu manā dzīvē, tomēr 7 nāves grēku koncepts man ir svarīgs kopš brīža, kad par to uzzināju.

   Ja kādam nav skaidrs, droši veriet vaļā katehismu un tur atradīsiet gan 7 nāves grēkus, gan 7 tikumus, caur kuriem šos grēkus iespējams izpirkt.

   Morālais koncepts pastāv jebkurā kultūrā, kā arī reliģijā vai nu tā ir kristietība, vai islams, vai budisms utt. Vienkāroti spriežot, jebkurs morālais koncepts piedāvā rāmi, izpratni par vērtībām un uzvedības normas, kas atvieglo savas dzīvošanas integrāciju konkrētājā kultūras vai reliģiozajā domāšanas veidā.

   Bet, ja spriežot, nodalām reliģisko, tad mēs piedzimstam kādā konkrētā laikmetā, tā teikt, bez pavadzīmes, kurp doties, kā uzvesties, kā domāt. Lielu daļu laika mēs vērojam un vērtējam, tomēr gala rezultātā, nekad nenonākam līdz absolūtajam "nu kā tad dzīvot pareizi?", "kāda tad ir tā dzīves jēga mirstīgajam?" Pieaugot un nobriestot cilvēks sāk saprast, ka dzīve pavisam vienkārši ir jādzīvo nost, bet te alkal rodas jautājums - KĀ?

   Nu, jāsecina, ka meklējot atbildes uz šo neizturamo jautājumu, cilvēks var nomaldīties tik tālu, ka sāk dzīvot eksistenciāli visprimitīvākajā veidā  - tā kā citi, un šie trīs vārdi nozīmē diezgan dziļas metastāzes viena cilvēka eksistentē.
   Kāpēc, manuprāt, tas ir eksistenciāli primitīvi? Tāpēc, ka indivīds pārstāj iedziļināties, diskutēt ar savu sirdsapziņu un pārstāj izdarīt apzinātu, atbildīgu izvēli.

   Ar šo es gribu teikt, ka cilvēki sāk domāt, kā citi, just, kā citi, runāt, kā citi, vēlēties, kā citi, baidīties, kā citi, rīkoties, kā citi un pasargdies, atšķirties no citiem. Respektīvi, "kā laikmets dzīvo, tā es līdzi".

   Vai tas ir nosodāmi? Nē! Vai tas ir eksistenciāli veselīgi? Nudien šaubos, jo... ja es eju līdzi baram, pat nenoskaidrojot, vai tas ir kaut kas, kas manai sirdsapziņai der un patīk - riskēju kļūt par daļu no tā, ar tā kopējo likteni. Pazūd kāds augstāks vai, ja gribiet, dziļāks konstrukts, kas laikmeta morāli saturētu kopā, tāds pie kura pamatiem vienmēr var atgriezties un veldzēties noklīdušie, apjukušie.

By Marta Dahlig

   Kāpēc tos sauc par "nāves" grēkiem, īpaši nevēlos šeit iedziļināties, (iegūglojiet paši) uzskatīsim, ka šis vārds piedod nozīmīgumu gan paša grēcinieka nožēlas trūkumam, gan sekām par šo nodarījumu. Bet spriežot psiholoģiski, šie grēki vai problēmas vai varbūt stāvokļi var patiešām deformēt cilvēka personību, izmainot to, tā teikt ne uz produktīvāko pusi.

   Vēlos blogā pamazām caurskatīt 7 nāves grēku izpratni vairāk vai mazāk psiholoģiskā, ne reliģiozā mērcē un dalīties ar to, ko tie nozīmē man. Visai iespējams, ka mana izpratne nedaudz atšķirsies un kādam būs noderīga. 

Pagaidām tikai uzskaitīšu. Formulējumi ir dažādi, tā, ka es minēšu vairākus, lai skaidrāka būtība.

1. Lepnība jeb godkāre 2. Dusmība jeb dusmas jeb niknums 3. Alkatība jeb mantrausība jeb skopums 4. Izvirtība jeb iekāre 5. Skaudība 6. Slinkums jeb kūtrums 7. Rijība jeb pārmērība

   Uzreiz gribu atrunāt, ka skatoties uz šiem nesimpātiskamiem apzīmējumiem, nevajadzētu domāt, ka tās ir cilvēku kvalitātes (lai gan var aplūkot arī šādi, ko es nedarīšu). Es aicinātu skatīties uz šīm problēmām (tāpat kā kristietība uz grēku) kā uz zināmu procesu, kuram cilvēks vai nu ļaujas vai iekšēji strādā pie tā, lai rīkotos, domātu justu citādi.

Turpinājums sekos....

Vilšanās.

Vairākas dienas mani nodarbina jautājums par vilšanos, tādu parastu, viekāršu, cilvēcīgu vilšanos, ko katrs savas dzīves laikā piedzīvo un ko katrs savs dzīves laikā kādam sagādā.

Tas, kurš viļās piedzīvo: skumjas, dusmas, neapmierinātību, sāpes, "salauztu sirdi", līdz beidzot izsāp, nomierinās, samierinās, aizmirst, aiziet, pieņem vai dzīvo tālāk ar neizzudušo rūgtumu.

Tas, kur sagādā vilšanos: ir neizpratnē, satraukts, vainīgs, nokaunējies, dusmīgs, līdz nolīdzina, atlīdzina, lūdz piedošanu sev, otram, dusmojas, pieņem, aizmirst, dzīvo tālāk piedots vai nepiedots.

Kāpēc tas viss, ja varētu sekot tik senajam labajam, "nesagaidi, tad nebūs arī vilšanās!" vai arī "vilšanās ir pieaugšana",  "ja viļos, tātad redzu pasauli reālāk, kā pieaugušajam pienākas."?

Njā...ja ļaujas teoretizēt un intelektualizēt liekas, ka atbildes var atrast vienkārši un ne tikai psiholoģija tās sniedz, bet arī budisms, kristietība un pat no Vonnegūta aizgūtais Anonīmo alkoholiķu princips.

"Vienā upē nevar iekāpt divreiz", "Nekas nav pastāvīgs, tādēļ, nekam nevajag pieķerties", "Kas ne uz ko nav cerējis, to nepiemeklē vilšanās"  un tam līdzīgs blā, blā.

....Bet kā var nesagaidīt?
It īpaši, kā var nesagaidīt, tad ja rūp, ja esmu pieķēries?

Piedzīvojot vienkāršu, parastu, cilvēcīgu vilšanos, es piedzīvoju arī to, cik neaizsargāta esmu savās rūpēs un jūtās pret otru, vai nu tas ir cilvēks vai sistēma, vai valsts. Un patiešām, nevar vilties, ja šo jūtu un pieķeršanās pirms tam nav bijis.

Un eksistenciāla izvēle man katrā brīdī uzliek, vaicā: "Tad varbūt nesagaidīt? Vai nesagaidīt nozīmē arī nepieķerties, nerūpēties? Vai tomēr labāk sagaidīt, rūpēties, just un vilties?"

Stāvot vienkāršas, cilvēcīgas vilšanās peļķē, man grūti atrast atbildi, kas varētu būt tik pat vienkārša un cilvēcīga.
Ja nu vienīgi.... Lai top piedots tiem, kas sagādā vilšanos un lai dots spēks piedot tiem, kas viļās.

Hmmm.... un varbūt arī, lai dots spēks izvēlēties pieķerties - vilties vai nesagaidīt - nevilties.