7

    Principā jau nevēlos ļauties panikai par rietumu kultūras lēnu, bet neatgriezenisku bojāeju, jo to saēd liberālisms kā "da jebkādas" personiskās izvēles akcepts un klasisko tikumu, ētikas, vērtību neglābjama izviršana. Tomēr kaut kas jau tajā visā ir un priekš manis tas ir brīdinājums, par ko vēlos plašāk "pafilosofēt".

   Lai gan kristietība neieņem centrālo lomu manā dzīvē, tomēr 7 nāves grēku koncepts man ir svarīgs kopš brīža, kad par to uzzināju.

   Ja kādam nav skaidrs, droši veriet vaļā katehismu un tur atradīsiet gan 7 nāves grēkus, gan 7 tikumus, caur kuriem šos grēkus iespējams izpirkt.

   Morālais koncepts pastāv jebkurā kultūrā, kā arī reliģijā vai nu tā ir kristietība, vai islams, vai budisms utt. Vienkāroti spriežot, jebkurs morālais koncepts piedāvā rāmi, izpratni par vērtībām un uzvedības normas, kas atvieglo savas dzīvošanas integrāciju konkrētājā kultūras vai reliģiozajā domāšanas veidā.

   Bet, ja spriežot, nodalām reliģisko, tad mēs piedzimstam kādā konkrētā laikmetā, tā teikt, bez pavadzīmes, kurp doties, kā uzvesties, kā domāt. Lielu daļu laika mēs vērojam un vērtējam, tomēr gala rezultātā, nekad nenonākam līdz absolūtajam "nu kā tad dzīvot pareizi?", "kāda tad ir tā dzīves jēga mirstīgajam?" Pieaugot un nobriestot cilvēks sāk saprast, ka dzīve pavisam vienkārši ir jādzīvo nost, bet te alkal rodas jautājums - KĀ?

   Nu, jāsecina, ka meklējot atbildes uz šo neizturamo jautājumu, cilvēks var nomaldīties tik tālu, ka sāk dzīvot eksistenciāli visprimitīvākajā veidā  - tā kā citi, un šie trīs vārdi nozīmē diezgan dziļas metastāzes viena cilvēka eksistentē.
   Kāpēc, manuprāt, tas ir eksistenciāli primitīvi? Tāpēc, ka indivīds pārstāj iedziļināties, diskutēt ar savu sirdsapziņu un pārstāj izdarīt apzinātu, atbildīgu izvēli.

   Ar šo es gribu teikt, ka cilvēki sāk domāt, kā citi, just, kā citi, runāt, kā citi, vēlēties, kā citi, baidīties, kā citi, rīkoties, kā citi un pasargdies, atšķirties no citiem. Respektīvi, "kā laikmets dzīvo, tā es līdzi".

   Vai tas ir nosodāmi? Nē! Vai tas ir eksistenciāli veselīgi? Nudien šaubos, jo... ja es eju līdzi baram, pat nenoskaidrojot, vai tas ir kaut kas, kas manai sirdsapziņai der un patīk - riskēju kļūt par daļu no tā, ar tā kopējo likteni. Pazūd kāds augstāks vai, ja gribiet, dziļāks konstrukts, kas laikmeta morāli saturētu kopā, tāds pie kura pamatiem vienmēr var atgriezties un veldzēties noklīdušie, apjukušie.

By Marta Dahlig

   Kāpēc tos sauc par "nāves" grēkiem, īpaši nevēlos šeit iedziļināties, (iegūglojiet paši) uzskatīsim, ka šis vārds piedod nozīmīgumu gan paša grēcinieka nožēlas trūkumam, gan sekām par šo nodarījumu. Bet spriežot psiholoģiski, šie grēki vai problēmas vai varbūt stāvokļi var patiešām deformēt cilvēka personību, izmainot to, tā teikt ne uz produktīvāko pusi.

   Vēlos blogā pamazām caurskatīt 7 nāves grēku izpratni vairāk vai mazāk psiholoģiskā, ne reliģiozā mērcē un dalīties ar to, ko tie nozīmē man. Visai iespējams, ka mana izpratne nedaudz atšķirsies un kādam būs noderīga. 

Pagaidām tikai uzskaitīšu. Formulējumi ir dažādi, tā, ka es minēšu vairākus, lai skaidrāka būtība.

1. Lepnība jeb godkāre 2. Dusmība jeb dusmas jeb niknums 3. Alkatība jeb mantrausība jeb skopums 4. Izvirtība jeb iekāre 5. Skaudība 6. Slinkums jeb kūtrums 7. Rijība jeb pārmērība

   Uzreiz gribu atrunāt, ka skatoties uz šiem nesimpātiskamiem apzīmējumiem, nevajadzētu domāt, ka tās ir cilvēku kvalitātes (lai gan var aplūkot arī šādi, ko es nedarīšu). Es aicinātu skatīties uz šīm problēmām (tāpat kā kristietība uz grēku) kā uz zināmu procesu, kuram cilvēks vai nu ļaujas vai iekšēji strādā pie tā, lai rīkotos, domātu justu citādi.

Turpinājums sekos....