Tas, kurš viļās piedzīvo: skumjas, dusmas, neapmierinātību, sāpes, "salauztu sirdi", līdz beidzot izsāp, nomierinās, samierinās, aizmirst, aiziet, pieņem vai dzīvo tālāk ar neizzudušo rūgtumu.
Tas, kur sagādā vilšanos: ir neizpratnē, satraukts, vainīgs, nokaunējies, dusmīgs, līdz nolīdzina, atlīdzina, lūdz piedošanu sev, otram, dusmojas, pieņem, aizmirst, dzīvo tālāk piedots vai nepiedots.
Kāpēc tas viss, ja varētu sekot tik senajam labajam, "nesagaidi, tad nebūs arī vilšanās!" vai arī "vilšanās ir pieaugšana", "ja viļos, tātad redzu pasauli reālāk, kā pieaugušajam pienākas."?
Njā...ja ļaujas teoretizēt un intelektualizēt liekas, ka atbildes var atrast vienkārši un ne tikai psiholoģija tās sniedz, bet arī budisms, kristietība un pat no Vonnegūta aizgūtais Anonīmo alkoholiķu princips.
"Vienā upē nevar iekāpt divreiz", "Nekas nav pastāvīgs, tādēļ, nekam nevajag pieķerties", "Kas ne uz ko nav cerējis, to nepiemeklē vilšanās" un tam līdzīgs blā, blā.
....Bet kā var nesagaidīt?
It īpaši, kā var nesagaidīt, tad ja rūp, ja esmu pieķēries?
Piedzīvojot vienkāršu, parastu, cilvēcīgu vilšanos, es piedzīvoju arī to, cik neaizsargāta esmu savās rūpēs un jūtās pret otru, vai nu tas ir cilvēks vai sistēma, vai valsts. Un patiešām, nevar vilties, ja šo jūtu un pieķeršanās pirms tam nav bijis.
Un eksistenciāla izvēle man katrā brīdī uzliek, vaicā: "Tad varbūt nesagaidīt? Vai nesagaidīt nozīmē arī nepieķerties, nerūpēties? Vai tomēr labāk sagaidīt, rūpēties, just un vilties?"
Stāvot vienkāršas, cilvēcīgas vilšanās peļķē, man grūti atrast atbildi, kas varētu būt tik pat vienkārša un cilvēcīga.
Ja nu vienīgi.... Lai top piedots tiem, kas sagādā vilšanos un lai dots spēks piedot tiem, kas viļās.
Hmmm.... un varbūt arī, lai dots spēks izvēlēties pieķerties - vilties vai nesagaidīt - nevilties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru