Referenduma vājprāts.

   Divas nedēļas neesot LV, patālu no interneta, atgriezos un gluži kā iekritu referenduma jautājuma radītājā mēdiju šļurā. Vakar ielidoju, izguļos, ieslēdzu TV un baaac!

   Godīgi, sajūta kā ar bomi pa galvu un iespaids, ka ļaudis, pat žurnālisti, ir pamatīgi sacepušies, tādēļ ārkārtīgi iepriecināja "IR" redaktores Nellijas Ločmeles konstruktīvums, ka nevajag no tā visa uztaisīt vairāk emociju, nekā tur ir.

   Ja ar loģisku prātu mēģina šo visu aptver, tad bezcerīgi. Abas puses pamatīgi ļāvušās emocijām - apvainojušās un šķiet aizmirsušas veselo saprātu, "Nu mēs tiem otriem parādīsim!". Ko, latvieši, parādīsim? Ka mēs - latvieši šeit esam saimnieki un noteicēji? Mēs jau tagad esam un tas nav jāpierāda nevienam. Ir jāizturas kā saimniekiem, nevis tādi jātēlo. Ko, krievi, parādīsim? Kā mēs tos letiņus nobiedēsim, lai padomā tagad?

   Skatoties LTV sižetus no vēlēšanu iecirkņiem, nudien paliek kauns, ka esmu latviete. Cilvēki dzied iecirkņos latviešu tautas dziesmas, vai nu neaptverot, ka tur nāk arī otra nometne un tā arī var kaut ko "uzdziedāt", vai arī speciāli - lai parādītu "kurš te ir saimnieks", tādējādi radot vēl dziļāku konfliktu, iespējams pat sadursmes.

   Nesaprotu! Ja referendums ir demokrātisks veids, kā tautai risināt jautājumus, ja rezultāts jau ir skaidrs pirms tā, kāpēc jāplēš krekls uz krūtīm bļaujot "es esmu latvietis". Kam man tas būtu jāpierāda un priekš kam?

   Manuprāt, un tas būs arī speciālista viedoklis, šāda izrādīšanās var nozīmēt, ka latviešiem ar pašapziņu nav viss kārtībā un papildus tam arī demokrātijas izpratne ir visai, visai pašaura. Demokratija ir vairākuma pusē un te vispār nav nekādu emociju, tikai aritmētika. 

Rodas arī bažas par to, kas tiks runāts uzreiz pēc referenduma.

   Jau iepriekšējā blogā rakstīju, ka mūsu sašutumu, emocijas rada, veido speciāli, jo tikai ar emociju pārņemto prātiņu var manipulēt un attiecīgi spēki no abām nometnēm to dara ar pilnu klapi. Krieviski runājošā puse ir aizvainojusies par to, ka SC paši nav spējuši veidot politisku piedāvājumu un tikt ar to valdībā, šo politisko fiasko saucot par krieviski runājošo diskrimināciju. Acīmredzot, tikai emociju  nokaitēts prāts var sajaukt tiesību jomu (kurā var pastāvēt diskriminācija) ar politiku (kas atkarīga no spējas vienoties). 

   Latvieši, savukārt, ir tā apjukuši vai nu savā skaitā, vai elementārā aritmētikā, ka nobijušies par iespējamo divvalodību. Kaut 10x taisi referendumu, iznākums būs viens.

   Tādēļ aicinu, visus kolektīvi nomierināties, iedzert balderiāni un aiziet MIERĪGI nobalsot "pret". 

Pēc tam, kad rezultāti tiks apkopoti, aicinu uztvert tos mierīgi, ieturēti, kā jau baltiešu temperamentam pienākas, nevis ķert sarkanbaltisarkano karogu un skriet to vicināt pie Krievijas vēstniecības, tādējādi vēl vairāk uzkurinot emocijas.

Lai visiem mierīgs prāts šonedēļ.

  

Konflikta kurināšana.

   Ļaudis, kuri dusmojas, kurn neapmierinātībā, protams, ir reāla un arī normāla parādība. Es, tai skaitā, mēdzu dusmoties un kurnēt par kaut ko un tas ir veids kā izrunāt negatīvo afektu, lai tas nesakrājas un neeksplodē, kādā man pavisam neizdevīgā brīdī. Lai gan rakstīt to nav viegli, tomēr dalīšos ar saviem pēdējā laika novērojumiem par dusmām un naidu.

   Ieslēdzot TV, atverot internetu jeb presi, sāk rasties jautājums „Ko mēs LV darītu (domātu, lasītu, skatītos), ja nebūtu šī referenduma?” Aiz šī masu pasākuma platās muguras ir palicis viss analītiskais un tā vietā mēs redzam kaislības, neapmierinātības, dusmu kultivēšanu, ak jā - 100.panta vietā seriālu, jo ko gan tautai vajag? Maizi un izklaides!

   Kur ir analīze valdības 100 dienām? Kur ir intervijas ar katru ministru, viņa saprasto 100 dienās par savu jomu, izdarīto un plānoto? Kur ir plāni, stratēģijas, citu pieredze iespējamai atkārtotajai krīzei? Jebkura tēma, kura prasa analīzi vismaz nedēļas garumā, nav interesanta – vieglāk taču ir nointervēt kādu par valodas/nacionālo jautājumu.

   Esmu gatava pieņemt, ka ir jāatspoguļo tas par ko „cepās” sabiedrība, bet vai sabiedrība tiešām par to cepas? Skatoties visu šo teātri rodas iespaids, ka krievu, latviešu tauta mierīgi dzīvo, kamēr par šiem jautājumiem ķengājas politiķi, žurnālisti un psiedohumānisti (domāti apšaubāmi sabiedriskie darboņi).

   Tauta, gan latvieši, gan ne latvieši, savas ikdienas solī, ir daudz iecietīgāka nekā šīs augstākminētās grupas.

   Pirmais, kas jāizdara jebkuram iedzīvotājam, kurš sāk iekšēji dusmoties un „uzskrūvēties” par nacionālo jautājumu, būtu jāuzdod sev sensenais jautājums, kam ir izdevīgi, lai es par to dusmotos, reaktīvi uzvestos nevis analizētu? Kurš par to maksā? Domāju, ka atbildes uzpeld uzreiz, pie kam, konkrētu uzvārdu formā.

   Tad padomāsim tālāk, vai es gribu dzīvot pēc tās dienas kārtības, kādu man uzstāda biedrs Lindermais vai Ušakova kungs? Jeb es gribu sekot Dzintara kunga vai Mistera Parādnieka pavadā? Jo vairāk klausīšos augstāk minēto kungu vārdu batālijās, jo dusmīgāka jutīšos. Ir aizdomas, ka tieši tā tas arī tiek domāts? 

   Žēl, ka LV mēdiji, to visu nekritiski pārtranslē, neieskatoties, kas aiz tā visa stāv, kas to veido. Vai tiešām ir grūti saprast, ka kinoteātrī ir bīstami kliegt „Deg”? Un ja to dara, tad kam tas ir izdevīgi?

   Žēl, ka mēdiji neieliek pūles daudz dziļākai šo procesu analīzei un ar dziļāku, es domāju, vēsturisku, jo tā cikliski atkārtojas un no tās var daudz ko iemācīties. Ar dziļāku, es domāju ārpolitisku, jo citu valstu vēsture glabā tieši tādas pašas naida/dusmu kurināšanas shēmas, kuras lieto šeit. Ar dziļāku es domāju arī teorētisku, analīzi, piemēram, konfliktu teoriju, vai masu psiholoģiju.

    Lai apliecinātu, ka es ne tikai kritizēju, pievienošu savu artavu procesa analīzei. Tātad, ko saka Fridriha Glāsla terotija par konflikta attīstību un tā dinamiku?

Konflikts attīstas sekojoši….
1. Konflikta sākums
Sastopas atšķirīgi uzskati, atšķirīgas vēlmes un vajadzības. Dalībnieki to identificē.
2. Sarunas.
Notiek pārrunas, diskusijas, katrs izsaka savus argumentus, aizstāv savu viedokli, mēģina pārliecināt otru.
3. Darbība, nevis vārdi.
Cilvēks jau ar rīcību mēģina pierādīt savu patiesību. Te jau ir diezgan grūti apturēt konfliktu, jo abas puses neklausās. Vajadzīgs neitrāls trešais, vidutājs.
4. Tēli un koalīcijas.
Sāk veidoties negatīvs priekšstats par otru. Strīdā tiek iesaistīti apkārtējie, mēģinot viņus dabūt „savā pusē”, veidojas koalīcijas.
5. Zūd seja.
Otrs zaudē cilvēcīgo seju un kļūst par pāridarītāju, kam tiek piedēvēts gan reālais, gan nereālais. Savu nozīmi zaudē arī sākotnējais konflikta iemesls. Vairs nevar tik viegli atrast kur un par ko tas sākās.
6. Iebiedēšana.
Tiek izmantoti draudi, šantāža, iebiedēšana.
7. Naidīgums darbībā.
Atsevišķas destruktīvas darbības, ar mērķi kaitēt un sāpināt . Vairs nav mērķa uzvarēt konfliktā, bet ir mērķis nodarīt sāpes, ieriebt otrai pusei. Reti izdodas atjaunot attiecības, jo pāridarījumu bijis pārāk daudz.
8. Karš.
Mērķis – iznīcināt ienaidnieku jebkuriem līdzekļiem.
9. Bezdibenis.
Abi tiek pazudināti.

   No šī shēmas ir skaidrs, ka jau trešajā stadijā abi šo konfliktu neatrisinās un vai mēs – tauta varētu būt par šo vidutāju, kas pasaka, „beidzies kurināt naidu, ejiet mājās, jo jums nekas nesanāks”?.  Iespējams. Tai pat laikā, šī pati shēma iezīmē, ka diemžēl jau ir manāmas 7. stadijas pazīmes. 

   Nu kā tas nākas, ka inflāciju un nekustamā ipašuma burbuli uzķeram tikai tad, kad tas plīst, kā tas nākas, ka demogrāfos ieklausāmies tikai tad, kad tauta neglābjami izmirst. Par sabiedrības sašķeltību arī runā jau sen. Vai tiešām arī  šoreiz latviski un krieviski runājošo naida rašanos uzķers un risinās tikai tad, kad būs bezdibenis? Baidos, ka šadi valsts ilgi nepastāvēs. Vai kāds spēja iedomāties, ka 90tajos bijušajā Dienvidslāvijā izvaros un nogalinās grūtnieces, dedzinās ciemus ar visiem ļaudīm un lietas beigsies ar ANO spēku ievešanu vispārējai kārtībai? Tas nesākās vienā dienā.

   Laikam Oskars Vailds ir teicis, ka naids ir kā sērskābe, kas saēd ne tikai to, kuru nīst, bet arī to, kurš nīst. Atcerēsimies to, pirms ļaujamies emocijām, kāda cita dienas kārtības ietekmēti. Būsi saprātīgi un vismaz šoreiz domāsim katrs ar savu galvu. Analizēsim pirms ļausimies emocijām.

Kā būtu, ja...

Kā būtu, ja mūsu vēlmes būtu saskaņā ar vērtībām?
Kā būtu, ja mūsu galvenā vērtība būtu laipnība vienam pret otru?
Kā būtu, ja mūsu laipnība vienam pret otru būtu patiesa?
Kā būtu, ja mūsu patiesums būtu vispārēja mēraukla dzīves panākumiem?
Kā būtu, ja mūsu panākumi nebūtu balstīti materiālajā?
Kā būtu, ja materiālais mūs nenodarbinātu tik daudz cik garīgums?
Kā būtu, ja mūsu garīgums nestu pazemību?
Kā būtu, ja mūsu pazemīgums nestu labu sadarbību?
Kā būtu, ja mūsu labā sadarbība nestu mieru?
Kā būtu, ja mūsu miers nestu vispārēju saskaņu?
Kā būtu, ja mūsu saskaņa nestu harmoniju?
Kā būtu, ja mūsu harmonija būtu pieejama ikvienam?
Kā būtu, ja ikviens savas vēlmes saskaņotu ar vērtībām, būtu patiesi laipns un pēc tā mērītu savus panākumus, būtu nodarbināts ar garīguma, nevis materiālā krāšanu, būtu pazemīgs un no tā sekotu laba sadarbība, kas nestu mieru, saskaņu un harmoniju?

Psihopāti.

   Kanādiešu psihologs un pētnieks Roberts Heirs veltījis savu daba mūžu noziedznieku un it īpaši psihopātu diferencēšanai un izpētei. Jau pagājušā gadsimta beigās viņš nācis klajā ar jaunu psihopātijas kontrolpazīmju sarakstu, kas ir izrādījies ārkārtīgi palīdzošs klīniskajiem psihologiem. Šis kontrolpazīmju saraksts sevī slēpj novērtējuma skalas, kuras apkopojot var iegūt daudzmaz valīdu izvērtējumu, vai personu varētu atzīt par psihopātu vai nē. Viņa grāmatu „Without conscience” būtu vērtīgi izlasīt ne tikai speciālistiem, bet jebkuram. http://www.hare.org/index.html

   Heira ideja par to, kas ir psihopāts ir sekojoša. "Psihopāti ir sociāli plēsoņas, kuri apbur, izmanto ļaudis savām vajadzībām un bez žēlastības izsit sev ceļu, atstājot aiz sevis platu ceļu no salauztās sirdīm, nerealizētām cerībām un tukšiem makiem. Absolūti bez sirdsapziņas un līdzjūtības, viņi ņem to, ko vēlas un dara to, kas patīk, tai pat laikā nojaucot sociālas normas , sabiedrisku kārtību bez jeb kādas vainas izjūtas vai nožēlas." (mans tulkojums)

 
Lūk, dažas no Heira idejām, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Pirmkārt, paši psihopātijas simptomi. Grāmatā ir iedoti tikai pamatsimptomi, tomēr tie visai ilustratīvi aprakstīti, minot konkrētus piemērus no Heira prakses vai ASV kriminālistikas vēstures.

I.    Emocionālās un starppersonu īpatnības:                 
a.    Pļāpīgums un virspusējība.                                           
b.    Egocentriskums un pretenciozitāte.                              
c.    Vainas sajūtas un nožēlas trūkums.                              
d.    Empātijas iztrūkums.                                                  
e.    Ļaunprātība un nosliece manipulēt ar apkārtējiem.       
f.    Emociju virspusējība.                                                   

                                                                             II.    Sociālās uzvedības īpatnības.
                                                                             a.    Impulsivitāte.
                                                                             b.    Vāja uzvedības kontrole.
                                                                             c.    Nepieciešamība pēc psihiska uzbudinājuma.
                                                                             d.    Bezkaunība.
                                                                             e.    Problemātiska uzvedība bērnībā.
                                                                             f.    Antisociāla uzvedība pieaugušajā dzīvē.
Katru no šīm pazīmēm mēra un rezultātā nonāk pie secinājuma.  

   Ar ko tas ir svarīgi? Šis ir labs instruments psihiatriem un klīniskajiem psihologiem, kuri strādā cietumos un izskata ieslodzīto lūgumus pēc pirmstermiņa atbrīvošanas. Heirs uzstāj, ka psihopāts demonstrēs to pašu ticamo nožēlu, lai tikai tiktu ārā, tomēr viņš nav spējīgs mainīties, līdz ar to, ir liela ticamība, ka noziegumu veiks atkal. ASV penitenciārā sistēma šobrīd sliecas identificēt tos, kuri ir psihopāti un atteikt viņiem pirmstermiņa atbrīvošanu.

   Vēl viena ideja ar ko dalās Heirs, domājot par audzināšanas sekām. Viņš uzskata, ka, lai cik slikta, bezatbildīga ir bijusi vecāku attieksme pret saviem bērniem, tā pati par sevi nevar attīstīt psihopātiju, vienīgi to pasliktināt, ja tāda jau ir.

   Uz psihopātiju viņš skatās, kā uz zināmu dotību – bioloģisku faktoru formētu un sociālu faktoru (audzināšanas, vides) ietekmētu. (Principiāli zinātnei vēl nav neapstrīdamu faktu par psihopātijas bioloģisko izcelsmi.)  

   Savā darbā viņš neskaitāmas reizes ir sastapies ar nelaimīgiem vecākiem, kuri nemitīgi uzdot sev vienu un to pašu jautājumu: „Ko mēs izdarījām nepareizi?” Jāsaka, ka bieži vien pēc pusaudžu/psihopātu noziegumiem sabiedrība mēdz uzbrukt viņu vecakiem ar apsūdzībām par sliktu audzināšanu. Tad lūk, Heirs noņem stigmu no šiem vecākiem, protams, diferencējot to nepilngadīgo noziedznieku uzvedību, kas nav psihopātijas, bet tieši vecāku ignorances un vardarbības radīta. Tātad ne visi noziedznieki ir psihopāti un ne visi psihopāti kļūst par noziedzniekiem.

   Viņa praksē balstītā hipotēze ir sekojoša. Ja bērnam ar psihopātiju ir gādīgi, mīloši vecāki, visdrīzāk viņa psihopātija aizies mazāk kriminālās vai, ja kriminālās, tad afēristiskās, krāpnieciskās darbībās, savukārt, tie, kuru vecāki ir bijuši noraidoši, vardarbīgi, visdrīzāk savos noziegumos demonstrēs fizisku vardarbību un lielāku brutalitāti.

   Vēl viena ārkārtīgi interesanta detaļa, par ko raksta Heirs savā grāmatā, kas atklāj, kāpēc psihopātam ir tik vienkārši melot. 

   Visiem zināma jau ir empātijas neesamība, bet te Heirs atsaucas uz kādu pētījumu par cilvēku emocionālo reakciju uz vārdu nozīmi. 

   Pētījums parāda, ka cilvēks bez psihopātijas pazīmēm ātrāk atpazīs viņam vizuāli demonstrētu vārdu ar emocionālu nozīmi, piemēram, „nāve”, bet lēnāk vārdu, kuram emocionāla nozīme nav tik liela, piem., „papīrs”. 

   Tad, lūk, psihopātiem šis ātrums ir vienādi lēns, it kā vārdi „mīlestība”, „nāve”, „zaudējums”, „traģēdija” būtu ar tik pat neemocionālu saturu kā bumba, pildspalva, karte utt. Hipotēze ir sekojoša, ja cilvēks nespēj izjust vārdu nozīmi, ar tiem „spēlēties” ir daudz vieglāk. Var melot un teikt „es tevi mīlu, tu man esi nozīmīgs, es tev nekad nenodošu” un pilnīgi nejust nekādu emocionālu nozīmi šiem paziņojumiem.  Normāli cilvēki sagaida, ka otrs runājot, pārdzīvo kaut ko, tomēr mēdz būt cilvēki, kuri nejūt un līdz ar to ir spējīgi sastāstīt mums tieši to, ko vēlamies dzirdēt.

  Grāmatā minētas arī smadzeņu darbības izpētes, kas norāda uz mazu aktiviāti ierastajos emocionalitātes rajonos, kas vēl pastiprina šo hipotēzi. Patāv pat pētījumi, kuri norāda uz nespēju identificēt psihopātiem konkrētu smadzeņu puslodi (tipiski tā ir labā puslode) un arī konstantu emocionalo reakciju uzplaiksnījuma vietu smadzenēs.

   Rezumējot, Heira darbs būtu ļoti noderīgs visiem profesionāļiem, kuri mēdz saskarties ar kriminālistiku un aizdomās turētajiem, ieslodzītajiem u. tml., kā arī interesentiem, kuri vēlētos būt uzmanīgāki un potenciāli pasargāt sevi no bīstamām situācijām. Heirs gan ar humoru apraksta situācijas, kur viņu ir „piečakarējuši” psihopāti, tādējādi aicinot mums nebūt naiviem.

   Starp citu, grāmata ir pieejama arī krievu valodā. Лишенные совести. Роберт Д. Хаэр, 2007, Izdevniecība „Вильямс”.
Vēl info šeit: http://aftermath-surviving-psychopathy.org/index.php/2011/02/24/this-charming-psychopath-how-to-spot-social-predators-before-they-attack/

Interesantu lasīšanu!

Mainīt otru.

   Ja mēģinātu apkopot iemeslus, ar kuriem cilvēki vēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita, tad lielākais skaits kristu uz grūtībām attiecībās. Tomēr ir skaidrs, ka aiz šī var slēpties visneiedomājamākie sarežģījumi cilvēku attiecībās. Tomēr ir tēma, par kuru ir vērsts runāt un atkārtoties, tā ir tēma par cilvēka vēlmi partnerattiecībās mainīt otru.

   Reizēm rodas dīvaina sajūta noklausoties kāda pāra attiecību vēsturi, kur sākumā viss ir apmierinājis, sajūsminājis un radījis prieku, bet ar laiku sācis kaitināt, kļuvis neciešams, neizturams. Atbilde gandrīz vienmēr ir viena un tā pati, „Sākumā viņš/ņa bija citādāks/ka. Tad kaut kas notika un viss sāka bojāties.”

   Ir pilnīgi normāli, ka mēs paši savā attīstībā, vēlmēs un gaidās nestāvam uz vietas (tāpat arī otrs). Kas sajūsmināja attiecību sākumā vairs neizraisa tādu sajūsmu, bet rūpes izraisa kādas kvalitātes trūkums otrā, tomēr galvenokārt personas, kas koncentrējas uz to, kas trūkst otram visai virspusēji pazīst pašas sevi.

   Te nu ir īstais brīdis pajautāt sev pašam, no kurienes man nāk šie priekšstati, ka manam partnerim ir jābūt tieši tādam, jārīkojas tieši tā? Kas man varētu palīdzēt pieņemt to, ka katrs no mums ir audzis atšķirīgā vidē un dzīvi uztvert atšķirīgi?

   Reizēm grūtības sākas tieši šeit... mēs pieņemam, ka ir kāds universāls, absolūts „pareizi, nepareizi” un šo, parasti jau visai šauro, „rāmi” mēģinām likt virsū otram cilvēkam. Tādā gadījumā vilšanās ir gandrīz garantēta, kaut vai tāpēc, ka otrs šo rāmī likšanu izjūt visai skaudri, reizēm arī verbāli paziņojot: „Tu mani nepieņem tādu kāds/da esmu!”

   Grūti atrast skaudrāku izjūtu attiecībās par to, kur otrs ar savu uzvedību apliecina: „Tu neesi gana labs/ba priekš manis, Tev ir jābūt citādam/ai un tikai tad es Tevi pieņemšu, mīlēšu. Šobrīd vēl Tu neesi tā vērts/a.”. Reakcijas uz šādu izjūtu mēdz būt visdažādākais. No, „man vienalga; ko Tu iedomājies, līdz nenāk ne prātā; tad meklē citu!”.

Daži apgalvojumi, kas palīdzēs noskaidrot, vai esmu iekļuvis „mainītāja” lomā: 
- Man ir pilnīgi skaidrs priekšstats, kādam ir jābūt manam partnerim, tomēr realitāte tam neatbilst vismaz uz 50%.
- Nevaru justies mierīgs/ga kopā ar partneri, jo galvā jaucas domas, cik labi būtu, ja viņš būtu/uzvestos savādāk.
- Pastāvīgi sūkstos, sūdzos par to, ka mans partneris ir tāds nevis savādāks.
- Bikstu savu partneri, aizrādu viņam par lietām, rīcību, kas, manuprāt, būtu jāmaina.
- Domās salīdzinu savu partneri ar kādu citu iedomātu vai reālu tēlu/cilvēku.
- Domājot par to, ka mans partneris nav tāds kā gribētos mani pārņem skaudra bezspēcības un bezcerības izjūta. (šis nav domāts kā tests, bet gan jautājumi pārdomām).

   Kā jau augstāk minēts, lai sāktu atbrīvoties no pārlieku lielas koncentrēšanās uz otru, būtiski fokusēties pašam uz sevi un pietiekoši saspringti izanalizēt to, kas ir manis paša stiprās un vājās puses. Pateicoties kam (manī), man izdodas veidot emocionāli tuvas attiecības un pateicoties kam (manī), man tas neizdodas vai sagādā grūtības? Vai manā dzīve kāds no manis ir pieprasījis, lai es būtu citāds?

- Kurš tas bija un kā to darīja?
- Kā es tad jutos, kā jūtos tagad atceroties?
- Cik lielā mērā mana rīcība varētu būt līdzīga?
- Kas man traucē vienkārši baudīt šī cilvēka sabiedrību un priecāties par to, ka viņš/a katru dienu izvēlas būt kopā tieši ar mani?

   Lai cik viegli būtu saredzēt trūkumus otrā cilvēkā, tas nekādā veidā neuzliek par pienākumu otru pārveidot, likt, piespiest viņam mainīties. Pirms saku otram, „es gribu, lai tu esi citādāks”, ir vērts iedomāties kā būtu, ja es dzirdētu šos vārdus adresētu sev. Vai tas radītu manī sajūtu, ka mani mīl un par mani rūpējas vai drīzāk sajūtu, ka mani nepieņem?

Tāda nedēļa!

   Šodien manai vecmammai paliek apaļi 90 gadi. Esam izlēmuši svinēt pa nopietnam un labākais datums visiem šķiet 18. novembris.

   Un padomā tik, tikai trīs gadus vecāka ir večiņa Latvija.

   Tas man liek domāt gan par savas vecmammas mūžu, gan manas valsts mūžu. Ne vienai, ne otrai tas nav bijis tas vieglākais, bet pārsteidz, lai neteiktu rada apbrīnu, abu divu sīkstums.

   Un tad es tā domāju....

   Kas ir viena cilvēka 90 attiecībā pret cilvēces attīstības vēsturi?

   Kas ir vieni 93 gadi valsts, attiecībā pret cilvēces vēsturi?

   Cik gan daudz pieredzes, zināšanu var iegūt vienos 90-93jos?
   Cik gan daudz darbus var paspēt padarīt vienos 90-93?

   Nu labi, viens pret vienu salīdzināt cilvēka un valsts mūžu nav visai izsmeļoši, tā drīzāk tāda alegorija. Dzirdu daudz apkārt pielietojam citu alegoriju, ka valstij jābūt kā tādai perfekti ritošai sistēmai, kas apmierina visu vēlmes, nestājoties ceļā. Uzskatu, ka tāds priekštats ir emocionāli tukšs un bezatbildīgs, bērnišķīgs un atkarīgi pieprasošs.

   Katrs jau mēs kādā brīdi kļūstam dusmīgi, neapmierināti un rodas vēlme aizgriezties, nekomunicēt, kamēr pret mani nebūs labiņi.

   Tomēr, ja es iedziļinos valsts vecumā, tad pazūd aizvainojums par to, kā vēl nav un atnāk izpratne.

   Un līdz ar izpratni man atnāk pateicības izjūta, par to, ka man ir tas gods būt pazīstamai, būt tuvai un radniecīgai.

   Daudz laimes dzimšanas dienā visiem, kuri pazīstami, tuvi un radniecīgi Latvijai!

Lēmumi.

   Psiholoģijā pastāv problēmu universāluma likums. Tas nozīmē, ka mums visiem pamatā gadās vienas un tās pašas grūtības un problēmas. Caurmērā, savas dzīves laikā mēs sastopamies ar vienām un tām pašām nelaimēm.

   Mēs visi kaut kad sastopamies ar tuvinieka vai drauga nāvi, mēs paši agri vai vēlu sastopamies ar savu mirstību, agri vai vēlu mēs šķiramies no kādām svarīgām attiecībām, visi mēs strīdamies, tiekam vainoti, vajāti, zaudējam darbu  u. tml.

   Vēl kāds process mums visiem ir neizbēgams, par ko gribas dalīties šodien, tā ir lēmumu pieņemsana.

   Visiem mums katru dienu ir jāpieņem gūzma ar lēmumiem. Daudzi no tiem ir sīki un ierasti, piem., ko likt pusdienu galdā, ko pirk veikalā, pa kuru ceļu doties uz darbu, ko runāt, ko nerunāt, tomēr ir arī krietni lielāki lēmumi un lieli tie ir ar savu nozīmīgumu, jo lielas var būt izmaiņas, ko tie var nest.

   Kā teorētiski lielus/nozīmīgus lēmumus es nosauktu, tos, kas var atnest lielas/nozīmīgas/paliekošas pārmaiņas un it īpaši, ja tās ir neatgriezeniskas. Piem. mainīt darbu, profesiju, dzīves vietu, pārtraukt kādas attiecības, pieņemt lēmumu laist pasaulē bērnu, pārtraukt grūtniecību, doties uz dzīvi ārpus savas ierastās vides/valsts u. tml.

   Nu, kā tad mēs pieņemam šos lēmumus? Tas gan var būt individuāli, tomēr te varētu arī apkopot zināmas stratēģijas, kā piemēram:

1) Apsveram visus par un pret, domājam, svārstamies un pieņemam lēmumu.
2) Atliekam lēmuma pieņemšanu uz vēlāku laiku.
3) Atsakamies pieņemt lēmumu, tādējādi to pieņem citi cilvēki vai dzīves apstākļi.

   Atļaušos apgalvot, ka katrs no mums dzīves laikā izmēģina visas 3 stratēģijas un prātīgi vien ir - reizēm vajag pašam izlemt, reizēm nogaidīt, bet reizēm nodot atbildību tālāk. Grūtības, droši vien rodas tad, kad sākam iestrēgt tikai 2. vai 3. stratēģijā.

Bet kā tad veidojas tas lēmums?

   Domājot par to, mani jau ilgu laiku apmeklē viena līdzība vai simbols un tā ir par lēmumu kā līdzīgu grūtniecībai un dzemdībām.

   Šī simbola sapratnē nav nozīmēs, vai paši esam bijuši grūti un dzemdējuši vai nē, jo katram no mums ir pietiekoši spilgts priekšstats, kas tas ir.

   Vienkāršoti runājot, kādā auglīgā vidē iekrīt sēka/as un aizķeras uz palikšanu, tad tā sāk augt un arī pati vide/ķermenis kādā brīdī sāk to just. Sievietes grūtniecība pamatā ilgst 9 mēnešus, tomēr mēs zinām, ka dabā tas nav noteikts skaitlis. Kaķenes grūtniecība ir tikai dažus mēnešus, kāmim vēl mazāk, tomies zilonim vairāk par gadu.

   Tas, ko man nākas bieži redzēt attiecībā uz lēmumu pieņemšanu, ļoti uzrunā šis grūtniecības fenomens.

   Ja uzmanīgi pavērojam to, kā esam pagātnē pieņēmuši kādu nopietnu lēmumu, tad noteikti pamanīsim, ka tas nav radies vienā dienā. No sākuma tas bijis pavisam mazs, pat nemanāms (tikai analīzēs saskatāms:)), bet tad ar laiku jau sācis kustēties un es jūtu, ka manī kaut kas briest, kaut kas notiek. Tad lēmums sāk nobriest arvien lielāks un lielāks, man jau grūti ar to pārvietoties, grūti neredzēt, nerealizēt un tad kādā brīdī sākas dzemdības.

   Es vairs nevaru to paturēt pie sevis, tas nāk ārā kā nobriedis auglis, tas jau grib dzīvot pats savu, atsevisķu dzīvi - daba to stumj āra.

   Domājot tieši par pašu lēmuma "iznākšanu" vai dzemdībām - tās ir sāpīgas. Reizēm mums riktīgi jāspiež jāpiepūlas, reizēm kāds palīdz, iejaucas. Mums ir bail, jo priekšā ir tik daudz nezināma, tomēr "piedzemdējot" to, mēs parasti izjūtam atvieglojumu, prieku un reizēm sakam: "Nu tik traki jau nemaz nebija."

   Ja atgriežamies pie grūtniecības sākuma un mūsu izjūtām, tad rodas jautājums, vai sieviete paliekot stāvoklī un gribot piedzemdēt veselu, gatavu bērnu pēc 1 mēneša grūtniecības, var to reāli sagaidīt? Nē.

   Tātad, katrai grūtniecībai ir savs laiks. Man aizvien sāk likties, ka līdzīgi ir arī ar mūsu lēmumiem. Katram lēmumam ir nepieciešama sava grūtniecība, kas ir jāizstaigā, līdz auglis/lēmums nobriest vesels, gatavs piedzimt. Ne vienmēr no malas šo grūtniecību var saskatīt un iespējams arī paši pamanām tikai tad, kad lēmums ir tik liels, ka "sāk kustēties". Ne vienmēr vajag jau spiest ārā pirmajā brīdī. Varbūt ir vērts arī sagatavoties?

   Amerikāņiem ir tāds teiciens par vēlmi sasteigti izlemt "just sleep on it", kas burtiski nozīmē - "paguli vēl uz tā". Latviešu valodā varētu skanēt "rīts gudrāks par vakaru", kas priekš manis nozīmē "paņem laiku, nelem vēl galīgi, padomā" jeb arī "sajūti, cik ilga grūtniecība būtu nepieciešama, lai šis konkrētais lēmums nobriestu pilnīgi gatavs un tikai tad dzemdē".

   Ar šo, es gribētu aicināt būt elastīgiem pret sevi un arī citiem, kuri ir ar sava lēmuma grūtniecību. Varbūt viens lēmums aizņems kāmja grūtniecības laiku un cits ziloņa, tādējādi no tā, ka es pār visu varu spiedīšu no sevis vai no cita ārā, var piedzimt negatavs auglis.

Elastību visiem!
Līdz nākošai reizei.

Rūpes.

Viens komplekss fenomens ir tās rūpes.

   Šodien mani nodarbina jautājums par to, cik dažādi rūpes spēj paust cilvēki.

   Rūpju mērķis parasti jau saistās ar pasargāšanu, drošības nodrošināšanu utt., bet cik dažādi to var izdarīt, vai ne?

   Parasti jau, kad cilvēki rūpējas, viņi ir  jauki, mīloši un laipni, bet vai viņi var būt arī asi un tās arī būs rūpes? Hmm!

   Domājams, ka situācijā, kur galamērķis ir tā pati pasargāšana, pašu rūpju izpausmei nevajadzētu būt prioritātei, lai gan ir grūti pieņemt rūpes, kas nāk kā ar asu nazi.

   Tātad, ja vienmēr sekosim izpausmes veidam, varam palaist garām īsteno mērķi. Vēl jo vairāk, dzīvē var būt situācijas, kur rūpes kā galējais mērķis kļūst redzamas tikai pēc krietna laika un tas par kuru rūpējas to ieraudzīs krienti vēlāk.

   Sekojoši, ko varētu paturēt prātā, kad kāds pret mums ir nelaipns, bet pamato to ar rūpēm? Pirmkārt, laiks rādīs un otkārt, nestrebt karstu!

   Otrs šī fenomena aspekts ir tik pat intresants, proti, kas notiek ar cilvēku, kurš izjūt rūpes? Kā viņš jūt, ka vajag rūpēties, kā viņš izvēlas to, kādā veidā rūpēties? Eksistenciāla izvēle? Visdrīzāk. Respektīvi, lēmums tiek pieņemts, katrā konkrētā, unikālā brīdī un nākotnē, pie līdzīgas situācijas var būt pilnīgi pretējs.

Tātad aprūpētājs un rūpju saņēmējs, vai tur ir kāds nerakstīts kontrakts?
Kad es saku: "Man rūp!", vai es sasaistu sevi, to otru, vai abus?
Un, ja es saku: "Man nospļauties!", vai es atbrīvoju sevi, to otru, vai abus ?

Nu, komplekss fenomens tās rūpes?

Asiņaina vasara.

Šoreiz nevaru nostāvēt malā, nereaģējot uz notikumiem mēdijos.

Vēl nav izžuvušas asaras pēc Volgā bojā gājušajiem bērniem un pieaugušiem, kā jāraud atkal.
Nav vārdu man, lai izteiktu jūtas, kas bangoja skatoties ziņu raidījumus par Bulgarias upuriem, asaras bira kā pupas, katreiz redzot sižetus.
Sēroju kopā ar Norvēģijas tautu par zaudētajiem jaunajiem cilvēkiem. Pati esmu bijusi viesis šai valstī un arī sprāgušajā Oslo valdības mājā, esmu braukusi gar Oslo salām, kas manas šausmas padara vēl lielakas.
Nelaimes, traģēdijas riņķo apkārt un nedrošības sajūta par mums pašiem savā valstī var būt tik pat normāla.
Tomēr domāju, ka nelaime, noziegums, traģēdija skar iracionālo cilvēcības pusi un grūti šai brīdī uztvert kādus spriedelējumus, it īpaši no malā stāvošiem. Var jau gadīties, ka tie ir sakarīgi, bet tik vai tā, tādā brīdī šie vārdi skan nesmalkjūtīgi un ciniski.
Man kā speciālistei ir pilnīgi saprotams, ka tā saucamā vainīgo meklēšana, ir dabīgs process sēru laikā, tomēr domāju, ka mums, ārpus šo zemju stāvošajiem, vajadzētu atturēties no racionālas šo situāciju izvērtēšanas, kamēr iesaistītie vēl "asiņo un mirst", kamēr sabiedrībā valda šoks.
Nelaime satriec un atkailina, tā atklāj vājakās vietas katrā un vismazāk šai brīdī ir nepieciešama situācijas analīze, bet visvairāk līdzjūtība un palīdzības piedāvājumi, ja tādi nepieciešami.
Tādēļ es acinātu ļaudis būt smalkjūtīgākiem ne tikai individuālā, bet kolektīvā attieksmē pret citu valstu traģēdijām. Ja Latvijā gadīsies nelaime, svešu ļaužu cēloņu, seku, sakarību meklēšana mums arī liksies pilnīgi lieka un pat nežēlīga.

Jūtu līdzi upuru tuviniekiem un Krievijas, Norvēģijas tautām kopumā.

Carpe diem!

Brīdinu, runāšu par nāvi.

Cik bieži mēs - cilvēki domājam, ka šī varētu būt katra no mums pēdējā diena?  Cik bieži mēs vispār domājam par nāvi un cik daudz ir normāli domāt par nāvi? 

Man šķiet, ka nāve ir mistiskākais fenomens uz pasaules, tā ir neizzināma, noslēpumaina un katrā kultūrā radusi savas sagaidīšanas tradīcijas. 

Principā runājot par nāvi ir jāveic zināma abstrahēšanās, jo kas tad ir nāve - tukšums, apstāšanās, iznīcība, nobeigums vai varbūt transformācija. 

Sakot "nāve", mēs piešķiram tai vārdu, nemaz nezinot, kas ir tas, ko mēs apveltām ar šo vārdu.  "Ir iestājusies nāve", saka ārsti. Vai nāve ir tikai tas brīdis, kad beidz pukstēt sirds, vai tas ir pastāvīgs stāvoklis? Varbūt tomēr tā ir kāds tranzītposms uz citu vietu jeb tā ir kā novietne tiem, kurus vairs nevar apveltīt ar vārdu dzīvs?

Cilvēcei ir bijis svarīgi ne tikai apvetīt šo fenomenu ar dažādiem vārdiem kā Tanatos,  Aīds, Azrael, Nāves enģelis, Nāves dievs, bet arī ar simboliem. Putnu/zvēru galvas, skelets, galvaskauss, svešinieks melnā apmetnī ar izkapti, melns jātnieks un pat skaista sieviete.

 

Reiz kādam savam pusaugu radiniekam pajautāju, ko viņš domā par savu iespējamo nāvi? Viņš stingru seju atbildēja, ka domā, ka nekad nemirs.  Kad pārvaicāju viņam, vai viņš tiešām tā domā, saņēmu atbildi, ka protams, ka nē, tikai viņam nepatīk domāt par to, ka reiz viņa nebūs.

Cik daudz jautājumu un asociāciju izraisa šī atbilde. Viņa nebūs, bet kas ir viņš? Viņš saka par sevi "es", bet kas ir tas "es", kas sauc sevi par "es"? Vai tas ir piesaistīts ķermenim, kas neizbēgami sabrūk? Viņam patīk domāt par sevi kā izņēmumu - visi apkārt mirs, tikai ne viņš, tā redz "iestādīta" mūsu psihe, tai vai nu jāizskaidro, vai nu jācer uz izņēmumiem.

Kādos brīžos mēs aizdomājamies par nāvi? Visdrīzāk tad, kad to ieraugām tuvu sev. Nozīmīgu cilvēku - tuvinieku, draugu nāve, katastrofas, kurās iet boja daudzi ļaudis, kā arī mūsu pašu pietuvināšanās savai mirstībai (laimīgi beigušies negadījumi): visas šīs situācijas rada gūzmu ar jūtām, pirmkārt jau par zaudēto, ko atņēmusi tā pati mistiskā Nāve, bet arī mūsu psihes bailes par to, ka tas var notikt un kaut kad arī patiešām notiks ar mums. 

Nāves vai dzīves galējības tēma pamatā ir satraucoša un droši vien jebkurš pirms aizmigšanas sākot domāt par to, ka kādreiz pienāks brīdis, kad viņa vairs nebūs, izjutīs lielāku vai mazāku trauksmi saistībā ar to. Izvairīties no trauksmes saskaroties ar nāvi ir neizbēgami. 

Bet tomēr, tomēr, tiklīdz sākam domāt par savas dzīves galējību, iekšēji kaut kas sāk rosīties. Ja pieļaujam, ka mums ir atlicis, piem. viens mēnesis dzīves - laika pavadīšanas prioritātes sakārtojas secībā, kas mums šķiet vissvarīgākais, savukārt nezinot savu galu, cilvēki var neskaitāmas stundas pavadīt dīkā. 

Tātad nāve jātur blakus, iespējami tuvu, lai mēs neaizmigtu neko nedarīšanā? 

Senais latīņu teiciens saka,  "kamēr mēs runājam, dārgais laiks tek projām. Pļauj šo dienu, neticot nākotnei!" ("Dum loquimur, fugerit invida. Aetas: carpe diem, quam minimum credula postero")

Domāt par nāvi ir normāli un es pat teiktu pietiekoši konstruktīvi, jo neticot, vai nākošā diena būs, mēs prioretizējam savas izvēles un darbības. Tai pat laikā, iekļaujot nāves faktoru katrā brīdī, mēs pakļaujam savu dzīvi paralīzei. Katram, droši vien, ir zināms senais stāsts par laiku, kad cilvēki zināja savu nāves dienu. Dievs, pastaigājoties  pa zemi, ievēroja, ka tie cilvēki, zinot, ka viņu beigas ir tepat tuvu, apstājas dzīvot, pat nesalabo savas mājas sētu, jo kāda gan tam jēga vairs. Dievs sadusmojās uz to un atņēma šo iespēju zināt, bet par ko gan viņš sadusmojās? Par nesalaboto sētu, tāpēc, ka cilvēks neredz tam jēgu? Man labpatīk domāt, ka Dievs gribēja, lai cilvēki izbauda katru mirkli, neskatoties uz to, ka tas var būt pēdējais. 

Carpe diem! Pļauj dienu!