7

    Principā jau nevēlos ļauties panikai par rietumu kultūras lēnu, bet neatgriezenisku bojāeju, jo to saēd liberālisms kā "da jebkādas" personiskās izvēles akcepts un klasisko tikumu, ētikas, vērtību neglābjama izviršana. Tomēr kaut kas jau tajā visā ir un priekš manis tas ir brīdinājums, par ko vēlos plašāk "pafilosofēt".

   Lai gan kristietība neieņem centrālo lomu manā dzīvē, tomēr 7 nāves grēku koncepts man ir svarīgs kopš brīža, kad par to uzzināju.

   Ja kādam nav skaidrs, droši veriet vaļā katehismu un tur atradīsiet gan 7 nāves grēkus, gan 7 tikumus, caur kuriem šos grēkus iespējams izpirkt.

   Morālais koncepts pastāv jebkurā kultūrā, kā arī reliģijā vai nu tā ir kristietība, vai islams, vai budisms utt. Vienkāroti spriežot, jebkurs morālais koncepts piedāvā rāmi, izpratni par vērtībām un uzvedības normas, kas atvieglo savas dzīvošanas integrāciju konkrētājā kultūras vai reliģiozajā domāšanas veidā.

   Bet, ja spriežot, nodalām reliģisko, tad mēs piedzimstam kādā konkrētā laikmetā, tā teikt, bez pavadzīmes, kurp doties, kā uzvesties, kā domāt. Lielu daļu laika mēs vērojam un vērtējam, tomēr gala rezultātā, nekad nenonākam līdz absolūtajam "nu kā tad dzīvot pareizi?", "kāda tad ir tā dzīves jēga mirstīgajam?" Pieaugot un nobriestot cilvēks sāk saprast, ka dzīve pavisam vienkārši ir jādzīvo nost, bet te alkal rodas jautājums - KĀ?

   Nu, jāsecina, ka meklējot atbildes uz šo neizturamo jautājumu, cilvēks var nomaldīties tik tālu, ka sāk dzīvot eksistenciāli visprimitīvākajā veidā  - tā kā citi, un šie trīs vārdi nozīmē diezgan dziļas metastāzes viena cilvēka eksistentē.
   Kāpēc, manuprāt, tas ir eksistenciāli primitīvi? Tāpēc, ka indivīds pārstāj iedziļināties, diskutēt ar savu sirdsapziņu un pārstāj izdarīt apzinātu, atbildīgu izvēli.

   Ar šo es gribu teikt, ka cilvēki sāk domāt, kā citi, just, kā citi, runāt, kā citi, vēlēties, kā citi, baidīties, kā citi, rīkoties, kā citi un pasargdies, atšķirties no citiem. Respektīvi, "kā laikmets dzīvo, tā es līdzi".

   Vai tas ir nosodāmi? Nē! Vai tas ir eksistenciāli veselīgi? Nudien šaubos, jo... ja es eju līdzi baram, pat nenoskaidrojot, vai tas ir kaut kas, kas manai sirdsapziņai der un patīk - riskēju kļūt par daļu no tā, ar tā kopējo likteni. Pazūd kāds augstāks vai, ja gribiet, dziļāks konstrukts, kas laikmeta morāli saturētu kopā, tāds pie kura pamatiem vienmēr var atgriezties un veldzēties noklīdušie, apjukušie.

By Marta Dahlig

   Kāpēc tos sauc par "nāves" grēkiem, īpaši nevēlos šeit iedziļināties, (iegūglojiet paši) uzskatīsim, ka šis vārds piedod nozīmīgumu gan paša grēcinieka nožēlas trūkumam, gan sekām par šo nodarījumu. Bet spriežot psiholoģiski, šie grēki vai problēmas vai varbūt stāvokļi var patiešām deformēt cilvēka personību, izmainot to, tā teikt ne uz produktīvāko pusi.

   Vēlos blogā pamazām caurskatīt 7 nāves grēku izpratni vairāk vai mazāk psiholoģiskā, ne reliģiozā mērcē un dalīties ar to, ko tie nozīmē man. Visai iespējams, ka mana izpratne nedaudz atšķirsies un kādam būs noderīga. 

Pagaidām tikai uzskaitīšu. Formulējumi ir dažādi, tā, ka es minēšu vairākus, lai skaidrāka būtība.

1. Lepnība jeb godkāre 2. Dusmība jeb dusmas jeb niknums 3. Alkatība jeb mantrausība jeb skopums 4. Izvirtība jeb iekāre 5. Skaudība 6. Slinkums jeb kūtrums 7. Rijība jeb pārmērība

   Uzreiz gribu atrunāt, ka skatoties uz šiem nesimpātiskamiem apzīmējumiem, nevajadzētu domāt, ka tās ir cilvēku kvalitātes (lai gan var aplūkot arī šādi, ko es nedarīšu). Es aicinātu skatīties uz šīm problēmām (tāpat kā kristietība uz grēku) kā uz zināmu procesu, kuram cilvēks vai nu ļaujas vai iekšēji strādā pie tā, lai rīkotos, domātu justu citādi.

Turpinājums sekos....

Vilšanās.

Vairākas dienas mani nodarbina jautājums par vilšanos, tādu parastu, viekāršu, cilvēcīgu vilšanos, ko katrs savas dzīves laikā piedzīvo un ko katrs savs dzīves laikā kādam sagādā.

Tas, kurš viļās piedzīvo: skumjas, dusmas, neapmierinātību, sāpes, "salauztu sirdi", līdz beidzot izsāp, nomierinās, samierinās, aizmirst, aiziet, pieņem vai dzīvo tālāk ar neizzudušo rūgtumu.

Tas, kur sagādā vilšanos: ir neizpratnē, satraukts, vainīgs, nokaunējies, dusmīgs, līdz nolīdzina, atlīdzina, lūdz piedošanu sev, otram, dusmojas, pieņem, aizmirst, dzīvo tālāk piedots vai nepiedots.

Kāpēc tas viss, ja varētu sekot tik senajam labajam, "nesagaidi, tad nebūs arī vilšanās!" vai arī "vilšanās ir pieaugšana",  "ja viļos, tātad redzu pasauli reālāk, kā pieaugušajam pienākas."?

Njā...ja ļaujas teoretizēt un intelektualizēt liekas, ka atbildes var atrast vienkārši un ne tikai psiholoģija tās sniedz, bet arī budisms, kristietība un pat no Vonnegūta aizgūtais Anonīmo alkoholiķu princips.

"Vienā upē nevar iekāpt divreiz", "Nekas nav pastāvīgs, tādēļ, nekam nevajag pieķerties", "Kas ne uz ko nav cerējis, to nepiemeklē vilšanās"  un tam līdzīgs blā, blā.

....Bet kā var nesagaidīt?
It īpaši, kā var nesagaidīt, tad ja rūp, ja esmu pieķēries?

Piedzīvojot vienkāršu, parastu, cilvēcīgu vilšanos, es piedzīvoju arī to, cik neaizsargāta esmu savās rūpēs un jūtās pret otru, vai nu tas ir cilvēks vai sistēma, vai valsts. Un patiešām, nevar vilties, ja šo jūtu un pieķeršanās pirms tam nav bijis.

Un eksistenciāla izvēle man katrā brīdī uzliek, vaicā: "Tad varbūt nesagaidīt? Vai nesagaidīt nozīmē arī nepieķerties, nerūpēties? Vai tomēr labāk sagaidīt, rūpēties, just un vilties?"

Stāvot vienkāršas, cilvēcīgas vilšanās peļķē, man grūti atrast atbildi, kas varētu būt tik pat vienkārša un cilvēcīga.
Ja nu vienīgi.... Lai top piedots tiem, kas sagādā vilšanos un lai dots spēks piedot tiem, kas viļās.

Hmmm.... un varbūt arī, lai dots spēks izvēlēties pieķerties - vilties vai nesagaidīt - nevilties.

Kapu svētki klāt.

Kapu svētki Latvijā ir patiešām kaut kas aizraujošs. Hmmm. Droši vien šo teikumu būtu bezjēdzīgi tulkot citās valodās.

Tā nu ir ienācies, ka kapu svētki, šur tur, LV ir veids kā uzorganizēt paralēlu radu salidojumu. Līdzīgi ir arī manos rados. Katru gadu viens un tas pats, tajās pašās vietās: tikšanās ar gadu neredzētiem radiem, vakarēšana pie galdiem, solījumi tikties biežām un atkal šķiršanās uz gadu.

Jau tuvojoties vasaras mēnešu liktenīgajām nedēļas nogalēm atskan tālruņa zvani, jautājumi, organizēšanās, kurš ar ko brauc, kurš ko pērk, ved utt.

Viss sākas ar satikšanos pie kapu kopiņas. Mulsie skatieni, klusie sveicieni, šķiet nemaz neatceras pagājušo kapu svētku vakara grēku darbus. Kāds piedzēries iebrāzās ar auto šķunī, kāds "atlūza" turpat pie galda, kāds skandalējās ar mīļoto, kāds raudāja par pāridarījumiem pagātnē.

Bet šodien atkal no jauna, šķiet kā uzsākot jaunu spēles partiju pieklājīgi, ieturēti, njā, kaislības patiešām piederas naktij.

Sākumā, kā pienākas, ir jāatceras aigājēji. Par katru jāpasaka kāds vieds secinājums un pie pieminekļa jāiesprauž puķu pušķis. Gadās, ka kāds nekulturāls vai jau lielākā atkarībā slīgstošs radinieks jau turpat izvelk kortelīti, tā teikt "uz vieglām smiltīm", un nu visiem ir ko apspriest. Lai dievs palīdz tiem, kas dzīvo tuvāk un ik gadu sagatavo kapu kopiņas radu apciemojumam!

Man tik ļoti patīk izbaudīt šo sākumu, zinot beigas. Zinot, ka sasēdīsimies auto un brauksim uz tuvējo radu saieta vietu (parasti tās ir kādas lauku mājas vai pusdienas dzīvoklī), pārģērbsimies "darba drēbēs" piesēdīsimies pie mielasta un atslābsim. Sāksies čalas ar virspusējiem jautājumiem, uz kuriem var atbildēt tik pat virspusēji un es vienmēr izbaudu šo brīdi.

Var jau domāt, ka tā tāda spēle vien ir, bet ir tik jauki vienreiz gadā nepiespiesti sēdēt kopā, ēst, dzert, apmainīties ar pēdējā gadā notikušām biogrāfiskām izmaiņām, palielīties un palepoties citiem līdzi.

Kā jau vietās, kur koncentrējas grādīgais, gadās, ka kāds "atlaiž" vaļīgāk un nu atkal nākošajā gadā ir ko atcerēties.

Un kur nu vēl garderobes izvēles mokas. Milānai ir savas skates, Londonai un Ņujorkai modes nedēļas, tomēr Latvijas īstenais Fashion weekend varētu būt reģistrējams katrā jūlija/augusta sestdienā tuvējos kapos.

Lai cik gribētos uzcirsties uz kapu svētkiem, kaut kas iekšā un, acīmredzami, tas-kaut kas, nemācās no gada uz gadu, liek uzvilkt kaut ko ērtu un vienkāršu. Tikai attopoties pasākumā atkal ar rūgtumu jāsecina, ka esmu visšvakāk ģerbtākā sieviešu persona savā vecuma grupā.

Kartu gadu no jauna nosolos, ka NĀKOŠGAD noteikti uzcirtīšos, bet te nu esmu, atkal negribas vikt kājās jaunās augstpapēžu kurpes. Visapkārt taču būs smiltis un es grimšu tājās. Tomēr vēlāk vērojot caurspīdīgas bluzītes, dziļi dekoltētus topus, izejāmās kokteiļkleitas, somiņas un citus jaunākās modes aksesuārus man noteikti kļūs skumīgi, ka neesmu atslābusi un metusies iekšā šai rotāšanās pasākumā, kopā ar citām dāmām. Vai vēl kaut kur var sastapt tik daudz kailu sieviešu plecu kā kapu svētkos? Domāju, ka pat opera piedzīvo lielāku kautrību.

Eh..., tādā mirklī nevaru atbrīvoties no domas, ka arī es tur lejā būšu. Pa manām atliekām pastaigāsies glaunas dāmas, radi spriedīs par maniem netikumiem un varu vienīgi cerēt, ka kaut kādā agregātstāvoklī spēšu sēdēt uz tuvējās cipreses un par to visu labsirdīgi pasmaidīt.

Nu bet pagaidām, aidā, uz kapu svētkiem/radu salidojumiem, tie šogad atkal būs krāšņi.

Psihoterapeits

Kāda tad ir psihoterapeita loma? Kā uz to varētu atbildēt tēlaini un simboliski?

Psihoterapeits ir ....

- Ceļabiedrs sava ceļa meklējumos.

- Palīgs sevis saprašanā.

- Klusais draugs un dauzāmais spilvens.

- Spogulis un ekrāns.

- Kāds, kurš nezin kopā ar mani.

- Kāds, ar kuru iespējams būt īstam.

- Kāds, kurš vaicā idiotiskus jautājumus.

- Kāds, kurš pieņem, kad citiem to izdarīt grūti.

- Skolotājs, kurš nezin kā pareizi.

- Cilvēks, kurš gatavs uzklausīt visu un jebko.

Paranoja.

   Pēdājās dienās aizvien vairāk domāju par šo interesanto un dīvaino fenomenu. Cik daudz tās ir mūsu vidū, cik daudz katrs no mums tai ļaujamies nepadomājot? Cik daudz vispār ir normāli just paranoju?

   Kas tad slēpjas paranojas fenomena pamatā? Es teiktu, ka tās ir idejas, aizdomas par ārējiem draudiem, psiholoģiski to varētu formulēt kā iekšēju baiļu projekciju - spoguļošanu uz āru.

   Ja es izjūtu bailes, šaubas, trauksmi, es varu meklēt tās iemeslus, iespējamu apdraudējumu ārpus sevis. Respektīvi, nevis es kaut ko daru, kas rada manas bailes, bet mani patiešām kāds apdraud.

   Paranojai nepastāv interpretācijas vai vairākkārtēja pareizības pārbaudīšana, gluži otrādi -  tā rosina uz darbību, apbraudējuma novēršanu. 

   Interesanti, bet paranojai raksturīga pilnīga nešaubība savā apšaubīšanā. Paranojas pārņemtam prātam, no vienas puses piemīt ideja par savu sliktumu un soda gaidīšana, no otras puses pilnīga grandiozitāte, lai iedomātos, ka apdraudētais ir tieši viņš.  

  Kas varētu būt labākais paranojas simbols? Hitlers. Nobijies un grandiozitātes apsēsts valsts līderis, kurš bija pārņemts ar sajūtu, ka viņu apdraud kāda cilvēku grupa, pārliecināja par to visu valsti un metodiski iztīrija Vāciju no ēbrejiem, čigāniem un citiem atšķirīgajiem. Lūk, tas ir visspilgtākais paranojas izpildījums. 

   Tādējādi var redzēt, ka vesela nācija, ne tikai viens indivīds, var kļūt paranojāls.

   Vai var radīt paranoju, kur tās nav? Gan jā, gan nē. Ja cilvēkam ilgstoši iedvešs, ka viņš ir īpašs un unikāls (piem., izredzētā rase) un pēc tam, kad viņš ir pilnībā šīs ilūzijas varā, sākt pilināt, ka viņa unikalitāti var apbraudēt un laupīt, tādējādi var radīt labvēlīgu augsni, paranojālu ideju dēstīšanai. 

   Kurš nu tai ļausies, kurš nē, tomēr vēsture rāda, ka lielas ļaužu masas, (ne tikai tautas, bet grupas) ir spējīgas apreibt no savas varenības un sākt trīcēt parajonā, apspiežot citus vai dzīvojot uz citu rēķina. Romiešu izrēķināšanās ar kristiešiem, inkvizīcijas un kristīgo fanātiķu aktivitātes viduslaiku Eiropā, PSRS nomenklatūras izrēķināšanās ar disidentiem, radikālo islāmistu terora akti un genocīds pašiem pret sevi. Es teiktu, ka tās visas ir paranojas sekas.

   Kādi vēl simboli nāk prātā domājot par paranoju? Dons Kihots, kurš ar apskaužamu uzcītību pielūdza savu Dulsineju, to nemaz nepazīstot, bet piedēvējot viņai visu ideālo un uzbruka vējzirnavām, saredzot tajās visa ļaunuma un apdraudējuma sakni.

   Nevilkšu paralēles ar notikumiem šeit, jo to nav, bet tomēr, tomēr.... katram, pirms viņš sāk pieprasīt, ka tam otram ir jāmainās, jākļūst kaut kādam citādākam, jo tas viņu apdraudot, tomēr būtu veselīgi pavērties sevī, uzdot sev dažus jautājumus un pamēģināt uz tiem vaļsirdīgi atbildēt. 

Jāsaka, gan ka šie jautājumi vairāk sakņojas kristīgajās vērtībās, nevis psiholoģijā.
 - Vai varētu būt, ka šai situācijā ir arī mans ieguldījums?
 - Vai es spētu palūgt piedošanu par to?
 - Kā es varētu pārtraukt ieguldīt šī konflkta turpināšanā?
 - Vai es sev tāds patīku?
 - Ko es vispirms varētu mainīt sevī?

Te nu vieta vēl vienam psiholoģiskumam. Refleksija. Jo tās vairāk, jo mazāk paranojas.

Referenduma vājprāts.

   Divas nedēļas neesot LV, patālu no interneta, atgriezos un gluži kā iekritu referenduma jautājuma radītājā mēdiju šļurā. Vakar ielidoju, izguļos, ieslēdzu TV un baaac!

   Godīgi, sajūta kā ar bomi pa galvu un iespaids, ka ļaudis, pat žurnālisti, ir pamatīgi sacepušies, tādēļ ārkārtīgi iepriecināja "IR" redaktores Nellijas Ločmeles konstruktīvums, ka nevajag no tā visa uztaisīt vairāk emociju, nekā tur ir.

   Ja ar loģisku prātu mēģina šo visu aptver, tad bezcerīgi. Abas puses pamatīgi ļāvušās emocijām - apvainojušās un šķiet aizmirsušas veselo saprātu, "Nu mēs tiem otriem parādīsim!". Ko, latvieši, parādīsim? Ka mēs - latvieši šeit esam saimnieki un noteicēji? Mēs jau tagad esam un tas nav jāpierāda nevienam. Ir jāizturas kā saimniekiem, nevis tādi jātēlo. Ko, krievi, parādīsim? Kā mēs tos letiņus nobiedēsim, lai padomā tagad?

   Skatoties LTV sižetus no vēlēšanu iecirkņiem, nudien paliek kauns, ka esmu latviete. Cilvēki dzied iecirkņos latviešu tautas dziesmas, vai nu neaptverot, ka tur nāk arī otra nometne un tā arī var kaut ko "uzdziedāt", vai arī speciāli - lai parādītu "kurš te ir saimnieks", tādējādi radot vēl dziļāku konfliktu, iespējams pat sadursmes.

   Nesaprotu! Ja referendums ir demokrātisks veids, kā tautai risināt jautājumus, ja rezultāts jau ir skaidrs pirms tā, kāpēc jāplēš krekls uz krūtīm bļaujot "es esmu latvietis". Kam man tas būtu jāpierāda un priekš kam?

   Manuprāt, un tas būs arī speciālista viedoklis, šāda izrādīšanās var nozīmēt, ka latviešiem ar pašapziņu nav viss kārtībā un papildus tam arī demokrātijas izpratne ir visai, visai pašaura. Demokratija ir vairākuma pusē un te vispār nav nekādu emociju, tikai aritmētika. 

Rodas arī bažas par to, kas tiks runāts uzreiz pēc referenduma.

   Jau iepriekšējā blogā rakstīju, ka mūsu sašutumu, emocijas rada, veido speciāli, jo tikai ar emociju pārņemto prātiņu var manipulēt un attiecīgi spēki no abām nometnēm to dara ar pilnu klapi. Krieviski runājošā puse ir aizvainojusies par to, ka SC paši nav spējuši veidot politisku piedāvājumu un tikt ar to valdībā, šo politisko fiasko saucot par krieviski runājošo diskrimināciju. Acīmredzot, tikai emociju  nokaitēts prāts var sajaukt tiesību jomu (kurā var pastāvēt diskriminācija) ar politiku (kas atkarīga no spējas vienoties). 

   Latvieši, savukārt, ir tā apjukuši vai nu savā skaitā, vai elementārā aritmētikā, ka nobijušies par iespējamo divvalodību. Kaut 10x taisi referendumu, iznākums būs viens.

   Tādēļ aicinu, visus kolektīvi nomierināties, iedzert balderiāni un aiziet MIERĪGI nobalsot "pret". 

Pēc tam, kad rezultāti tiks apkopoti, aicinu uztvert tos mierīgi, ieturēti, kā jau baltiešu temperamentam pienākas, nevis ķert sarkanbaltisarkano karogu un skriet to vicināt pie Krievijas vēstniecības, tādējādi vēl vairāk uzkurinot emocijas.

Lai visiem mierīgs prāts šonedēļ.

  

Konflikta kurināšana.

   Ļaudis, kuri dusmojas, kurn neapmierinātībā, protams, ir reāla un arī normāla parādība. Es, tai skaitā, mēdzu dusmoties un kurnēt par kaut ko un tas ir veids kā izrunāt negatīvo afektu, lai tas nesakrājas un neeksplodē, kādā man pavisam neizdevīgā brīdī. Lai gan rakstīt to nav viegli, tomēr dalīšos ar saviem pēdējā laika novērojumiem par dusmām un naidu.

   Ieslēdzot TV, atverot internetu jeb presi, sāk rasties jautājums „Ko mēs LV darītu (domātu, lasītu, skatītos), ja nebūtu šī referenduma?” Aiz šī masu pasākuma platās muguras ir palicis viss analītiskais un tā vietā mēs redzam kaislības, neapmierinātības, dusmu kultivēšanu, ak jā - 100.panta vietā seriālu, jo ko gan tautai vajag? Maizi un izklaides!

   Kur ir analīze valdības 100 dienām? Kur ir intervijas ar katru ministru, viņa saprasto 100 dienās par savu jomu, izdarīto un plānoto? Kur ir plāni, stratēģijas, citu pieredze iespējamai atkārtotajai krīzei? Jebkura tēma, kura prasa analīzi vismaz nedēļas garumā, nav interesanta – vieglāk taču ir nointervēt kādu par valodas/nacionālo jautājumu.

   Esmu gatava pieņemt, ka ir jāatspoguļo tas par ko „cepās” sabiedrība, bet vai sabiedrība tiešām par to cepas? Skatoties visu šo teātri rodas iespaids, ka krievu, latviešu tauta mierīgi dzīvo, kamēr par šiem jautājumiem ķengājas politiķi, žurnālisti un psiedohumānisti (domāti apšaubāmi sabiedriskie darboņi).

   Tauta, gan latvieši, gan ne latvieši, savas ikdienas solī, ir daudz iecietīgāka nekā šīs augstākminētās grupas.

   Pirmais, kas jāizdara jebkuram iedzīvotājam, kurš sāk iekšēji dusmoties un „uzskrūvēties” par nacionālo jautājumu, būtu jāuzdod sev sensenais jautājums, kam ir izdevīgi, lai es par to dusmotos, reaktīvi uzvestos nevis analizētu? Kurš par to maksā? Domāju, ka atbildes uzpeld uzreiz, pie kam, konkrētu uzvārdu formā.

   Tad padomāsim tālāk, vai es gribu dzīvot pēc tās dienas kārtības, kādu man uzstāda biedrs Lindermais vai Ušakova kungs? Jeb es gribu sekot Dzintara kunga vai Mistera Parādnieka pavadā? Jo vairāk klausīšos augstāk minēto kungu vārdu batālijās, jo dusmīgāka jutīšos. Ir aizdomas, ka tieši tā tas arī tiek domāts? 

   Žēl, ka LV mēdiji, to visu nekritiski pārtranslē, neieskatoties, kas aiz tā visa stāv, kas to veido. Vai tiešām ir grūti saprast, ka kinoteātrī ir bīstami kliegt „Deg”? Un ja to dara, tad kam tas ir izdevīgi?

   Žēl, ka mēdiji neieliek pūles daudz dziļākai šo procesu analīzei un ar dziļāku, es domāju, vēsturisku, jo tā cikliski atkārtojas un no tās var daudz ko iemācīties. Ar dziļāku, es domāju ārpolitisku, jo citu valstu vēsture glabā tieši tādas pašas naida/dusmu kurināšanas shēmas, kuras lieto šeit. Ar dziļāku es domāju arī teorētisku, analīzi, piemēram, konfliktu teoriju, vai masu psiholoģiju.

    Lai apliecinātu, ka es ne tikai kritizēju, pievienošu savu artavu procesa analīzei. Tātad, ko saka Fridriha Glāsla terotija par konflikta attīstību un tā dinamiku?

Konflikts attīstas sekojoši….
1. Konflikta sākums
Sastopas atšķirīgi uzskati, atšķirīgas vēlmes un vajadzības. Dalībnieki to identificē.
2. Sarunas.
Notiek pārrunas, diskusijas, katrs izsaka savus argumentus, aizstāv savu viedokli, mēģina pārliecināt otru.
3. Darbība, nevis vārdi.
Cilvēks jau ar rīcību mēģina pierādīt savu patiesību. Te jau ir diezgan grūti apturēt konfliktu, jo abas puses neklausās. Vajadzīgs neitrāls trešais, vidutājs.
4. Tēli un koalīcijas.
Sāk veidoties negatīvs priekšstats par otru. Strīdā tiek iesaistīti apkārtējie, mēģinot viņus dabūt „savā pusē”, veidojas koalīcijas.
5. Zūd seja.
Otrs zaudē cilvēcīgo seju un kļūst par pāridarītāju, kam tiek piedēvēts gan reālais, gan nereālais. Savu nozīmi zaudē arī sākotnējais konflikta iemesls. Vairs nevar tik viegli atrast kur un par ko tas sākās.
6. Iebiedēšana.
Tiek izmantoti draudi, šantāža, iebiedēšana.
7. Naidīgums darbībā.
Atsevišķas destruktīvas darbības, ar mērķi kaitēt un sāpināt . Vairs nav mērķa uzvarēt konfliktā, bet ir mērķis nodarīt sāpes, ieriebt otrai pusei. Reti izdodas atjaunot attiecības, jo pāridarījumu bijis pārāk daudz.
8. Karš.
Mērķis – iznīcināt ienaidnieku jebkuriem līdzekļiem.
9. Bezdibenis.
Abi tiek pazudināti.

   No šī shēmas ir skaidrs, ka jau trešajā stadijā abi šo konfliktu neatrisinās un vai mēs – tauta varētu būt par šo vidutāju, kas pasaka, „beidzies kurināt naidu, ejiet mājās, jo jums nekas nesanāks”?.  Iespējams. Tai pat laikā, šī pati shēma iezīmē, ka diemžēl jau ir manāmas 7. stadijas pazīmes. 

   Nu kā tas nākas, ka inflāciju un nekustamā ipašuma burbuli uzķeram tikai tad, kad tas plīst, kā tas nākas, ka demogrāfos ieklausāmies tikai tad, kad tauta neglābjami izmirst. Par sabiedrības sašķeltību arī runā jau sen. Vai tiešām arī  šoreiz latviski un krieviski runājošo naida rašanos uzķers un risinās tikai tad, kad būs bezdibenis? Baidos, ka šadi valsts ilgi nepastāvēs. Vai kāds spēja iedomāties, ka 90tajos bijušajā Dienvidslāvijā izvaros un nogalinās grūtnieces, dedzinās ciemus ar visiem ļaudīm un lietas beigsies ar ANO spēku ievešanu vispārējai kārtībai? Tas nesākās vienā dienā.

   Laikam Oskars Vailds ir teicis, ka naids ir kā sērskābe, kas saēd ne tikai to, kuru nīst, bet arī to, kurš nīst. Atcerēsimies to, pirms ļaujamies emocijām, kāda cita dienas kārtības ietekmēti. Būsi saprātīgi un vismaz šoreiz domāsim katrs ar savu galvu. Analizēsim pirms ļausimies emocijām.

Kā būtu, ja...

Kā būtu, ja mūsu vēlmes būtu saskaņā ar vērtībām?
Kā būtu, ja mūsu galvenā vērtība būtu laipnība vienam pret otru?
Kā būtu, ja mūsu laipnība vienam pret otru būtu patiesa?
Kā būtu, ja mūsu patiesums būtu vispārēja mēraukla dzīves panākumiem?
Kā būtu, ja mūsu panākumi nebūtu balstīti materiālajā?
Kā būtu, ja materiālais mūs nenodarbinātu tik daudz cik garīgums?
Kā būtu, ja mūsu garīgums nestu pazemību?
Kā būtu, ja mūsu pazemīgums nestu labu sadarbību?
Kā būtu, ja mūsu labā sadarbība nestu mieru?
Kā būtu, ja mūsu miers nestu vispārēju saskaņu?
Kā būtu, ja mūsu saskaņa nestu harmoniju?
Kā būtu, ja mūsu harmonija būtu pieejama ikvienam?
Kā būtu, ja ikviens savas vēlmes saskaņotu ar vērtībām, būtu patiesi laipns un pēc tā mērītu savus panākumus, būtu nodarbināts ar garīguma, nevis materiālā krāšanu, būtu pazemīgs un no tā sekotu laba sadarbība, kas nestu mieru, saskaņu un harmoniju?

Psihopāti.

   Kanādiešu psihologs un pētnieks Roberts Heirs veltījis savu daba mūžu noziedznieku un it īpaši psihopātu diferencēšanai un izpētei. Jau pagājušā gadsimta beigās viņš nācis klajā ar jaunu psihopātijas kontrolpazīmju sarakstu, kas ir izrādījies ārkārtīgi palīdzošs klīniskajiem psihologiem. Šis kontrolpazīmju saraksts sevī slēpj novērtējuma skalas, kuras apkopojot var iegūt daudzmaz valīdu izvērtējumu, vai personu varētu atzīt par psihopātu vai nē. Viņa grāmatu „Without conscience” būtu vērtīgi izlasīt ne tikai speciālistiem, bet jebkuram. http://www.hare.org/index.html

   Heira ideja par to, kas ir psihopāts ir sekojoša. "Psihopāti ir sociāli plēsoņas, kuri apbur, izmanto ļaudis savām vajadzībām un bez žēlastības izsit sev ceļu, atstājot aiz sevis platu ceļu no salauztās sirdīm, nerealizētām cerībām un tukšiem makiem. Absolūti bez sirdsapziņas un līdzjūtības, viņi ņem to, ko vēlas un dara to, kas patīk, tai pat laikā nojaucot sociālas normas , sabiedrisku kārtību bez jeb kādas vainas izjūtas vai nožēlas." (mans tulkojums)

 
Lūk, dažas no Heira idejām, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Pirmkārt, paši psihopātijas simptomi. Grāmatā ir iedoti tikai pamatsimptomi, tomēr tie visai ilustratīvi aprakstīti, minot konkrētus piemērus no Heira prakses vai ASV kriminālistikas vēstures.

I.    Emocionālās un starppersonu īpatnības:                 
a.    Pļāpīgums un virspusējība.                                           
b.    Egocentriskums un pretenciozitāte.                              
c.    Vainas sajūtas un nožēlas trūkums.                              
d.    Empātijas iztrūkums.                                                  
e.    Ļaunprātība un nosliece manipulēt ar apkārtējiem.       
f.    Emociju virspusējība.                                                   

                                                                             II.    Sociālās uzvedības īpatnības.
                                                                             a.    Impulsivitāte.
                                                                             b.    Vāja uzvedības kontrole.
                                                                             c.    Nepieciešamība pēc psihiska uzbudinājuma.
                                                                             d.    Bezkaunība.
                                                                             e.    Problemātiska uzvedība bērnībā.
                                                                             f.    Antisociāla uzvedība pieaugušajā dzīvē.
Katru no šīm pazīmēm mēra un rezultātā nonāk pie secinājuma.  

   Ar ko tas ir svarīgi? Šis ir labs instruments psihiatriem un klīniskajiem psihologiem, kuri strādā cietumos un izskata ieslodzīto lūgumus pēc pirmstermiņa atbrīvošanas. Heirs uzstāj, ka psihopāts demonstrēs to pašu ticamo nožēlu, lai tikai tiktu ārā, tomēr viņš nav spējīgs mainīties, līdz ar to, ir liela ticamība, ka noziegumu veiks atkal. ASV penitenciārā sistēma šobrīd sliecas identificēt tos, kuri ir psihopāti un atteikt viņiem pirmstermiņa atbrīvošanu.

   Vēl viena ideja ar ko dalās Heirs, domājot par audzināšanas sekām. Viņš uzskata, ka, lai cik slikta, bezatbildīga ir bijusi vecāku attieksme pret saviem bērniem, tā pati par sevi nevar attīstīt psihopātiju, vienīgi to pasliktināt, ja tāda jau ir.

   Uz psihopātiju viņš skatās, kā uz zināmu dotību – bioloģisku faktoru formētu un sociālu faktoru (audzināšanas, vides) ietekmētu. (Principiāli zinātnei vēl nav neapstrīdamu faktu par psihopātijas bioloģisko izcelsmi.)  

   Savā darbā viņš neskaitāmas reizes ir sastapies ar nelaimīgiem vecākiem, kuri nemitīgi uzdot sev vienu un to pašu jautājumu: „Ko mēs izdarījām nepareizi?” Jāsaka, ka bieži vien pēc pusaudžu/psihopātu noziegumiem sabiedrība mēdz uzbrukt viņu vecakiem ar apsūdzībām par sliktu audzināšanu. Tad lūk, Heirs noņem stigmu no šiem vecākiem, protams, diferencējot to nepilngadīgo noziedznieku uzvedību, kas nav psihopātijas, bet tieši vecāku ignorances un vardarbības radīta. Tātad ne visi noziedznieki ir psihopāti un ne visi psihopāti kļūst par noziedzniekiem.

   Viņa praksē balstītā hipotēze ir sekojoša. Ja bērnam ar psihopātiju ir gādīgi, mīloši vecāki, visdrīzāk viņa psihopātija aizies mazāk kriminālās vai, ja kriminālās, tad afēristiskās, krāpnieciskās darbībās, savukārt, tie, kuru vecāki ir bijuši noraidoši, vardarbīgi, visdrīzāk savos noziegumos demonstrēs fizisku vardarbību un lielāku brutalitāti.

   Vēl viena ārkārtīgi interesanta detaļa, par ko raksta Heirs savā grāmatā, kas atklāj, kāpēc psihopātam ir tik vienkārši melot. 

   Visiem zināma jau ir empātijas neesamība, bet te Heirs atsaucas uz kādu pētījumu par cilvēku emocionālo reakciju uz vārdu nozīmi. 

   Pētījums parāda, ka cilvēks bez psihopātijas pazīmēm ātrāk atpazīs viņam vizuāli demonstrētu vārdu ar emocionālu nozīmi, piemēram, „nāve”, bet lēnāk vārdu, kuram emocionāla nozīme nav tik liela, piem., „papīrs”. 

   Tad, lūk, psihopātiem šis ātrums ir vienādi lēns, it kā vārdi „mīlestība”, „nāve”, „zaudējums”, „traģēdija” būtu ar tik pat neemocionālu saturu kā bumba, pildspalva, karte utt. Hipotēze ir sekojoša, ja cilvēks nespēj izjust vārdu nozīmi, ar tiem „spēlēties” ir daudz vieglāk. Var melot un teikt „es tevi mīlu, tu man esi nozīmīgs, es tev nekad nenodošu” un pilnīgi nejust nekādu emocionālu nozīmi šiem paziņojumiem.  Normāli cilvēki sagaida, ka otrs runājot, pārdzīvo kaut ko, tomēr mēdz būt cilvēki, kuri nejūt un līdz ar to ir spējīgi sastāstīt mums tieši to, ko vēlamies dzirdēt.

  Grāmatā minētas arī smadzeņu darbības izpētes, kas norāda uz mazu aktiviāti ierastajos emocionalitātes rajonos, kas vēl pastiprina šo hipotēzi. Patāv pat pētījumi, kuri norāda uz nespēju identificēt psihopātiem konkrētu smadzeņu puslodi (tipiski tā ir labā puslode) un arī konstantu emocionalo reakciju uzplaiksnījuma vietu smadzenēs.

   Rezumējot, Heira darbs būtu ļoti noderīgs visiem profesionāļiem, kuri mēdz saskarties ar kriminālistiku un aizdomās turētajiem, ieslodzītajiem u. tml., kā arī interesentiem, kuri vēlētos būt uzmanīgāki un potenciāli pasargāt sevi no bīstamām situācijām. Heirs gan ar humoru apraksta situācijas, kur viņu ir „piečakarējuši” psihopāti, tādējādi aicinot mums nebūt naiviem.

   Starp citu, grāmata ir pieejama arī krievu valodā. Лишенные совести. Роберт Д. Хаэр, 2007, Izdevniecība „Вильямс”.
Vēl info šeit: http://aftermath-surviving-psychopathy.org/index.php/2011/02/24/this-charming-psychopath-how-to-spot-social-predators-before-they-attack/

Interesantu lasīšanu!

Mainīt otru.

   Ja mēģinātu apkopot iemeslus, ar kuriem cilvēki vēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita, tad lielākais skaits kristu uz grūtībām attiecībās. Tomēr ir skaidrs, ka aiz šī var slēpties visneiedomājamākie sarežģījumi cilvēku attiecībās. Tomēr ir tēma, par kuru ir vērsts runāt un atkārtoties, tā ir tēma par cilvēka vēlmi partnerattiecībās mainīt otru.

   Reizēm rodas dīvaina sajūta noklausoties kāda pāra attiecību vēsturi, kur sākumā viss ir apmierinājis, sajūsminājis un radījis prieku, bet ar laiku sācis kaitināt, kļuvis neciešams, neizturams. Atbilde gandrīz vienmēr ir viena un tā pati, „Sākumā viņš/ņa bija citādāks/ka. Tad kaut kas notika un viss sāka bojāties.”

   Ir pilnīgi normāli, ka mēs paši savā attīstībā, vēlmēs un gaidās nestāvam uz vietas (tāpat arī otrs). Kas sajūsmināja attiecību sākumā vairs neizraisa tādu sajūsmu, bet rūpes izraisa kādas kvalitātes trūkums otrā, tomēr galvenokārt personas, kas koncentrējas uz to, kas trūkst otram visai virspusēji pazīst pašas sevi.

   Te nu ir īstais brīdis pajautāt sev pašam, no kurienes man nāk šie priekšstati, ka manam partnerim ir jābūt tieši tādam, jārīkojas tieši tā? Kas man varētu palīdzēt pieņemt to, ka katrs no mums ir audzis atšķirīgā vidē un dzīvi uztvert atšķirīgi?

   Reizēm grūtības sākas tieši šeit... mēs pieņemam, ka ir kāds universāls, absolūts „pareizi, nepareizi” un šo, parasti jau visai šauro, „rāmi” mēģinām likt virsū otram cilvēkam. Tādā gadījumā vilšanās ir gandrīz garantēta, kaut vai tāpēc, ka otrs šo rāmī likšanu izjūt visai skaudri, reizēm arī verbāli paziņojot: „Tu mani nepieņem tādu kāds/da esmu!”

   Grūti atrast skaudrāku izjūtu attiecībās par to, kur otrs ar savu uzvedību apliecina: „Tu neesi gana labs/ba priekš manis, Tev ir jābūt citādam/ai un tikai tad es Tevi pieņemšu, mīlēšu. Šobrīd vēl Tu neesi tā vērts/a.”. Reakcijas uz šādu izjūtu mēdz būt visdažādākais. No, „man vienalga; ko Tu iedomājies, līdz nenāk ne prātā; tad meklē citu!”.

Daži apgalvojumi, kas palīdzēs noskaidrot, vai esmu iekļuvis „mainītāja” lomā: 
- Man ir pilnīgi skaidrs priekšstats, kādam ir jābūt manam partnerim, tomēr realitāte tam neatbilst vismaz uz 50%.
- Nevaru justies mierīgs/ga kopā ar partneri, jo galvā jaucas domas, cik labi būtu, ja viņš būtu/uzvestos savādāk.
- Pastāvīgi sūkstos, sūdzos par to, ka mans partneris ir tāds nevis savādāks.
- Bikstu savu partneri, aizrādu viņam par lietām, rīcību, kas, manuprāt, būtu jāmaina.
- Domās salīdzinu savu partneri ar kādu citu iedomātu vai reālu tēlu/cilvēku.
- Domājot par to, ka mans partneris nav tāds kā gribētos mani pārņem skaudra bezspēcības un bezcerības izjūta. (šis nav domāts kā tests, bet gan jautājumi pārdomām).

   Kā jau augstāk minēts, lai sāktu atbrīvoties no pārlieku lielas koncentrēšanās uz otru, būtiski fokusēties pašam uz sevi un pietiekoši saspringti izanalizēt to, kas ir manis paša stiprās un vājās puses. Pateicoties kam (manī), man izdodas veidot emocionāli tuvas attiecības un pateicoties kam (manī), man tas neizdodas vai sagādā grūtības? Vai manā dzīve kāds no manis ir pieprasījis, lai es būtu citāds?

- Kurš tas bija un kā to darīja?
- Kā es tad jutos, kā jūtos tagad atceroties?
- Cik lielā mērā mana rīcība varētu būt līdzīga?
- Kas man traucē vienkārši baudīt šī cilvēka sabiedrību un priecāties par to, ka viņš/a katru dienu izvēlas būt kopā tieši ar mani?

   Lai cik viegli būtu saredzēt trūkumus otrā cilvēkā, tas nekādā veidā neuzliek par pienākumu otru pārveidot, likt, piespiest viņam mainīties. Pirms saku otram, „es gribu, lai tu esi citādāks”, ir vērts iedomāties kā būtu, ja es dzirdētu šos vārdus adresētu sev. Vai tas radītu manī sajūtu, ka mani mīl un par mani rūpējas vai drīzāk sajūtu, ka mani nepieņem?