otrdiena, 2012. gada 10. jūlijs

Kapu svētki klāt.

Kapu svētki Latvijā ir patiešām kaut kas aizraujošs. Hmmm. Droši vien šo teikumu būtu bezjēdzīgi tulkot citās valodās.

Tā nu ir ienācies, ka kapu svētki, šur tur, LV ir veids kā uzorganizēt paralēlu radu salidojumu. Līdzīgi ir arī manos rados. Katru gadu viens un tas pats, tajās pašās vietās: tikšanās ar gadu neredzētiem radiem, vakarēšana pie galdiem, solījumi tikties biežām un atkal šķiršanās uz gadu.
Jau tuvojoties vasaras mēnešu liktenīgajām nedēļas nogalēm atskan tālruņa zvani, jautājumi, organizēšanās, kurš ar ko brauc, kurš ko pērk, ved utt.

Viss sākas ar satikšanos pie kapu kopiņas. Mulsie skatieni, klusie sveicieni, šķiet nemaz neatceras pagājušo kapu svētku vakara grēku darbus. Kāds piedzēries iebrāzās ar auto šķunī, kāds "atlūza" turpat pie galda, kāds skandalējās ar mīļoto, kāds raudāja par pāridarījumiem pagātnē.
Bet šodien atkal no jauna, šķiet kā uzsākot jaunu spēles partiju pieklājīgi, ieturēti, njā, kaislības patiešām piederas naktij.

Sākumā, kā pienākas, ir jāatceras aigājēji. Par katru jāpasaka kāds vieds secinājums un pie pieminekļa jāiesprauž puķu pušķis. Gadās, ka kāds nekulturāls vai jau lielākā atkarībā slīgstošs radinieks jau turpat izvelk kortelīti, tā teikt "uz vieglām smiltīm", un nu visiem ir ko apspriest. Lai dievs palīdz tiem, kas dzīvo tuvāk un ik gadu sagatavo kapu kopiņas radu apciemojumam!

Man tik ļoti patīk izbaudīt šo sākumu, zinot beigas. Zinot, ka sasēdīsimies auto un brauksim uz tuvējo radu saieta vietu (parasti tās ir kādas lauku mājas vai pusdienas dzīvoklī), pārģērbsimies "darba drēbēs" piesēdīsimies pie mielasta un atslābsim. Sāksies čalas ar virspusējiem jautājumiem, uz kuriem var atbildēt tik pat virspusēji un es vienmēr izbaudu šo brīdi.

Var jau domāt, ka tā tāda spēle vien ir, bet ir tik jauki vienreiz gadā nepiespiesti sēdēt kopā, ēst, dzert, apmainīties ar pēdējā gadā notikušām biogrāfiskām izmaiņām, palielīties un palepoties citiem līdzi.
Kā jau vietās, kur koncentrējas grādīgais, gadās, ka kāds "atlaiž" vaļīgāk un nu atkal nākošajā gadā ir ko atcerēties.

Un kur nu vēl garderobes izvēles mokas. Milānai ir savas skates, Londonai un Ņujorkai modes nedēļas, tomēr Latvijas īstenais Fashion weekend varētu būt reģistrējams katrā jūlija/augusta sestdienā tuvējos kapos.

Lai cik gribētos uzcirsties uz kapu svētkiem, kaut kas iekšā un, acīmredzami, tas-kaut kas, nemācās no gada uz gadu, liek uzvilkt kaut ko ērtu un vienkāršu. Tikai attopoties pasākumā atkal ar rūgtumu jāsecina, ka esmu visšvakāk ģerbtākā sieviešu persona savā vecuma grupā.

Kartu gadu no jauna nosolos, ka NĀKOŠGAD noteikti uzcirtīšos, bet te nu esmu, atkal negribas vikt kājās jaunās augstpapēžu kurpes. Visapkārt taču būs smiltis un es grimšu tājās. Tomēr vēlāk vērojot caurspīdīgas bluzītes, dziļi dekoltētus topus, izejāmās kokteiļkleitas, somiņas un citus jaunākās modes aksesuārus man noteikti kļūs skumīgi, ka neesmu atslābusi un metusies iekšā šai rotāšanās pasākumā, kopā ar citām dāmām. Vai vēl kaut kur var sastapt tik daudz kailu sieviešu plecu kā kapu svētkos? Domāju, ka pat opera piedzīvo lielāku kautrību.

Eh..., tādā mirklī nevaru atbrīvoties no domas, ka arī es tur lejā būšu. Pa manām atliekām pastaigāsies glaunas dāmas, radi spriedīs par maniem netikumiem un varu vienīgi cerēt, ka kaut kādā agregātstāvoklī spēšu sēdēt uz tuvējās cipreses un par to visu labsirdīgi pasmaidīt.

Nu bet pagaidām, aidā, uz kapu svētkiem/radu salidojumiem, tie šogad atkal būs krāšņi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru