Lepnība.

   (Turpinājums postam "7")

   Lepnība jeb godkāre kristietībā ir vissmagākais grēks, jo liek cilvēkam vēlēties būt līdzvērtīgam dievam (Pirmais bauslis. Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.) - spēt visu kontrolēt un vadīt. Spēt pašam būt plānotājam, izpildītājam, kontrolētājam un vērtētājam vienlaicīgi. Kas gan vēl var būt smagāks un postošāks par šo nodarījumu? 

   Lepnības un godkāres fokusā vienmēr būs tikai savtīgais labums, jo cilvēks savas vēlmes un sasniegumus sakņo ārišķīgajā. Respektīvi indivīdam lepnībā ir svarīgi, kā es izskatīšos; ko par mani domās, teiks; kā citi redzēs, vērtēs manus sasniegumus un protams, tādējādi viņš pazaudē kontaktu ar savu intuīciju, sirdsapziņu, sāk kalpot godkārei. 

   Šādas problēmas pārņemts cilvēks vēlēsies, lai viņu godā un augstu vērtē, tai pat laikā citus vērtēs neizkāpjot no sava troņa, tā teikt, no augšas. Emocionāli tuvas, dziļas attiecības ar lepnības un godkāres pārņemtu cilvēku nav iespējamas, jo viņš mūs neredz kā līdzvērtīgus, dzīvus cilvēkus, bet kā objektus ceļā uz saviem sasniegumiem un savu diženumu. Nu, vismaz man savā personiskajā telpā (ticu, ka arī Jums visiem) kontaktēšanās ar šādas problēmas sagrauztiem cilvēkiem rada patiesas mocības, jo rodas iespaids, ka cilvēks kontaktējas pats ar sevi, tikai es esmu kāds dīvains pārraides kanāls starp "diženo viņu" un "tikpat diženo viņu". Ir grūti būt pārraides kanālam, nevis sarunas biedram.

   Kamdēļ eksistenciāli tā varētu būt vispostošākā problēma cilvēka esībā. Tamdēļ, ka tā palīdz mums aizmirst mūsu mirstību un traucē izjust pazemību sev iedotās dzīves un savu beigu priekšā. 

   Cilvēks lepnībā vēlas dzīvot mūžīgi, viņam škiet, ka viņš nekad nemirs, līdz ar to, paša neizkontrolējamā nāve noved viņu izmisumā. Lepnībā esošs cilvēks it kā pasaka, ka "dieva (augstākas kārtības) nav un es esmu radības kronis" un šis skatījums rada virkni ar problēmām. 

   Ja esmu dievs, kamdēļ man jāmirst? Ja esmu dievs, kāpēc citi to neakceptē? Kāpēc citi mani negodā kā dievību? Ja esmu dievs, kāpēc man šī nasta? Kāpēc mani vajā, aizvaino utt. u. tml.? Te mēs varam redzēt, kā lepnība vājina cilvēka gara izturību grūtību un ciešanu priekšā. Lepības pārņemts indivīds ir vājš, pie kam tik vientuļš, jo šī pati lepnība traucē to parādīt un lūgt palīdzību citiem. 

   Kā jau redzams, tad lepnības rezultāts ir aprīts perfeksionisms un narcisisms, aiz kura maskas slēpjas vārga būtība.

   Tieši lepnības "grēks" var būt atbildīgs par tādiem sarežģijumiem kā fobijas, panikas, bailes saslimt un nomirt, jo, ja es zinu un pieņemu, ka esmu mirstīgs un agri vai vēlu mana kārta pienāks, varu pieņemt arī faktu, ka tanī brīdī es no nāves neaizbēgšu, lai ko vien darītu. Tad, ko nozīmē šīs manas bailes? Ja es neesmu dievs, tas nozīmē, ka es nevaru vienmēr un visur justies lieliski, pilnvērtīgi, laimīgi un nekad nenomirt.

   Globālajā pasaulē lepnība rada milzu mašinēriju, kas liek mums domāt, ka vienmēr jābūt jauniem, skaistiem, pievilcīgiem, ar labākajām drānām, atribūtiem. Lepnībā dveš no reklāmām, ka esam pelnījuši tikai to labāko un labāko pēc labākā, tā diktē, ka grūtības un pretestība nav mūsu ceļš - visam ir jānāk viegli. Tikai ieej veikalā un nopērc. Nav brīnums, ka kādam nenobriedušākam prātam sāk likties, ka var nopirkt arī veselību un mūžīgu dzīvību.

   Rodas jautājums, kā ārstēties no lepnības un godkāres? Varu rekomendēt tās pašas "zāles", kuras aicina lietot kristībā baznīca. Tā ir pazemība.

   Protams, ir jāmācās pareizi apieties ar zālēm, lai nesāktu tās lietot par daudz vai par maz, tomēr atzīmēšu, ka pazemība savas ierobežotās eksistences priekšā var iedot lielu atvieglojumu, jo ir lietas ar kurām nemaz nav jācīnās, vien sevī jāpieņem.

   Te nevaru nepievērsties tām eksistenciālajām dotībām, kas mūs visus uz pasaules skar un padara līdzīgus. Mēs visi esam vienādi nāves, brīvības, izolācijas, bezjēdzības, laika un vainas priekšā. Neviens no mums nav augstāks vai zemāks šinī aspektā. Līdz ar to, papildus terapija pazemībai, varētu būt eksistenciālas līdzvērtības izjūtas attīstība.

   Iespējams, ka šīs kategorijas ir jāskata atsevišķos bloga ziņojumos (apņemos padomāt par to), jo diezgan apjomīgi tie ir, tomēr spēt pieņemt savu bezjēdzīgo iemestību šai dzīvē un visu aptverošo brīvību katra sava lēmuma priekšā un vainu par to, pieņemt esošo izolāciju starp sevi un citiem, sev dotajā laikā, līdz nenovēršama nāvē pabeigs manu dzīvi, varētu būt patiess ceļš uz pazemību, tādējādi ārstēšanos no lepnības problēmas.