Pirmpublicējums Tvnet 2014. gada 13. augustā
No
socioloģijas viedokļa, pašnāvību varētu formulēt kā visur pastāvošu sociālu
fenomenu. Viens no socioloģijas pamatlicējiem Emīls Dirkheims 19. gadsimtā
ieinteresējās par šo neizprotamo cilvēku rīcību un veica datu analīzi, kas atklāja,
dažus interesantus un tai laikā revolucionārus secinājumus kā piemērs tam:
pašnāvība biežāk sastopama starp protestantiem, nekā katoļiem un ebrejiem;
pašnāvība vairāk sastopama miera, nevis kara laikā, vairāk starp militāristiem,
nekā civilajiem, vairāk starp vientuļajiem, nekā ģimenes ļaudīm, vairāk starp
izglītotiem, nekā neizglītotiem. Lai gan vēlākos gados kritizēts, Dirkheims ir
slavens ar to, ka formulēja 3 veidu pašnāvības: egoistisku, altruistisku un
anomisku, tādējādi iezīmējot, ka pati pašnāvības motivācija var būt dažāda.
Tomēr pašnāvība
kā fenomens pastāv jebkurā kultūrā, neatkarīgi no tās attīstības un iespējām.
Tā eksistē visos laikos un visās sabiedrībās.
Agrāk pašnāvība tika cieši
saistīta ar psihisku saslimšanu, tomēr attīstoties arī psihiatrijai,
psiholoģijai un psihoterapijai, kļuva skaidrs, ka ne visi pašnāvnieki ir smagi
psihiski slimi ļaudis.
No
socioloģiskā viedokļa ir grūti izprast indivīda uzvedību, tamdēļ, tam palīdz
psiholoģija, runājot par pārdzīvojuma subjektīvumu. Cilvēki apkārt var būt
priecīgi, bet viens starp viņiem šo prieku var neizjust. It kā konteksts viens
un tas pats, tomēr reakcijas dažādas. Šādu stāvokli var veicināt krīze, kas
radusies kāda nozīmīga zaudējuma rezultātā vai jau depresija.
Nav
iespējams ilustrēt vai saprotami izstāstīt tās iekšējās mokas, kas pārņem
cilvēku, ja to moka bezcerība, bezjēdzība. Tie, kas to ir izbaudījuši zina,
bet, kas nav, pat nevar iedomāties, kas tās ir par ciešanām. Tomēr nespējot
ielīst otram zem ādas, mēs diemžēl nespējam aptvert to, ka šo ciešanu jūklī
cilvēks pašnāvību ir sācis skatīt, kā beigas savām mocībām.
Tādējādi
pašnāvība parādās nevis kā problēma, bet kā risinājums. Nav manis, nav sāpju.
Tieši nomāktība un tai sekojošais izmisums var kalpot par cilvēka pārdomām šīs
mocības izbeigt. Jāpiebilst arī, ka ne visiem, kuriem ir depresīvs noskaņojums
parādās domas vai idejas par miršanu, tomēr visi kuriem tās ir jūtas nomākti.
Lai gan
uz pašnāvības aktu var skatīties ka uz psihisku stāvokli, kurā cilvēks paveic
neiedomājamo, atņem pats sev dzīvību, ka tas nav saprātīgi, tādējādi kaut vai
ar realitātes uztveri nav kārtībā. Tomēr no eksistenciālisma viedokļa, kas
uztver cilvēka absolūto izvēli dzīves priekšā, pašnāvība var būt kā cilvēka
pēdējā iespējamā izvēle ciešanu apstākļos. Tā var tikt skatīta kā izvēle
nepiedalīties un izvēle aiziet, tomēr izlemt to pašam. Lai izprastu šo
redzējumu, jāabstrahējas no domāšanas kristīgā skatījumā. Indivīds pašnāvību
var izvēlēties kā pēdējo līdzekli kā saglabāt savu pašcieņu neizbēgamas nāves
un ciešanu priekšā. Šeit arī var būt ietverts mūžīgi diskutablais jautājums par
eitanāziju.
Lai vai
kā mēs skatītos, pašnāvības akts ir pilnībā mistisks un neizprotams nevienam,
kurš paliek. Palikušo prāts meklē atbildes, kuru nav. Tuviniekus visu atlikušo
dzīvi plosa jautājumi, kāpēc viņs/ņa neko neteica, kā es varēju neredzēt, vai
es kaut ko varēju darīt? Tie diemžēl ir neatbildami jautājumi, jo atbildētājs
ir miris. Šķiet, ka tas izrauj emocionāli caurumu, kuru ir ārkārtīgi grūti
aizdziedēt, tamdēļ profesionāla palīdzība ir nepieciešama arī palikušajiem.
Nevis lai to aizmirstu, bet, lai ar laiku spētu virzīties tālāk.
Dzīve
liek domāt, ka tur priekšā vienmēr ir izvēles un iespējas, savukārt nāve būs
visu tālāko iespēju neiespējamība. Cilvēkam normālā noskaņojumā būs neiespējami
izprast viena indivīda labprātīgu došanos nāvē un jāņem vērā, ka šo attieksmi
diktēs arī pastāvošā kultūra un reliģija. Senajā Grieķijā vai piemēram mūsdienu
Japānā pašnāvība netiek saistīta ar stigmu (kaunu). Savukārt kristīgā pasaule
viennozīmīgi redz to kā iejaukšanos dieva kompetencē, tāpēc tas ir grēks un
pašnāvnieki tiek izstumti.
Saistībā
ar pašnāvībām pastāv arī zināmi mīti vai melīgas pārliecības, kas var
izrādīties kaitīgas saskaroties ar pašnāvnieciski noskaņotu indivīdu.
Viens
no tiem ir, ka pašnāvnieks par pašnāvību nedalās, bet klusē kā partizāns. Bieži
vien cilvēki tiešā vai netiešā veidā dalās ar savām emocijām un arī plāniem,
tikai apkārtējie uztver to kā vienkāršu parunāšanu. Sak, ja runā, tad nekad
neizdarīs. Tieši otrādi. Pat verbāla pašnāvības iespējas minēšana apkārtējiem
būtu jāuztver ļoti nopietni. Jāpiedāvā cilvēkam savs atbalsts, jāsadzird.
Indivīds
runā, jo vēl šaubās, šķiet it kā gaida atbildi no pasaules, vai tā to vēl grib.
No 100% vēl ir kāds %, kas grib dzīvot. Simtprocentīgi izlēmušu cilvēku neglābs
neviens un tāds arī nerunās.
Paradoksāli,
bet, kad lēmums par pašnāvību tiek pieņemts, nomāktais cilvēks sāk izjust
dīvainu atvieglojumu un tas ir saprotams. Beidzot viņa problēmai, viņa mocībām
ir risinājums. Tādā gadījumā, cilvēks var sākt uzvesties tā it kā viņam kļuvis
labāk un viss turpmāk būs kārtībā. Tas, savukārt, iemidzina līdzcilvēku
uzmanību un viņi nepamana, ka tuvinieks vienkārši kārto savas pēdējās lietas uz
zemes. Paslīd garām gan mantu izdāļāšana, gan emocionāli novēlējumi saviem
mīļajiem. Tāpēc, ja smagas depresijas vai krīzes pārņemtam cilvēkam pēkšņi,
neizskaidrojami paliek labi, būtu prātīgi aprunāties ar viņu par pašnāvības
tēmu.
Tas ir
vēl viens mīts. „Viņam jau ir tik slikti un ja es pajautāšu, vai viņš plāno
pašnāvību, viņam tas var ienākt prātā.” Tā nav un lai to pierādītu, katrs
lasītājs var šobrīd iedomāties, vai viņu varētu tagad pierunāt veikt pašnāvību.
Tas nav tik vienkārši, jo mēs turamies pie savas dzīvības.
Ja ir
bažas par kādu savu tuvinieku, draugu, noteikti vajag vaicāt un paradoksāli, ka
cilvēki atbild godīgi. Tipiskās nolieguma atbildes ir „vaiii, nē, tik traki
nav”; „es reizēm domāju, taču apzinos, ka nekad nespētu to izdarīt.” Tomēr
atbilde „jā, īstenībā es to mēdzu apsvērt”, gan būtu jāuztver nopietni un
jāpalīdz cilvēkam sameklēt profesionāla palīdzība.
Noteikti
nevajadzētu kaunināt un apelēt pie paliekošajiem, tā, kontaktu var tikai
zaudēt. Drīzāk ir vērts neitrāli izzināt, vai cilvēks jau ir izvēlējies veidu
kā nomirt un laiku, kad tam būtu jānotiek. Jo detalizētāks miršanas plāns un
tuvāks tās laiks, jo bīstamāka ir situācija un pēc palīdzības būtu jāvēršas
nekavējoties.
Mūsu sabiedrībā pašnāvība netiek definēta
kā noziegums, tomēr draudi nodarīt sev pāri tiek saprasti kā zināma veida
traucējums, tādēļ, cilvēku šādā situācijā, visdrīzāk aizturēs psihiatrijas
centrā (Ārstniecības likuma 68.pants), līdz atzīs, ka draudi vairs nav tik nopietni. Smagos gadījumos tas nav
risinājums, tomēr uz doto brīdi tas ir veids kā valsts iesaistās. Domāju, ka
papildus darbu varētu darīt katrs no mums, vienkārši esot modrs par tiem
apkārtējiem, mīļajiem un viņu noskaņojumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru